[593] Tūlīt pēc atklāsmes par Jozuu un eņģeli pravietis Caharija saņēma vēsti par Zerubabela darbu. “Un eņģelis, kas ar mani runāja, atgriezās atkal un modināja mani, kā modina cilvēku no miega, un jautāja man: ko tu redzi? Es atbildēju: es redzu tur lukturi no tīra zelta ar virsū uzliktu eļļas trauciņu. Lukturim ir septiņi eļļas lukturīši, un tiem kopā ir septiņas ar trauciņu saistītas eļļas caurulītes un divi eļļas koki līdzās – viens pa labi, otrs pa kreisi no luktura. Un es turpināju un jautāju eņģelim, kas ar mani runāja: mans kungs, kāda tam visam nozīme? Tad eņģelis, kas ar mani runāja, deva man šādu atbildi: tātad tu tiešām nezini, kāda tam nozīme? Es sacīju: nē, mans kungs! Tad viņš man deva šādu paskaidrojumu: tā skan tā Kunga vārds Zerubabelam: ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! – saka tas Kungs Cebaots.” (Cah. 4:1-6)
[594] “Tad es griezos pie viņa ar jautājumu: kāda nozīme ir tiem diviem eļļas kokiem pa labi un pa kreisi no luktura? Un es jautāju otrreiz un teicu viņam: kāda nozīme ir tiem diviem eļļas koka zariem, kas stāv līdzās abām zeltā darinātām caurulītēm, pa kurām plūst zeltainā eļļa? Tad viņš man atbildēja: vai tu tiešām nezini, kāda tiem nozīme? Es savukārt atbildēju: nē, mans kungs! Tad viņš man sacīja: tie ir tie abi svaidītie, kas kalpo visas pasaules Kungam.” (Cah. 4:11-14)
Šajā atklāsmē rādīts, kā no abiem eļļas kokiem, kas stāv Dieva priekšā, izplūst zelta eļļa, kas tālāk pa zelta caurulēm ietek luktura kausā. No tā eļļu saņem svētnīcas lukturīši, un tāpēc tie spēj izstarot pastāvīgu, spožu gaismu. Tādā veidā no svaidītajiem, kas stāv Kunga priekšā, dievišķās gaismas pilnība, mīlestība un spēks tiek izplatīts pār Dieva ļaudīm, lai tie atkal spētu dot gaismu, prieku un atspirdzinājumu citiem. Tiem, kas tādā veidā kļuvuši bagāti, Dieva mīlestības bagātība jāizplata tālāk pasaulē.
Zerubabelam, strādājot pie Kunga nama atjaunošanas, bija jāsastopas ar daudz un dažādām grūtībām. Jau no sākuma Dieva tautas pretinieki nogurdināja Jūdas ļaužu rokas, atturot tos no celšanas, un “ar varu un spēku lika tiem pārtraukt darbu”. (Ezras 4:4,23) Bet pats Kungs nāca cēlājiem palīgā, un tagad viņš savam pravietim lika Zerubabelam pateikt: “Kas tu esi, lielais kalns? Tev Zerubabela priekšā jākļūst par līdzenumu! Un viņš uzliks nama noslēguma akmeni, un visi viņam uzgavilēs: lai viņam laime, lai gods un slava!” (Cah. 4:7)
Dieva draudzes vēsturē to cilvēku priekšā, kas pūlas izpildīt Debesu nodomu, ir pacēlušies lieli, šķietami nepārvarami grūtību kalni. Šie šķēršļi tiek pieļauti no Kunga, lai pārbaudītu ticību. [595] Kad tie mūs apņem no visām pusēm, tad vairāk par visu nepieciešams uzticēties Dievam un Viņa Gara spēkam. Vingrināšanās dzīvā ticībā veicina garīgu spēku pieaugumu un nelokāmas paļāvības attīstīšanu. Tieši tādā veidā dvēsele kļūst neuzvarama. Uz ticības pieprasījumu kristieša ceļā izgaist sātana radītie šķēršļi, jo kristietim palīgā nāk Debesu spēki. “(..) nekas jums nebūs neiespējams.” (Mat. 17:20)
Pasaule parasti visu mēdz sākt ar skaļu ārēju izrādi un lielību. Dievs paredzējis mazu, neievērojamu dienu pārvērst par iesākumu taisnības un patiesības godības pilnai uzvarai. Dažkārt Viņš savus strādniekus audzina, liekot tiem piedzīvot vilšanos un šķietamu neizdošanos ar nodomu, lai tie mācās pārvarēt grūtības.
Bieži, nonākot sarežģītos, neskaidros apstākļos un sastopoties ar šķēršļiem, cilvēki tiek kārdināti vilcināties un svārstīties. Bet, ja tie paļāvībā izturētu līdz galam, tad Dievs ceļu nolīdzinātu. Sekmes nāk, cīnoties pret grūtībām. Zerubabela bezbailīgā gara un nelokāmās ticības priekšā lielie grūtību kalni pārvērtīsies par ielejām; un viņš, kura rokas likušas tempļa pamatu, “to arī pabeigs”. “Viņš uzliks gala akmeni, ka tur visā spēkā sauks: žēlastība, žēlastība Viņam!”
Cilvēku spēks un cilvēku vara Dieva draudzi nav uzcēlusi, ne arī spēj to iznīcināt. Dieva draudze ir nopamatota ne uz cilvēciskā stipruma [596] klints, bet uz Kristus Jēzus, visu laikmetu Klints, – un “elles vārti to neuzvarēs”. (Mat. 16:18) Dieva lietai izturību dod Viņa klātbūtne. “Nepaļaujieties uz dižciltīgajiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt!” (Ps. 145:3) “Mierā un paļāvībā jūs atrastu spēku, bet jūs negribat!” (Jes. 30:15) Dieva godības pilnais darbs, kas dibināts uz mūžīgiem taisnības pamatlikumiem, nekad nezudīs. Tas ies uz priekšu no spēka uz spēku, “ne ar varu, ne ar bruņotu spēku, bet ar Manu Garu, saka Kungs Cebaots”. (Cah. 4:6)
Apsolījums: “Zerubabela rokas ir likušas šim namam pamatu, viņa rokām tas arī jāpabeidz” (Cah. 4:9), piepildījās burtiski. “Un jūdu vecaji cēla, un viņiem veicās, pēc pravieša Hagaja un Zaharjas, Ido dēla, pasludinājuma: tā viņi cēla un pabeidza pēc Israēla Dieva pavēles un pēc persiešu ķēniņa – Kīra, Dārija un Artakserksa pavēles. Un šis nams bija galā līdz ādāra mēneša trešajai dienai, proti, ķēniņa Dārija sestajā valdīšanas gadā.” (Ezras 6:14,15)
Drīz pēc tam no jauna uzcelto templi iesvētīja. “Israēla bērni, priesteri un levīti, un pārējie trimdinieki svinēja priecīgi šī Dieva nama iesvēti. (..) Un trimdinieki svinēja Pashā svētkus pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā.” (Ezras 6:16,17,19)
Šis otrais dievnams krāšņumā nelīdzinājās pirmajam, un tajā arī nebija redzamas dievišķās klātbūtnes nepārprotamās zīmes, [597] ar ko tika pagodināts pirmais. Tur nenotika pārdabiska spēka atklāsmes. Jaunuzcelto svētnīcu nepiepildīja godības padebesis. No debesīm nenāca uguns, lai aprītu uz altāra uzlikto upuri. Shekina vairs nemājoja starp ķerubiem vissvētākajā vietā, un tur neatradās arī derības šķirsts, žēlastības krēsls un Liecības plāksnes. Jautājošajam priesterim no Debesīm netika dota nekāda zīme, lai darītu zināmu Jehovas gribu.
Un tomēr tā bija celtne, par kuru Kungs pravietim Hagajam bija licis paziņot: “Šī pēdējā nama godība būs lielāka, nekā tā pirmā.” “Ir visus pagānus Es sakustināšu, un tad nāks visu tautu prieks, un Es piepildīšu šo namu ar godību, saka tas Kungs Cebaots.” (Hag. 2:9,7, pēc Glika tulk.) Gadsimtiem ilgi mācīti vīri ir pūlējušies pierādīt, kā dzīvē īstenojies ar pravieti Hagaju dotais apsolījums; tomēr Jēzus no Nācaretes atnākšanā – visu tautu “Priekā” un ilgu Piepildītājā, kurš ar savu personīgo klātbūtni svētīja dievnamu un tā apkārtni, daudzi noteikti atteicās saskatīt kādu sevišķu zīmi. Lepnums un neticība bija aptumšojusi viņu acis, tā kā tie nesaprata pravietojuma īsto nozīmi.
Otrais dievnams tika pagodināts nevis ar Jehovas godības padebesi, bet ar tās Personas klātbūtni, kurā mājo “visa Dievības pilnība cilvēka miesā” – pats Dievs “parādīts miesā”. (Kol. 2:9; 1. Tim. 3:16, pēc Glika tulk.) Tā bija Kristus personīgā klātbūtne, Viņam kalpojot virs zemes, ar ko šis otrais dievnams godībā pārspēja pirmo. Tiešām, kad Nācarietis mācīja un dziedināja svētajos pagalmos, savā namā bija atnācis “visu tautu Prieks” un Ilgas.
