[661] Pienāca bazūnēšanas svētku laiks. Daudzi bija sapulcējušies Jeruzālemē, bet skats visapkārt atstāja visai nožēlojamu iespaidu. Pilsētas mūri gan bija uzcelti un vārti ielikti, tomēr lielākā daļa Jeruzālemes vēl atradās drupās.
Uz koka paaugstinājuma, kas tika izveidots vienā no platākajām Jeruzālemes ielām, kur visapkārt viss atgādināja jūdu pagātnes godību, stāvēja Ezra – tagad jau labi gados. Pa labi un pa kreisi bija sapulcējušies viņa ciltsbrāļi levīti. Skatoties no paaugstinājuma, viņš varēja redzēt cilvēku galvu jūru. Derības bērni bija sanākuši kopā no plašas apkārtnes. “Ezra slavēja to Kungu, lielo Dievu, un visa tauta atbildēja: “Āmen! Āmen!” – paceldama uz augšu savas rokas; tad viņi noliecās uz sava vaiga līdz zemei un pielūdza to Kungu.”
Arī šeit atklājās Israēla grēku sekas. Apprecoties ar ļaudīm no citām tautām, ebreju valoda bija tā sajaukta [662], ka runātājiem vajadzēja krietni papūlēties, lai bauslību izskaidrotu visiem saprotamā valodā. Daži no priesteriem un levītiem pievienojās Ezram, lai ļaudis iepazīstinātu ar bauslības pamatlikumiem. “Viņi lasīja no Dieva bauslības grāmatas, izskaidrojot un pārliecinot, un lasītais tika saprasts.”
“Un visu ļaužu ausis griezās uz bauslības grāmatu.” Tauta vērīgi un godbijīgi klausījās Visaugstākā Vārdus. Kad bauslību izskaidroja, tie pārliecinājās par saviem grēkiem un ar asarām tos nožēloja. Bet tā bija svētku diena, prieka un svētas sapulces diena, diena, kurā Kungs saviem ļaudīm bija pavēlējis priecāties un līksmoties, un, to ievērojot, tika pavēlēts, lai neviens neraud un neskumst, bet lai priecājas par žēlastību, kuru Dievs tiem parādījis. “Esiet klusi, jo šī diena ir svēta, un nebēdājieties!” “Ejiet, ēdiet treknu un dzeriet saldu, sūtiet ēdienus tam, kam nav nekas sagatavots, jo šī diena ir svēta mūsu Kungam! Un nebēdājieties, jo tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums!”
Dienas pirmo daļu veltīja reliģiskai kalpošanai, bet pārējo laiku ļaudis pavadīja, pateicībā pieminot Dieva svētības un priecājoties par Viņa labdarību. Tika izsūtītas daļas nabagiem, kuriem pašiem nebija nekā, ko sev sagatavot. Valdīja vispārējs prieks par lasītajiem un izprastajiem bauslības vārdiem.
Nākamajā dienā bauslības lasīšanu un izskaidrošanu turpināja. [665] Un noteiktā laikā – septītā mēneša desmitajā dienā – tika izvesta salīdzināšanas svētā kalpošana tā, kā Dievs to bija pavēlējis.
Tajā pašā mēnesī no piecpadsmitās līdz divdesmit otrai dienai ļaudis un viņu vadītāji atkal svinēja Lieveņu svētkus. Tos izziņoja visās “viņu pilsētās un Jeruzālemē: “Izejiet kalnā un atnesiet olīvkoku un meža eļļas koku zarus, arī mirtes zarus, palmu zarus un citu lapu koku zarus, lai taisītu būdiņas, kā ir rakstīts!” Tad ļaudis izgāja un atnesa tos, un taisīja sev būdiņas, katrs uz sava jumta un savos pagalmos, un Dieva nama pagalmos (..). Un prieks bija varen liels. Un katru dienu, no pirmās līdz pēdējai dienai, Ezra lasīja ļaudīm priekšā no Dieva bauslības grāmatas.”
Dienu no dienas klausoties bauslības vārdus, ļaudis pārliecinājās par saviem pārkāpumiem un par tautas grēkiem iepriekšējās paaudzēs. Tie saprata, ka tikai tāpēc, ka viņi bija atkāpušies no Dieva, tiem ir atrauta Kunga sargājošā gādība un Ābrahāma bērni tagad izkaisīti pa svešām zemēm. Tie apņēmās meklēt Dieva žēlastību un solījās staigāt Viņa ceļos. Pirms šīs svinīgās kalpošanas, kas notika nākamajā dienā pēc Lieveņu svētkiem, tie atšķīrās no to vidū dzīvojošajiem pagāniem.
Kad ļaudis, izsūdzot grēkus un lūdzot piedošanu, pakrita Kunga priekšā, viņu vadītāji tos iedrošināja ticēt, ka [666] Dievs, saskaņā ar savu apsolījumu, viņu lūgšanas uzklausīs. Tiem nav tikai jāskumst, jāraud un jānožēlo, bet arī jātic, ka Dievs piedos. Tiem jāapliecina sava paļāvība, pieminot Viņa laipnību un pateicoties par Viņa labsirdību. “Celieties!” teica skolotāji, “un lai ļaudis slavē Tavas godības Vārdu!”
Tad no sapulcēto pulka, kas stāvēja uz augšu pret debesīm izstieptām rokām, pacēlās slavas dziesma:
“Tu esi Tas Kungs, tiešām, Tu vienīgais!
Tu esi radījis debesis – debesu debesis
Un visus debesu pulkus; zemi un visu,
Kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās,
Un Tu uzturi visus tos pie dzīvības,
Un debesu pulks Tevi pielūdz!”
Kad slavas dziesma beidzās, sapulces vadītāji atstāstīja Israēla vēsturi, rādīdami, cik liela pret tiem ir bijusi Dieva žēlastība un cik nožēlojama viņu nepateicība. Pēc tam klātesošie deva solījumu turēt visus Dieva likumus. Tie bija cietuši par saviem grēkiem un tagad atzina, ka Kungs ar tiem ir rīkojies taisni, un apsolījās paklausīt Viņa bauslībai. Lai derība būtu droša un pastāvētu negrozīta un lai tie paši atcerētos, kādas saistības ir uzņēmušies, tā tika uzrakstīta, un priesteri, levīti un lielkungi to apzīmogoja. Šai derībai bija jākalpo kā pienākumu atgādinātājai un kā aizsprostam pret kārdināšanām. [667] Ļaudis svēti apsolījās un zvērēja “ar neatsaucamu zvērestu dzīvot Dieva bauslībā, kas ir dota caur Dieva kalpu Mozu, turēt un pildīt visas tā Kunga, mūsu Dieva, pavēles, Viņa tiesas un likumus”. Toreiz dotais zvērests saturēja arī solījumu neprecēties ar neticīgajiem.
Pirms beidzās gavēņa diena, ļaudis turpināja apliecināt savu lēmumu atgriezties pie Kunga, soloties, ka mitēsies pārkāpt Sabata svētumu. Nehemija šajā reizē vēl neizlietoja savu varu un neaizliedza pagānu tirgotājiem ienākt Jeruzālemē, kā tas notika vēlāk, bet, cenzdamies ļaudis pasargāt no kārdināšanas, viņš tiem lika svinīgi solīties nepārkāpt Sabatu, pērkot no tiem kādas preces, cerēdams, ka tas darīs tirgotājus mazdūšīgus un tie vairs nenāks.
Tāpat tika veikti daži pasākumi, lai nodrošinātu publisku Dieva pielūgšanu. Papildus desmitajam sapulcējušies vēl apņēmās ik gadus dot noteiktu summu kalpošanai svētnīcā. “Un mēs, priesteri, levīti un tauta, metām meslus,” raksta Nehemija, “(..) arī mūsu zemes pirmo devumu un visu augļu pirmos no ikviena koka gadu no gada, tāpat arī nest uz mūsu Dieva namu priesteriem, kas kalpo mūsu Dieva namā, mūsu pirmdzimtos dēlus, kā tas ir rakstīts bauslībā, un tāpat arī mūsu liellopu un sīklopu pirmdzimtos.”
Israēls atgriezās pie Dieva dziļās skumjās par savu atkāpšanos, raudādams un nožēlodams pieļautos pārkāpumus. Tauta atzina, ka Dievs pret tiem ir izturējies taisni, un derībā solījās paklausīt Viņa bauslībai. Tagad tiem vajadzēja parādīt [668] ticību Kunga apsolījumiem. Dievs bija pieņēmis viņu atgriešanos; tie pilnā paļāvībā varēja priecāties par grēku piedošanu un dievišķās labvēlības nodrošinājumu.
Nehemijas pūles atjaunot kalpošanu īstajam Dievam bija vainagojušās ar panākumiem. Tik ilgi, kamēr ļaudis pildīja doto zvērestu, kamēr tie paklausīja Dieva Vārdam, arī Kungs pildīja savus solījumus, izliedams pār tiem bagātas svētības.
Šajā paziņojumā ir mācība, kas iedrošina ticību visiem, kuri, pārliecinājušies par saviem grēkiem, jūtas nospiesti un kurus nomāc mazvērtības apziņa. Bībele uzticīgi parāda Israēla atkrišanas rezultātus, bet tā attēlo arī dziļo pazemošanos un nožēlu, nopietno nodošanos un augstsirdīgo uzupurēšanos, kas iezīmē laiku, kad tie atjaunoja attiecības ar Kungu.
Ikviena patiesa atgriešanās pie Dieva ienes dzīvē paliekošu prieku. Kad grēcinieks pakļaujas Svētā Gara iespaidam, tas ierauga pats savu vainu un garīgo netīrību pretstatā lielā siržu Izmeklētāja svētumam. Viņš atzīst, ka ir pelnījis nosodījumu kā likumu pārkāpējs. Tomēr tādēļ viņam nav jānonāk izmisumā, jo piedošana tam jau ir nodrošināta. Viņš var priecāties apziņā par piedotiem grēkiem, var būt drošs Debesu Tēva mīlestībā. Dievs jūtas pagodināts, ja grēcīgās, nožēlojošās, cilvēciskās būtnes var apskaut savām mīlestības rokām, pārsiet viņu brūces un apģērbt ar pestīšanas drēbēm.
