[669] Svinīgi, visiem dzirdot, Jūdas ļaudis solījās paklausīt Dieva likumiem. Bet, kad Ezras un Nehemijas iespaids atsevišķos brīžos nebija tik izteikts, daudzi Kungu atkal atstāja. Nehemija uz neilgu laiku atgriezās Persijā, un viņa prombūtnē iezagās dažādi ļaunumi, kas draudēja tautu samaitāt. Elku pielūdzēji bija apmetušies ne tikai Jeruzālemē, bet ar savu klātbūtni sagānīja pat tempļa teritoriju. Precību rezultātā bija izveidojušās draudzīgas attiecības starp augsto priesteri Ēljašibu un amonieti Tobiju, rūgtu Israēla ienaidnieku. Šīs nesvētās savienības sekas izpaudās Ēljašiba atļaujā Tobijam ieņemt atsevišķu telpu tempļa pagalmā, ko līdz tam lietoja par mantu namu ļaužu atnestajiem desmitiem un upuriem.
Amoniešu un moābiešu nežēlības un nodevības dēļ pret [670] israēliešiem Kungs jau Mozus laikā bija paziņojis, ka tiem uz visiem laikiem jābūt izslēgtiem no Dieva draudzes. (Skat. 5. Moz. 23:3-6) Ignorēdams šo norādījumu, augstais priesteris no šīs tempļa noliktavas lika iznest tur sakrātās upuru dāvanas, lai atbrīvotu vietu atmestās tautas pārstāvim. Nebija iespējams Dievu vēl vairāk nicināt, kā izrādot tādu labvēlību Dieva un Viņa patiesības pretiniekam.
Atgriezies no Persijas, Nehemija uzzināja par nekaunīgo sagānīšanu un tūlīt lika Tobijam telpas atstāt. Viņš saka: “Tas manī radīja tādu nepatiku un riebumu, ka es liku izsviest visas Tobija mantas ārā no tās telpas un pavēlēju, lai telpas iztīra, un es noliku tur atpakaļ Dieva nama piederumus, mantas ēdamam upurim un vīraku.”
Sagānīts bija ne tikai templis, bet arī upurus izlietoja nepareizi. Tas iedragāja tautas augstsirdību dāvanu pienešanā. Zuda dedzība un nodošanās, un ļaudis vairs negribēja dot desmitos. Kunga mantu nams bija trūcīgi apgādāts, tā ka daudzi dziedātāji un citi dievnama kalpotāji, nedabūdami pietiekošu atbalstu, atstāja Dieva darbu, lai strādātu kur citur.
Nehemija steidzās šīs nekārtības novērst. Viņš sapulcināja visus, kas bija atstājuši kalpošanu templī, un iecēla tos “atkal katru savā vietā”. Tas iedvesa ļaudīs uzticību, un viss Jūda no jauna “atveda noliktavās desmito tiesu no labības, no vīnogu sulas un eļļas”. Tos, kurus uzskatīja par uzticamiem, iecēla par mantu sargiem, un “viņu pienākums tagad bija kārtot sadali saviem brāļiem”. [671]
Vēl citas sekas no sajaukšanās ar elku pielūdzējiem bija Sabata neievērošana. Sabats bija zīme, kas israēliešus no visām pārējām tautām atšķīra kā patiesā Dieva pielūdzējus. Nehemija redzēja, ka pagānu tirgotāji, kas no apkārtējām zemēm nāca uz Jeruzālemi, daudzus israēliešus bija ietekmējuši tirgoties Sabatā. Bija daži, kurus nevarēja iespaidot atstāt svētos pamatlikumus, bet citi tos neievēroja un piebiedrojās pagāniem, lai uz to pamudinātu arī apzinīgākos. Daudzi uzdrošinājās Sabatu pārkāpt pilnīgi atklāti. “Tajās dienās es redzēju Jūdā dažus, kas mina vīna spiedes Sabatā un ieveda labību un krāva uz ēzeļiem; arī vīnu, vīnogas, vīģes un visādas nastas viņi veda uz Jeruzālemi Sabata dienā (..). Arī tīrieši, kas tur dzīvoja, ieveda zivis un visāda veida preces un pārdeva Sabatā Jūdas ļaudīm Jeruzālemē.”
Šāds stāvoklis nebūtu iespējams, ja vadītāji būtu izlietojuši savu autoritāti. Bet viņu vēlēšanās veicināt personīgo labklājību ierosināja tos pret bezdievīgajiem izturēties draudzīgi. Nehemija tiem bezbailīgi pārmeta pienākuma nepildīšanu. “Kas tā par ļaunu lietu, ko jūs darāt un tā apgānāt Sabata dienu?” viņš stingri prasīja. “Vai jūsu tēvi tāpat nav darījuši, tā ka mūsu Dievs lika nākt pār mums un visu šo pilsētu visai šai nelaimei? Tomēr jūs vēl pavairojat dusmas uz Israēlu, nonievādami Sabatu!” Tad viņš pavēlēja, lai, tumsai metoties Jeruzālemes vārtos, durvis tiek aizslēgtas un tās neatdara, kamēr svētā diena nav pagājusi. Paļaudamies vairāk uz saviem kalpiem, nekā uz tiem, ko nozīmēja Jeruzālemes pārvaldnieki, viņš vārtos nolika savējos, lai pārliecinātos, vai viņa rīkojumu izpilda. [672]
Negribēdami atsacīties no sava nodoma, zāļu un dažādu citu preču pārdevēji vienu otru reizi palika pa nakti ārā Jeruzālemes vārtu priekšā, cerēdami atrast izdevīgu brīdi tirdzniecībai ar pilsētas vai lauku iedzīvotājiem. Nehemija brīdināja, ka tie tiks sodīti, ja turpinās tā rīkoties. [673] “Kādēļ jūs pārnakšņojat mūra priekšā?” viņš sacīja. “Ja jūs vēl tā darīsit, es likšu jūs apcietināt!” Sākot no šī brīža, viņi vairs nenāca Sabatā.” Turklāt, par vārtu sargiem Nehemija izvietoja levītus, jo zināja, ka tos ciena vairāk nekā vienkāršo tautu, un sakarā ar kalpošanu templī no viņiem varēja sagaidīt, ka tie būs dedzīgāki, pamudinot citus paklausīt Kunga bauslībai.
Pēc tam Nehemija pievērsa uzmanību briesmām, kas Israēlam draudēja no precībām un savienības ar elku kalpiem. “Tajās dienās es arī redzēju jūdus, kas bija apprecējuši āšdodiešu, amoniešu un moābiešu sievas. Viņu bērni runāja pa pusei ašdodiski, un viņi neprata runāt jūdiski, bet prata tikai citu tautu valodas.”
Šīs nelikumīgās laulības Israēlā radīja lielu sajukumu, jo starp tiem, kas tā rīkojās, bija daži vīri ar augstu stāvokli, no kuriem tautai bija tiesības prasīt padomu un tos uzlūkot kā drošu priekšzīmi. Paredzēdams tautas sabrukumu, ja šim ļaunumam atļaus turpināties, Nehemija nopietni runāja ar pārkāpējiem. Norādīdams uz Salamana gadījumu, viņš atgādināja, ka nevienai no tautām nav bijis šim vīram līdzīga ķēniņa, kam Kungs būtu devis tādu gudrību; tomēr elkiem kalpojošās sievas novērsa viņa sirdi no Dieva, un viņa piemērs samaitāja Israēlu. Nehemija stingri piekodināja: ”Jūs nedrīkstat dot savas meitas viņu dēliem par sievām, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem vai sev pašiem par sievām!”
[674] Norādot uz Dieva pavēlēm un draudiem, kā arī uz briesmīgo sodu, ko Israēls par šo pašu grēku bija piedzīvojis pagātnē, viņš atmodināja ļaužu sirdsapziņu, un iesākās reformas pasākumi, kas novērsa draudošo sodu un atgrieza Dieva labvēlību un svētības.
Daži, kas ieņēma svētus amatus, aizrunāja un lūdza par savām pagānu sievām, teikdami, ka nespēj no tām šķirties. Tomēr izņēmumus nepieļāva un neņēma vērā ne dienesta, ne sabiedrisko stāvokli. Ikvienu priesteri vai valdītāju, kas atteicās saraut saites ar elku kalpiem, nekavējoties atšķīra no kalpošanas Kungam. Augstā priestera mazdēlu, kas bija apprecējis bēdīgi slavenā Sanballata meitu, ne tikai atlaida no amata, bet arī tūlīt izraidīja no Israēla. Nehemija lūdz Kungu: “Piemini viņiem, mans Dievs, to, ka viņi visvairāk ir aptraipījuši priesteru kārtas godu un lauzuši derību, ko Tu esi noslēdzis ar priesteriem un levītiem.”
To, cik daudz dvēseles pārdzīvojumu uzticīgajam Dieva strādniekam maksāja šī nepieciešamā stingrība, atklās vienīgi pēdējā tiesa. Notika pastāvīga cīņa ar pretējiem spēkiem, un uz priekšu varēja virzīties vienīgi gavējot, pazemojoties un lūdzot.
Daudzi, kas bija apprecējušies ar elku pielūdzējiem, izvēlējās ar tiem doties prom no draudzes un kopā ar izraidītajiem pievienojās samariešiem. Daži, kas līdz šim Dieva darbā bija ieņēmuši augstu stāvokli, sākumā gāja paši savu ceļu un tikai pēc kāda laika saplūda kopā ar pārējiem. Cenšoties stiprināt radušos savienību, samarieši solīja vēl pilnīgāk pieņemt jūdu ticību un ieražas, bet atkritēji apņēmās savus agrākos brāļus pārspēt, uzceļot Garicima kalnā templi, kas konkurētu ar dievnamu Jeruzālemē. Viņu reliģijā turpinājās jūdaisma un pagānisma sajaukums, un prasība, lai tos [675] atzīst par Dieva ļaudīm, starp šīm divām tautām palika kā ķildu, sacensības un naida avots no paaudzes uz paaudzi.
Lai reformas varētu īstenot šodien, ir nepieciešami vīri, kas, līdzīgi Ezram un Nehemijam, neapklāj un neatvaino grēku, kā arī neizvairās aizstāvēt Dieva godu. Tie, kam uzlikta šī darba nasta, nepaliks mierā, redzot nepareizu rīcību, un neapsegs ļaunumu ar neīstas mīlestības mēteli. Tie ņems vērā, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu un ka stingrība pret dažiem var būt žēlastība pret daudziem. Tāpat tie atcerēsies, ka tam, kas grēku norāj, vienmēr jāparāda Kristus Gars.
Ezra un Nehemija savā darbā pastāvīgi pazemojās Dieva priekšā, atzīdami savus un savas tautas grēkus, un meklēja piedošanu, it kā paši būtu vainīgi. Tie pacietīgi pūlējās, lūdza un cieta. Vislielākās grūtības viņu darbā nesagādāja atklātais pagānu ienaids, bet gan liekulīgo draugu slepenā pretestība, kas ar savu iespaidu, kalpodami ļaunajam, desmitkārt palielināja Dieva kalpu nastu. Šie nodevēji apgādāja Kunga ienaidniekus ar materiālu cīņai pret Viņa ļaudīm. To ļaunās dziņas un pretošanās tieksmes atradās nepārtrauktā kara stāvoklī pret skaidrajām Dieva Vārda prasībām.
Nehemijas pūļu rezultātā iegūtās sekmes rāda, ko var sasniegt, lūdzot, ticot un gudri, enerģiski rīkojoties. Nehemija nebija ne priesteris, ne pravietis un nekad netiecās pēc augsta vārda vai titula. Viņš bija svarīgam laika periodam aicināts reformators. Tam bija uzdevums nokārtot savas tautas attiecības ar Dievu. [676] Lielā mērķa apgarots, viņš visas savas spējas pakļāva šim vienīgajam nodomam un tā īstenošanai dzīvē. Viņa pūles iezīmēja cēls, nelokāms godīgums. Sastopoties ar ļaunumu un pretošanos patiesībai, viņš izturējās tik noteikti, ka ļaudis tika pamudināti strādāt ar jaunu dedzību un drosmi. Tie nevarēja neatzīt viņa uzticību, patriotismu un dziļo mīlestību pret Dievu un, to redzot, labprāt sekoja viņa vadībai.
Čaklums Kunga nozīmētā pienākuma izpildē ir īstas reliģijas svarīga sastāvdaļa. Cilvēkam apstākļi jāizlieto kā Dieva sagādāti darbarīki, lai izpildītu Viņa gribu. Ar ātru un izšķirošu rīcību īstā laikā var gūt spožas sekmes, kamēr vilcināšanās un nolaidība nes zaudējumus un apkauno Kungu. Ja Dieva darba vadītāji nav dedzīgi, ja tie ir vienaldzīgi un strādā bezmērķīgi, tad draudze būs bezrūpīga, kūtra un izpriecas mīloša, bet, ja vadītāji nenovēršoties seko svētam mērķim kalpot Dievam un vienīgi Viņam, tad ļaudis būs vienprātīgi, cerības pilni un enerģiski.
Dieva Vārds pārpilnībā atklāj asus, uzkrītošus pretstatus. Grēks un svētums nostādīts viens otram blakus, lai, tos uzlūkodami, mēs no viena atteiktos un otru pieņemtu. Lappusēs, kur ziņots par Sanballata un Tobijas ienaidu, viltību un neuzticību, ir aprakstīts arī Ezras un Nehemijas krietnums, nodošanās un pašuzupurēšanās. Mums atļauts brīvi izvēlēties atdarināt vienu vai otru. Briesmīgais iznākums, kas seko Dieva pavēļu pārkāpšanai, nostādīts pretī svētībām, kas izriet no paklausības. Mēs paši izvēlamies zaudējumu vai ieguvumu.
