[607] Apmēram 70 gadus pēc pirmā trimdinieku pulka atgriešanās, ko vadīja Zerubabels un Jozua, Medo-Persijā sāka valdīt Artakserkss Longimanus. Šī ķēniņa vārds svētajā vēsturē ir saistīts ar ievērojamiem notikumiem. Viņa valdīšanas laikā dzīvoja un strādāja Ezra un Nehemija. 457.g. pr. Kristus viņš izdeva trešo un pēdējo pavēli par Jeruzālemes atjaunošanu. Viņa laikā daļa jūdu kopā ar Ezru atgriezās dzimtenē; Nehemija ar saviem biedriem pabeidza Jeruzālemes mūrus, tika reorganizēta kalpošana dievnamā un Ezras un Nehemijas vadībā īstenotas lielas reliģiskas reformas. Savā ilgajā valdīšanas laikā ķēniņš bieži parādīja labvēlību Dieva ļaudīm, jo savos uzticīgajos un mīļajos jūdu draugos Ezrā un Nehemijā viņš saskatīja Dieva izredzētus, sevišķam darbam aicinātus vīrus. [608]
Ezras piedzīvojums, uzturoties starp Babilonijā palikušajiem jūdiem, bija tik neparasts, ka saistīja ķēniņa Artakserksa laipno uzmanību, ar kuru Ezra brīvi sarunājās par Debesu Dieva varu un dievišķo nodomu jūdus atvest atpakaļ Jeruzālemē.
Dzimis no Ārona dēliem, Ezra bija ieguvis priesterim paredzēto izglītību. Turklāt viņš bija pazīstams ar Medo-Persijas valsts gudro, vārdotāju, astrologu un burvju rakstiem, tomēr nebija apmierināts ar savu garīgo stāvokli. Viņš ilgojās pēc pilnīgas saskaņas ar Dievu, pēc gudrības īstenot dzīvē dievišķo gribu. Un tā viņš “bija nodevis savu sirdi, lai meklētu tā Kunga bauslību, lai izpildītu un lai mācītu Israēlā to, kas ir likums un tiesa”. (Ezras 7:10) Tāpēc viņš čakli pētīja Dieva tautas vēsturi, visu, kas par to ziņots ķēniņu un praviešu rakstos. Bībeles vēsturiskajās un poētiskajās grāmatās viņš centās rast atbildi, kāpēc Dievs ļāvis Jeruzālemi izpostīt un savus ļaudis aizvest gūstā uz pagānu zemi.
Sevišķu uzmanību Ezra pievērsa Israēla piedzīvojumiem, sākot no Ābrahāmam dotā apsolījuma. Viņš pētīja uz Sinaja kalna un tuksneša ilgajā ceļojumā dotās mācības. Arvien skaidrāk atzīdams Dieva rīcību ar saviem bērniem un saprazdams uz Sinaja kalna doto baušļu svētumu, Ezra jutās dziļi satraukts. Viņš piedzīvoja jaunu un pilnīgu atgriešanos un apņēmās vispusīgi iepazīties ar svēto vēsturi, lai šīs zināšanas izlietotu par gaismu un svētību saviem ļaudīm.
Ezra centās savu sirdi sagatavot darbam, kas, kā viņš ticēja, tam vēl ir priekšā. Viņš nopietni meklēja Dievu, lai [609] varētu kļūt par gudru skolotāju Israēlā. Kad tas iemācījās savu prātu un gribu pakļaut dievišķai vadībai, viņa dzīvē atklājās īstas svētošanās pamatprincipi, kam vēlāk bija audzinošs iespaids ne tikai uz jaunatni, kas meklēja viņa padomu, bet arī uz visiem citiem, ar kuriem viņš sastapās.
Dievs izredzēja Ezru, lai tas būtu derīgs rīks, kas Israēlu virzītu uz labu, lai celtu godā priesterību, kuras slava gūstniecībā bija lielā mērā aptumšota. Ezra izauga par neparasti izglītotu vīru, kas “tikuši mācīts Mozus bauslībā”. (Ezras 7:6, pēc Glika tulk.) Šīs spējas viņu darīja par ievērojamu cilvēku visā Medo-Persijas valstī.
Ezra kļuva par Dieva pārstāvi, kas ap viņu dzīvojošos iepazīstināja ar Debesu pamatlikumiem. Atlikušajos dzīves gados, tiklab Medo-Persijas galma tuvumā, kā Jeruzālemē, viņa galvenais uzdevums bija mācīt. Sniedzot citiem atziņas, ko pats bija apguvis, pieauga arī viņa darba spējas, un tas izveidojās par dedzīgu un dievbijīgu vīru. Viņš pasaulei bija kā dzīva liecība par to, cik lielā mērā Bībeles patiesības dara cēlāku ikdienas dzīvi.
Pateicoties viņa rūpīgajam, neatlaidīgajam dzīves darbam, sargājot un pavairojot Svētos Rakstus, Ezras pūles atdzīvināt interesi uz Svēto Rakstu pētīšanu vainagojās sekmēm. Viņš savāca visus vēl atrodamos bauslības norakstus un tos pārrakstīja un izplatīja. Tā pavairots un ielikts ļaužu rokās, tīrais Vārds sniedza atziņas, kam bija neaprēķināma vērtība.
Ezras ticība, ka Dievs vēl vareni darbosies savu ļaužu labā, ierosināja viņu izteikt Artakserksam vēlēšanos atgriezties Jeruzālemē, lai pamodinātu interesi pētīt Dieva Vārdu un palīdzētu brāļiem atjaunot svēto pilsētu. [610] Ķēniņu dziļi aizkustināja Ezras vārdi, kas pauda pilnīgu uzticēšanos Israēla Dievam un Viņa spēkam pasargāt un apgādāt savus ļaudis. Viņš labi saprata, ka israēlieši bija atgriezušies Jeruzālemē, lai kalpotu Jehovam, tomēr ķēniņš tik ļoti uzticējās Ezras godīgumam, ka darīja visu, ko Ezra lūdza, un turklāt vēl deva līdzi bagātīgas dāvanas kalpošanai templī. Viņš Ezru iecēla par Medo-Persijas ķēniņvalsts īpašu pārstāvi un piešķīra plašas pilnvaras, lai varētu izpildīt to, ko tas sirdī bija apņēmies.
Artakserksa Longimana pavēle par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu, trešā pēc 70 gūsta gadu izbeigšanās, ir īpaši ievērojama ar tās izteicieniem par Debesu Dievu, par labprātīgajām dāvanām atlikušajiem Dieva ļaudīm un Ezras sasniegumiem un spējām.
Artakserkss norāda uz Ezru kā uz priesteri, rakstu mācītāju, “kas bija izglītots tā Kunga bauslības lietās un tās likumos Israēla labā”; viņš par to runā kā par “Debesu Dieva bauslības pazinēju”. Ķēniņš ar saviem padomdevējiem vienojās labprātīgu dāvanu došanā Israēla Dievam, kura “mājoklis ir Jeruzālemē”, un turklāt viņš vēl gādāja, lai visus lielos izdevumus segtu no “ķēniņa mantu krātuves”. (Ezras 7:11,12,15,20)
”Tu esi ķēniņa un viņa septiņu padomnieku sūtīts, lai pārbaudītu Jūdas zemi un Jeruzālemi pēc tava Dieva bauslības, kas ir tavā rokā.” Un tālāk viņš paziņoja: “Viss, kas no Debesu Dieva pavēlēts, ir rūpīgi jāpiešķir Debesu Dieva namam, lai Dieva dusmības tiesa neskar ķēniņa un viņa dēlu valsti.” (Ezras 7:14,23) [611]
Atļāvis israēliešiem atgriezties dzimtenē, Artakserkss rūpējās par to, lai priesterības locekļiem tiku nodrošinātas viņu senās tiesības un priekšrocības. “Un jums lai ir zināms, ka nevienam nav tiesības uzlikt nodevas, nodokļus vai muitu nevienam no priesteriem, levītiem, dziedātājiem, durvju sargiem, Tempļa kalpotājiem vai citiem šī Dieva nama kalpiem.” Turklāt ķēniņš gādāja, lai arī laicīgie valdītāji izturētos taisnīgi, saskaņā ar jūdu bauslību. “Un tu, Ezra, pēc sava Dieva gudrības, kas tavā rokā, iecel soģus un tiesnešus, lai viņi spriestu tiesu visiem ļaudīm Aiz-Eifratas novadā, proti, visiem tiem, kas zina tava Dieva likumus; un tos, kas nezina, tos jums būs apmācīt. Un katru, kas nepilda tava Dieva likumu un ķēniņa likumu, lai stingri soda vai nu ar nāvi, vai izraidīšanu, vai mantas atņemšanu, vai cietumu.” (Ezras 7:24-26)
Tāpēc, ka “Kunga, viņa Dieva, roka bija pār to”, Ezra pārliecināja ķēniņu, lai tas pilnībā nokārto visu Medo-Persijas valstī dzīvojošo israēliešu, levītu un priesteru atgriešanos, ikvienam, “kas labprātīgi grib iet uz Jeruzālemi”. Tā izklīdinātajiem Dieva bērniem atkal tika dota izdevība atgriezties zemē, ar kuru bija saistīti Israēla namam dotie apsolījumi. Šis dekrēts sagādāja lielu prieku tiem, kas līdz ar Ezru pētīja Dieva nodomu attiecībā uz Viņa ļaudīm. “Slavēts lai ir tas Kungs, mūsu tēvu Dievs, kas ir licis ķēniņa sirdī tādu lietu kā šo, lai izdaiļotu tā Kunga namu Jeruzālemē, un kas vērsa uz mani ķēniņa un viņa padomnieku, un visu ķēniņa vareno labvēlību.” (Ezras 7:27,28) [612]
Artakserksa pavēlē atklājās Dieva aizgādība. Daži to saprata un priecīgi izmantoja labvēlīgos apstākļus, lai atgrieztos mājās. Tika nozīmēta galvenā sapulcēšanās vieta, un noteiktajā laikā tie, kuri vēlējās iet uz Jeruzālemi, sanāca kopā, lai dotos tālajā ceļojumā. “Un es viņus sapulcināju pie upes, kas tek uz Ahavu,” saka Ezra, “un mēs tur apmetāmies trīs dienas nometnē.” (Ezras 8:15)
Ezra bija cerējis, ka Jeruzālemē gribēs atgriezties liels pulks, bet aicinājumam atsaucās satraucoši niecīgs skaits. Daudzi, kas bija ieguvuši namus un zemes īpašumus, negribēja tos atstāt. Tie mīlēja vieglu dzīvi un ērtības un labprāt palika svešumā. Viņu piemērs bija par kavēkli vēl daudziem, kas citādi būtu izvēlējušies savienot savu likteni ar ļaudīm, kas ticībā devās ceļā.
Uzlūkojis sapulcējušos, Ezra bija pārsteigts, neredzēdams nevienu no Levija dēliem. Kur palikuši tās cilts locekļi, kas bija nošķirti svētajai kalpošanai templī? Uz aicinājumu nostāties Kunga pusē pirmajiem taču bija jāatsaucas levītiem. Trimdā un arī pēc trimdas tiem bija piešķirts daudz priekšrocību. Tie baudīja pilnīgu brīvību, lai kalpotu gūstā [613] esošo brāļu garīgajām vajadzībām. Bija uzceltas sinagogas, kurās priesteri vadīja dievkalpojumus un mācīja ļaudis. Tika atļauts brīvi svētīt Sabatu un izpildīt jūdu ticības īpašos svētos priekšrakstus.
Bet, gadiem ejot un trimdai beidzoties, apstākļi mainījās un Israēla vadoņiem bija jāuzņemas daudz jaunu atbildību. Dievnams Jeruzālemē atkal bija uzcelts un iesvētīts. Lai notiktu visa tur paredzētā kalpošana, vajadzēja daudz vairāk priesteru. Ļoti nepieciešami bija dievbijīgi cilvēki, kas spētu mācīt ļaudis. Turklāt visiem, kas palika Babilonijā, draudēja briesmas, ka ar laiku viņu reliģijas brīvību ierobežos. Ar pravieti Cahariju, tāpat kā ar neseniem pārdzīvojumiem Mordohaja un Esteres laikā, jūdi Medo-Persijā tika noteikti brīdināti, lai atgriežas paši savā zemē. Bija pienācis laiks, kad paliek bīstami vēl ilgāk uzturēties pagānisko iespaidu vidū. Ņemot vērā izmainījušos apstākļus, Babilonijā dzīvojošajiem priesteriem šī dekrēta izdošanā ātri vajadzēja izprast īpašo aicinājumu atgriezties Jeruzālemē.
Lai jūdiem sagatavotu ceļu atgriezties dzimtenē, ķēniņš ar lielkungiem bija darījuši vairāk, nekā tiem pienācās. Tie bija sagādājuši līdzekļu pārpilnību, bet kur bija cilvēki? Levija dēli nebija klāt tieši tajā laikā, kad viņu lēmuma iespaids pievienoties brāļiem ietekmētu vēl citus sekot to piemēram. Viņu savādā vienaldzība ir bēdīga liecība par Babilonijā dzīvojošo israēliešu nostāju pret Dieva nodomu ar saviem ļaudīm.
Ezra vēlreiz uzaicināja levītus, sūtīdams tiem vēsti ar spiedošu aicinājumu pievienoties viņu pulkam. Lai uzsvērtu ātras rīcības nepieciešamību, ar rakstīto lūgumu pie ļaudīm griezās kādi virsnieki un mācītāji. (Ezras 7:28; 8:16)
Kamēr ceļotāji ar Ezru gaidīja, šie uzticīgie vēstneši steidzās ar lūgumu, “lai sūta kalpus mūsu Dieva namam”. (Ezras 8:17) Aicinājumu ievēroja, un daži, kuri svārstījās, beidzot izšķīrās par atgriešanos. Nometnē ieradās pavisam apmēram 40 priesteru un 220 dievnama kalpotāju, vīri, uz kuriem Ezra varēja paļauties kā uz gudriem darbiniekiem, labiem skolotājiem un palīgiem.
