Raudzīdamies uz šo krāšņo atpestīšanas ainu, pravietis Jesaja sajūsmā izsaucās:
“Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls,
Valdība guļ uz Viņa kamiešiem.
Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs,
Mūžīgais Tēvs un Miera Valdnieks.
Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa,
Un Viņa ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot
Ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi.
To darīs tā Kunga Cebaota dedzīgums.”
(Jes. 9:5,6)
Israēla vēstures pēdējos gadsimtos pirms Kristus pirmās adventes pārsvarā domāja, ka par Mesijas nākšanu runā [689] arī pravietojums: “Tas ir par maz, ka tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu citām tautām, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam.” ”Lai parādītos tā Kunga godība un lai visa cilvēce kopā to redzētu (..).” (Jes. 49:6; 40:5) Par šo gaismu cilvēkiem vēlāk droši liecināja Jānis Kristītājs, kad viņš sludināja: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisiet tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.” (Jāņa 1:23)
Par Kristu bija dots pravietisks apsolījums: “Tā saka tas Kungs, Israēla Pestītājs, viņa Svētais, nicinātai dvēselei, novārtā liktai tautai un apspiedēju kalpam: “Ķēniņi to redzēs un piecelsies, un lielkungi zemosies tā Kunga dēļ, jo Viņš ir uzticīgs, Israēla Svētā dēļ, kas tevi izredzējis.” Un vēl saka tas Kungs: “Es tevi paklausīju žēlastības laikā un tev palīdzēju pestīšanas dienā; Es tevi pasargāšu un celšu tevi tautai par derību, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu un lai sacītu cietumniekiem: nāciet laukā! – bet tiem, kas sēd tumsā: nāciet gaismā! – Tie atradīs ganības jau ceļmalā un visās augstās tukšās vietās. Tie neizsalks un neizslāps, tos nespiedīs ne karstums, ne saules svelme, jo viņu apžēlotājs tos vadīs, tos vedīs pie ūdens avotiem un atspirdzinās.” (Jes. 49:7-10)
Uzticīgie Jūdas tautas svētās līnijas turpinātāji, kas saglabāja atziņu par Dievu, savu ticību stiprināja, kavēdamies pie šiem un citiem līdzīgiem tekstiem Rakstos. Ar lielu prieku tie lasīja, ka Kungs grib kādu Personu svaidīt “nelaimīgajiem sludināt prieka vēsti, (..) dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt tā Kunga žēlastības gadu (..)”. (Jes. 61:1,2) [690] Tomēr to sirds pildījās skumjām, domājot, kādas ciešanas Viņam sagādās dievišķā nodoma izvešana dzīvē. Dziļā dvēseles pazemībā tie pravietojumu ruļļos pētīja vārdus:
“Kas tad nu tic mūsu sludināšanai,
Un kam ir atklājies tā Kunga elkonis?
Viņš, tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase
Un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē.
Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma,
Lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu;
Tur nebija arī nekā ārēji redzama,
Lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu.
Taisni otrādi, Viņš bija nicināts,
Labāki ļaudis no Viņa vairījās,
Vīrs, kam nebija svešas sāpes
Un kas bija norūdīts ciešanās,
Tāds, kura priekšā aizklāja vaigu,
Tā nicināts, ka mēs Viņu ne par ko neturējām.
Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas,
Un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev,
Kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu,
Dieva satriektu un nomocītu.
Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ
Un mūsu grēku dēļ satriekts.
Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu,
Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.
Mēs visi maldījāmies kā avis,
Ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu,
Bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam.
Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts,
Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs,
Ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusu
Savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.
No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem Viņš gan
Dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no Viņa laikabiedriem
Izprata Viņa dzīves gaitu un padomāja par to,
Ka Viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules,
Ka manas tautas pārkāpumu dēļ Viņam bija uzlikts sods?
Kapu Viņam ierādīja ar bezdievjiem,
Bet savā nāvē Viņš bija ar bagāto,
Kaut gan nekādu netaisnību Viņš nebija darījis
Un viltības nebija Viņa mutē.”
(Jes. 53:1-9)
Par cietēju Pestītāju pats Jehova pravieša Caharijas vārdiem saka: “Zoben, pacelies un vērsies pret manu ganu un pret to vīru, kas Man tuvs!” (Cah. 13:7) Kā grēcīga cilvēka vietniekam un galvotājam, Kristum bija jācieš zem dievišķās taisnības. Viņam bija jāsaprot, ko taisnība nozīmē. Viņam bija jāzina, ko grēciniekam nozīmē bez starpnieka stāvēt Dieva priekšā.
Pestītājs pats par sevi pravietoja dziesminieka vārdiem:
“Kauns Man lauž sirdi,
Es izsamistu un nīkstu;
Es cerēju uz līdzjūtību,
Bet velti, un uz mierinātāju,
Bet to neatrodu.
Taisni otrādi – viņi Man deva ēst žulti,
Un, kad Es biju izslāpis,
Viņi mani dzirdināja ar etiķi.”
(Ps. 69:21,22)
Par to, kā pret Viņu izturēsies, Tas
sacīja: “Ap Mani sastājušies suņi, ļaundaru bars Mani ielenc, Manas
rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet
viņi lūkojas Manī ar prieku. Viņi dala Manas drēbes savā starpā, un par
Manu apģērbu viņi met kauliņus.” (Ps. 22:17-19)
Šie tēlojumi par Apsolītā rūgtajām ciešanām un nežēlīgo [692] nāvi, lai cik skumji, tomēr satur bagātus apsolījumus, jo par Viņu, kuru Kungs ir gribējis “sagrauzt ar sāpēm” un pakļaut ciešanām, lai Viņš kļūtu “par nozieguma upuri”, Jehova paziņoja:
“Viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi,
Un tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi
Sekmēsies ar Viņa rokas darba palīdzību.
No dvēseles ciešanām Viņam radīsies panākumu papilnam;
Ar savu atziņu Mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem
Iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus.
Tādēļ Es Viņam piešķiršu Viņa daļu starp daudzajiem
Lielajiem Viņam pašam par ieguvumu,
Un stiprie lai dalās ar Viņu laupījumā atlīdzībai Viņam par to,
Ka Viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem,
Kaut gan Viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.”
(Jes. 53:10-12)
Tā bija mīlestība pret grēciniekiem, kas Kristum lika samaksāt tādu atpirkšanas maksu. Viņš redzēja, ka nav neviena, un brīnījās, ka trūkst aizstāvja; ka neviens cits nespēja cilvēci izpirkt no ienaidnieka varas. “Tad Viņam palīdzēja Viņa paša elkonis, un Viņa paša taisnība bija Viņam par balstu.” (Jes. 59:16)
“Redzi, tas ir Mans kalps,
Ko Es neatlaižu;
Mans izredzētais,
Pie Viņa Manai dvēselei ir labpatika.
Es liku savu Garu uz Viņu,
Lai Viņš nes tautām taisnību.”
(Jes. 42:1)
Viņa dzīve bija pilnīgi brīva no savu tiesību aizstāvēšanas. Dieva Dēlam bija sveša cieņas izrādīšana, kas pasaulē tiek veltīta stāvoklim, bagātībai un spējām. Mesija neizlietoja nevienu līdzekli, ko praktizē cilvēki, lai iegūtu uzticību vai godu. Viņa ārkārtējā atteikšanās no sevis [693] jau iepriekš ir attēlota vārdos:
“Viņš nebrēks un netrokšņos,
Un Viņa balsi nedzirdēs uz ielas.
Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs,
Un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs;
Uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc taisnības.”
(Jes. 42:2,3)
Pestītāja izturēšanās cilvēku sabiedrībā
bija zīmīgā pretstatā tā laika mācītāju uzvedībai. Viņa dzīvē nebija
trokšņainu strīdu, nevarēja saskatīt ārišķīgu kalpošanu, neko tādu, ar
ko izpelnās aplausus. Mesijam vajadzēja palikt apslēptam Dievā, un
Dievam bija jāatklājas Viņa Dēla raksturā. Bez atziņas par Dievu cilvēce
būtu mūžīgi pazudusi. Bez dievišķās palīdzības tā grimtu arvien dziļāk
un dziļāk. Dzīvība un spēks bija jāsaņem no Tā, kurš radīja pasauli, jo
vienkārši nebija neviena cita ceļa kā apmierināt cilvēces vajadzības.
Par Mesiju vēl bija pravietots: “Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr Viņš nenodibinās taisnību virs zemes. Jūras salas jau cer uz Viņa norādījumiem.” Dieva Dēlam vajadzēja izcelt bauslību un padarīt to godājamu. (Jes. 42:4,21) Viņš nenāca mazināt bauslības nozīmi un tās saistošās prasības; Viņš nāca to paaugstināt. Un tajā pašā laikā Viņam bija uzdevums dievišķos priekšrakstus atbrīvot no nastām un prasībām, ko cilvēki bija pielikuši un kuru dēļ daudzi bija kļuvuši mazdūšīgi, pūloties kalpot Dievam pieņemamā veidā.
Par pasaules Pestītāja misiju Jehova bija izteicies [694] tā: “Es, tas Kungs, Tevi aicināju taisnībā, ņēmu Tevi pie rokas un pasargāju un Tevi iecēlu par derību tautai un par gaismu citām tautām, lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā. Es esmu tas Kungs, tas ir Mans Vārds, savu godu Es citam nedošu, nedz savu slavu elkiem. Redzi, agrākie pavēstījumi ir piepildīti, Es jums dodu jaunus, un, pirms tie piepildās, Es jums tos pasludinu.” (Jes. 42:6-9)
[695] Brīvību Ciānai Israēla Dievs sagādāja ar Apsolīto Sēklu: “Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus.” “Redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls. No biezpiena un medus viņš pārtiks, kamēr Viņš pratīs ļaunu atmest un labu pieņemt.” (Jes. 11:1; 7:14,15)
“Un pār to klāsies un to sargās tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un tā Kunga bijības gars. Bijība tā Kunga priekšā būs Viņam salda smarža, un Viņš netiesās pēc tā, ko Viņa acis redz, un nespriedīs pēc tā, ko viņa ausis dzird. Bet Viņš tiesās nabagus pēc taisnības un cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu tiesu un pēc patiesības. Bet varmācīgos Viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lūpu dvašu. Taisnība būs Viņa gurnu josta un uzticība Viņa lielu aptinamā aukla. (..) Un notiks tanī dienā: tautas meklēs Isaja saknes atvasi, kas viņām ir par karogu, un tās mājvieta būs pilna godības.” (Jes. 11:2-5,10)
