[681] Ilgajos “bēdu un tumsas” gadsimtos (Jes. 8:22), kas iezīmē cilvēces vēsturi, sākot no dienas, kad mūsu pirmie vecāki zaudēja savu mājvietu Ēdenē, līdz tam laikam, kad Dieva Dēls parādījās kā grēcinieku Pestītājs, kritušās cilvēces cerība bija sakopota Glābēja nākšanā, kas ļaudis atbrīvos no grēka un kapa saitēm.
Pirmo norādījumu, kas sniedza šādu cerību, Ādams un Ieva saņēma čūskai Ēdenē pasludinātajā spriedumā, kad Kungs, viņiem dzirdot, sātanam paziņoja: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Moz. 3:15)
Klausoties šos vārdus, vainīgajam laulātajam pārim radās cerība, jo pravietojumā, ka sātana vara tiks lauzta, [682] tie saskatīja apsolījumu par izglābšanos no pārkāpuma radītā posta. Lai arī tiem jācieš no pretinieka varas, jo tie nonākuši zem viņa pavedinošā iespaida un ir izvēlējušies nepaklausīt Jehovas skaidrajai pavēlei, tomēr tiem nav jāpadodas pilnīgam izmisumam. Dieva Dēls ir upurējies, lai pats ar savām asinīm izpirktu viņu pārkāpumu. Tiem tiek piešķirts pārbaudes laiks, kurā viņi ticībā Kristus glābjošajam spēkam, var atkal kļūt par Dieva bērniem.
Guvis sekmes savā nodomā novērst cilvēku no paklausības ceļa, sātans kļuva par “šīs pasaules” dievu. (2. Kor. 4:4) Valdību, kas reiz piederēja Ādamam, bija nolaupījis varmāka. Bet Dieva Dēls apņēmās nākt šajā pasaulē, lai samaksātu grēka sodu un tā nevien atpirktu cilvēku, bet atgūtu arī zaudēto pārvaldību. Par šo atjaunošanu pravieto Miha, sacīdams: “Un tu, ganāmo pulku sargu torni, tu, Ciānas meitas nocietinātais uzkalns, pie tevis nonāks un tevī ieies agrākā pirmatnējā valsts vara (..).” (Mihas 4:8) Apustulis Pāvils par to runā kā par “atpirktā īpašuma atpestīšanu”.(Ef. 1:14, pēc angļu tulk.) Arī dziesminieks Dāvids, domājot par šo pašu cilvēka pirmatnējā mantojuma galīgo atjaunošanu, raksta: “Taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi.” (Ps. 37:29)
Šī cerība par atpestīšanu, Dieva Dēlam nākot kā Glābējam un Ķēniņam, nekad nav izzudusi no cilvēku sirdīm. [683] Jau no paša sākuma ir bijuši vīri, kuru ticība sniedzās pāri tagadnes ēnām nākotnes īstenībā. Dārgās atklāsmes par saviem nodomiem Kungs lika saglabāt Ādamam, Setam, Ēnoham, Metuzālam, Noa, Šemam, Ābrahāmam, Īzākam, Jēkabam un citiem cienījamiem sentēviem. Un no izredzētās tautas, no Israēla bērniem, pasaulei tika dots apsolītais Mesija; ar viņu starpniecību Dievs izplatīja atziņas par bauslības prasībām un par atpestīšanas plāna īstenošanu sava mīļotā Dēla salīdzinošajā upurī.
Israēla cerība tika ietverta Ābrahāmam dotajā apsolījumā, ko pēc tam atkal un atkal atkārtoja viņa pēcnācējiem: “Tevī visas ciltis virs zemes taps svētītas.” Kad sentēvam atklājās Dieva nodoms atpirkt cilvēci, viņa sirdī iespīdēja Taisnības Saule, kliedējot zemes tumšās ēnas. Un, kad beidzot pats Pestītājs staigāja un sarunājās ar cilvēkiem, Viņš jūdiem apstiprināja sentēvam sniegtās gaišās cerības piepildīšanos sakarā ar Viņa atnākšanu: “Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” (Jāņa 8:56)
Par šo pašu svētlaimīgo cerību runāja sentēvs Jēkabs, kad tas mirstot visai spilgtos vārdos izteica svētību savam dēlam Jūdam:
“Bet Jūda – tevi tavi brāļi teiks; tava roka grābs tavu ienaidnieku skaustu, un tavā priekšā lieksies tava tēva dēli. (..) Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekams tas Šīlo nāks. Viņam tautas klausīs.” (1. Moz. 49:8-10)
[684] Un vēlreiz, jau pie Apsolītās zemes robežām, par pasaules Glābēja nākšanu vēstīja Bileāma sniegtais pravietojums: “Es Viņu redzu, bet ne tagad, es Viņu novēroju, bet ne tuvumā: zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris, tas sadragās Moāba deniņus un nopostīs visus Seta dēla pamatus.” (4. Moz. 24:17)
Ar Mozus starpniecību Dievs Israēlam pastāvīgi atgādināja nodomu sūtīt savu Dēlu par kritušās cilvēces Pestītāju. Kādā gadījumā, īsi pirms nāves, Mozus paziņoja: “Pravieti, kāds esmu, tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu.” (5. Moz. 18:15) Kungs Mozum tiešām skaidri bija atklājis gaidāmā Mesijas darbu, sakot: “Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu savus vārdus viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu.” (5. Moz. 18:18)
Par Pestītāja nākšanu nemitīgi atgādināja sentēvu laikos ar Dieva pielūgšanu saistītā upuru pienešana, un tāpat tas notika ar ikvienu svētnīcā paredzēto rituālu visā Israēla vēsturē. Kalpošanā teltī un vēlāk templī, kas ieņēma tās vietu, ļaudīm ik dienas ar līdzībām un ēnām tika mācītas lielās patiesības par Kristus kā Pestītāja, Priestera un Ķēniņa adventi. [685] Un vienreiz gadā viņu uzmanība tika pievērsta noslēdzošajiem notikumiem lielajā cīņā starp Kristu un sātanu, Universa galīgajai šķīstīšanai no grēka un grēciniekiem. Mozus laikā ieviestie ceremoniālie upuri un dāvanas pastāvīgi norādīja uz labāku kalpošanu, proti, uz to, kas tagad notiek Debesīs. Zemes svētnīca bija “tagadējo laiku līdzība”, kurā pienesa dāvanas un upurus, un tās divi svētie nodalījumi bija “Debesu lietu līdzība”, jo Kristus, mūsu lielais Augstais Priesteris, šodien ir ”svētnīcas un īstās telts kalpotājs, ko uzcēlis tas Kungs, ne cilvēks”. (Ebr. 9:9,23; 8:2)
Sākot no tās dienas, kad Kungs čūskai Ēdenē paziņoja: “Es celšu ienaidu starp tevi un sievu un starp tavu sēklu un viņas sēklu (..)” (1. Moz. 3:15), sātans zināja, ka viņam nekad nebūs neierobežota vara pār šīs pasaules iedzīvotājiem. Kad Ādams ar saviem dēliem sāka pienest Dieva norādītos ceremoniālos upurus, kas liecināja par gaidāmo Pestītāju, sātans tajos saskatīja Debesu un Zemes atkalapvienošanās simbolu. Visos sekojošajos garajos gadsimtos viņš pastāvīgi pūlējās šo saikni pārtraukt. Tas nenogurstoši centās nomelnot Dievu un nepareizi izskaidrot ikvienu ceremoniju, kas norādīja uz Glābēju; un pie cilvēces ģimenes locekļu lielākās daļas viņš tiešām guva sekmes.
Kamēr Kungs ilgojas cilvēkus pārliecināt, ka Dāvana, kas tos salīdzina ar Dievu, ir tīra Viņa mīlestības izpausme, senais ienaidnieks nopūlas Kungu attēlot kā tādu, kurš priecājas par cilvēku iznīcināšanu. Tāpēc upuru un ceremoniju nozīme, ko Debesis bija paredzējušas, lai atklātu dievišķo mīlestību, ir tā sagrozīta, [686] ka grēcinieks tagad velti cer ar dāvanām un labiem darbiem labvēlīgi noskaņot aizvainoto un sadusmoto Dievu. Tajā pašā laikā sātans pūlas pamodināt un nostiprināt cilvēku ļaunās tieksmes, lai atkārtotos pārkāpumos ļaužu pulki tiktu aizvesti arvien tālāk no Dieva un paliktu bezcerīgi saistīti ar grēka saitēm.
Kad ar ebreju praviešu starpniecību tika dots Dieva rakstītais Vārds, sātans čakli studēja vēstis, kas attiecās uz Mesiju. Viņš rūpīgi pētīja tekstus, kas ar nemaldīgu skaidrību liecināja par Kristus kā cietēja Upura un uzvaroša Ķēniņa darbu cilvēku vidū. Vecās Derības Svēto Rakstu pergamenta ruļļos viņš lasīja, ka par To, kuram jānāk, varēs sacīt, ka Viņš neatdarīja savu muti “kā jērs, ko ved nokaušanai”, ka Viņa “vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam nebija līdzīgs cilvēku bērniem”. (Jes. 53:7; 52:14) Apsolītais cilvēku Pestītājs bija: “(..) nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs Viņu ne par ko neturējām. (..) mēs Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.” Tomēr Viņš “gādā taisnību nabadzīgajiem” un “satriec apspiedējus!” (Jes. 53:3,4; Ps. 72:4) Šie pravietojumi sātanam lika izbīties un drebēt; lai gan viņš neatteicās no sava plāna – ja vien iespējams, izjaukt Jehovas žēlastības pilno nodomu atpirkt pazudušo cilvēci. Viņš nolēma, cik tālu tas izdosies, [687] apstulbot ļaužu acis, lai tie neizprot mesiānisko pravietojumu īsto nozīmi, tādā veidā sagatavojot ceļu Kristus atmešanai.
Gadsimtos tieši pirms Plūdiem sātans guva sekmes, izraisot pasaulplašu vispārēju pretošanos Dievam. Un pat Plūdu pārmācība ļaudīm atmiņā saglabājās ne visai ilgi. Ar savu viltīgo gudrību velns prata piekļūt cilvēku bērniem, lai tos atkal soli pa solim vadītu uz nekaunīgu, pārdrošu sacelšanos. Viņam jau šķita, ka tas atkal varēs uzvarā gavilēt, tomēr Dieva plānu – glābt cilvēci – tas nespēja iznīcināt. Uzticīgā Ābrahāma pēcnācēji no Šema līnijas zināšanas par Jehovas nodomu saglabāja par svētību nākamajām paaudzēm. Laiku pa laikam Dievs izredzēja patiesības vēstnešus, lai tie parādītu ceremoniālo upuru nozīmi un it īpaši uzsvērtu Jehovas dotos apsolījumus par Tā nākšanu, uz Kuru norādīja visu ceremoniju un upuru kārtība. Tādā veidā pasaule bija jāsargā no vispārējas atkrišanas.
Dievišķā nodoma izpildē nācās sastapties ar neatlaidīgu pretestību. Patiesības un taisnības ienaidnieks visos iespējamos veidos centās ietekmēt Ābrahāma pēcnācējus, lai tie aizmirstu savu augsto un svēto aicinājumu un pievērstos elku kalpošanai. Bieži vien tā pūles vainagojās sekmēm. Gadsimtos pirms Kristus pirmās atnākšanas krēsla apklāja zemi un liela tumsa ļaudis. Sātans savu elles ēnu izplatīja pāri cilvēces gājumam, lai to novērstu no Dieva un kavētu iegūt atziņas par nākamās pasaules godību. [688] Ļaužu pulki atradās nāves ēnā. Viņu vienīgā cerība bija, lai šī tumsa tiktu izkliedēta un varētu atklāties Dievs.
Kunga svaidītais Dāvids pravietiskā atklāsmē redzēja, ka Kristus nākšana būs “ kā rīta gaisma, kā rīta saule, kas atspīd skaidrā rītā, kad pēc lietus zaļā zelmeņa asni dīgst no zemes.” (2. Sam. 23:4) Hozeja liecināja: “Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma (..).” (Hoz. 6:3) Mierīgi un liegi virs zemes uzaust dienas gaisma, izkliedēdama tumsas ēnas un modinādama pasauli dzīvībai. Tieši tā pacelsies Taisnības Saule ar dziedināšanu “no šīs saules spārnu gaismas” . ( Mal. 3:20) “Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu.” (Jes. 9:1)
