“Raugi, ir vīrs, kas saucas Cemahs, un viņa laikā viss zels un plauks, un viņš uzcels tā Kunga namu. (..) viņš nēsās valdnieka rotājumu pilnā godībā, un viņš sēdēs un valdīs uz sava troņa, arī priesteris būs savā goda krēslā (..).” (Cah. 6:12,13)
Vajadzēja atvērties Avotam “pret grēkiem un pret nešķīstību”. (Cah. 13:1) Cilvēku bērniem bija jādzird svētīgais aicinājums:
“Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un,
Kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet!
Nāciet, pērciet maizi bez maksas,
Par velti, arī vīnu un pienu! [696]
Kādēļ jūs maksājat naudu par to,
Kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to,
Kas neder uzturam?
Klausieties, klausieties uz Mani,
Tad jums būs daudz laba ko ēst,
Un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību!
Piegrieziet man savu ausi un nāciet pie Manis!
Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele!
Es jums celšu mūžīgu derību,
Tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums.”
(Jes. 55:1-3)
Israēlam bija apsolīts: “Redzi, Es viņu
iecēlu tautām par liecinieku, par priekšnieku un pavēlnieku. Redzi, tu
aicināsi tautas, ko tu nepazīsti, un tautas, kas tevi nepazīst, nāks pie
tevis tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā dēļ, tāpēc ka Viņš tevi
paaugstinājis.” (Jes. 55:4,5)
“Es savu taisnību tuvu esmu atnesis, tā nav vairs tālu, un Mana palīdzība nekavēsies; Ciānai Es gribu piešķirt glābšanu.” (Jes. 46:13)
Mesijam kalpojot virs zemes, gan ar vārdiem, gan ar darbiem vajadzēja cilvēcei atklāt Dieva Tēva godību. Katrai rīcībai Viņa dzīvē, katram izteiktajam vārdam, katram padarītajam brīnumam bija kritušajai cilvēcei jāliecina par Dieva bezgalīgo mīlestību.
“Kāp jo augstā kalnā, Ciāna,
Tu labās vēsts nesēja!
Pacel savu balsi ar spēku, Jeruzāleme,
Tu labās vēsts nesēja, un nebīsties!
Pasludini Jūdas pilsētām:
“Redziet, te ir jūsu Dievs!”
Redziet, Dievs tas Kungs nāk ar lielu spēku,
Un Viņa elkonis dod Tam uzvaru,
Viņa alga ir pie Viņa, un Viņa atmaksa ir Viņa priekšā!
Kā gans Viņš ganīs savu ganāmo pulku, [697]
Viņš ņems jērus savās rokās un tos nesīs savā klēpī,
Un sargās avju mātes.”
(Jes. 40:9-11)
“Tanī dienā kurli dzirdēs grāmatas
vārdus un aklo acis varēs raudzīties ārā no krēslas un tumsas.
Nelaimīgie un pazemīgie priecāsies tā Kunga priekšā, un nabagie un
niecīgie cilvēku starpā gavilēs par Israēla Svēto. (..) Un tie, kuru
gars tagad maldās, nāks pie atzīšanas, un neapmierinātie pieņems
pamācību.” (Jes. 29:18,19,24)
Tā, liekot runāt sentēviem un praviešiem, kā arī līdzībām un simboliem, Dievs pasaulei paziņoja, ka nāks Glābējs, kurš cilvēci atbrīvos no grēkiem. Uz šo adventi, kad nāks “visu tautu Prieks” (Hag. 2:8, pēc Glika tulk.), norādīja gara inspirēto pravietojumu virkne. Jā, pat Viņa dzimšanas vieta un ierašanās laiks jau iepriekš bija precīzi noteikti.
Dāvida Dēlam bija jāpiedzimst Dāvida pilsētā. “Bet tu, Betlēme, (..) no tevis nāks Tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos.” (Mihas 5:2)
“Bet tu, Betlēme, Jūdas zemē,
Tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem;
Jo no tevis nāks Valdnieks,
Kas ganīs Manu Israēla tautu.”
(Mat. 2:6)
Pirmās adventes laiku un dažus svarīgākos notikumus, kas
[698] saistīti ar Pestītāja dzīves darbu, Daniēlam jau sen bija atklājis
eņģelis Gabriēls.
“Ir nolemts par Tavu tautu un Tavu svēto pilsētu – dot tām septiņdesmit nedēļas laika, lai apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu visusvētāko.” (Dan. 9:24)
Pravietojumā diena nozīmē gadu. Skat. 4. Mozus 14:34 un Ec. 4:6. Septiņdesmit nedēļas jeb 490 dienas nozīmē 490 gadus. Sākuma punkts šim laika periodam meklējams paziņojumā: “Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskanēja vārds par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām nedēļām, un pēc tam sešdesmit divu nedēļu laikā to atkal atjaunos.”(Dan. 9:25) Sešdesmit deviņas nedēļas līdzinās 483 gadiem. Galīgo pavēli Jeruzālemi atkal atjaunot deva Artakserkss Longimanus . (Skat. Ezras 6:14; 7:1,9) To sāka pildīt 457. gada rudenī pirms Kristus. [699] Skaitot no tā laika, 483 gadi sniedzas līdz 27. gada rudenim pēc Kristus dzimšanas. Saskaņā ar pravietojumu šis laika posms sniedzās līdz “Vienam Svaidītam” – Mesijam. Mūsu ēras 27. gadā Jēzus, kad Jānis To kristīja, tika svaidīts ar Svēto Garu un drīz pēc tam iesāka savu kalpošanu. Tad tika pasludināta vēsts: “Laiks ir piepildīts.” (Marka 1:15)
Pēc tam eņģelis Gabriēls sacīja: “Un viņš ar daudziem slēgs ciešu derību uz vienu nedēļu (septiņiem gadiem).” No Pestītāja darba iesākuma Evaņģēlijs septiņus gadus bija jāsludina it īpaši jūdiem; trīs ar pus gadus to darīja pats Kristus un pēc tam apustuļi. “Un nedēļas vidū tiks atcelts kaujamais un ēdamais upuris.” (Dan. 9:27) 31. gada pavasarī Golgātā tika pienests īstais Upuris – Kristus. Tad dievnama priekškars pārplīsa divās daļās, liecinādams, ka upuru dievkalpojumi zaudējuši savu svētumu un kļuvuši nenozīmīgi. Bija pienācis laiks pārtraukt šo upuru pienešanu uz šīs zemes.
Viena nedēļa – 7 gadi – beidzās mūsu ēras 34. gadā. Tad, nomētājot ar akmeņiem Stefanu, jūdi galīgi apzīmogoja savu atteikšanos no Labās vēsts. Vajāšanu izklīdinātie mācekļi “staigāja apkārt, sludinādami Evaņģēliju”. (Ap. d. 8:4) Drīz pēc tam atgriezās ticīgo vajātājs Sauls, kļūstot par pagānu apustuli Pāvilu.
Minētie pravietojumi par Pestītāja nākšanu lika ebrejiem dzīvot pastāvīgā gaidu atmosfērā. Daudzi nomira ticībā, apsolījumu nesaņēmuši, bet, to no tālienes skatīdami, [700] saprata un apliecināja, ka viņi ir svešinieki un ceļotāji virs zemes. No Ēnoha dienām, sentēvu un praviešu atkārtoti, šie apsolījumi uzturēja dzīvu cerību Kristus nākšanai.
No paša sākuma Dievs vēl nebija atklājis pirmās adventes noteiktu laiku. Un pat tad, kad par to ziņoja Daniēla pravietojumi, ne visi vēsti pareizi izskaidroja.
Pagāja gadsimts pēc gadsimta; praviešu balsis beidzot apklusa. Pār Israēlu smagi gūlās apspiedēju roka. Jūdiem no Dieva atkāpjoties, ticība kļuva neskaidra un cerība gandrīz mitējās apgaismot nākotni. Daudzi nespēja saprast praviešu vārdus, un tie, kuriem vajadzēja dzīvot stiprā paļāvībā, bija gatavi izsaukties: “Laiks ilgi velkas, un visa parādīšana būs nieki.” (Ec. 12:22, pēc Glika tulk.) Bet Debesu padomē Kristus atnākšanas stunda bija droši noteikta, un, “kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, (..) lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības”. (Gal. 4:4,5)
Cilvēkiem vajadzēja tikt pamācītiem cilvēku valodā. Bija jārunā derības Vēstnesim. Viņa balsij vajadzēja atskanēt Viņa paša dievnamā. Viņam, Patiesības Radītājam, šo patiesību pienācās atšķirt no cilvēku saražotajām pelavām, kas to bija padarījušas neiespaidīgu. Dieva valdības pamatlikumiem un atpestīšanas plānam bija jākļūst skaidri izteiktiem, cilvēkiem visā pilnībā atklājot Vecās Derības mācības.
Kad beidzot Pestītājs atnāca kā cilvēks (Filip. 2:7) un iesāka savu žēlastības darbu, sātans gan spēja Viņam vienreiz iedurt papēdī, [701] bet katrā pazemojumā, visā, ko Kristus izcieta, Viņš samina pretiniekam galvu. Grēka radītās ciešanas tika uzliktas Bezgrēcīgajam. Panesdams grēcinieku pretošanos, Kristus samaksāja grēcīgā cilvēka parādu un sarāva važas, kas saistīja cilvēci. Ikvienas piedzīvotās sāpes, ikviens pret Viņu izteiktais apvainojums bija daļiņa no cilvēces glābšanas plāna.
Ja sātans būtu spējis piespiest Kristu padoties vienam vienīgam kārdinājumam, ja viņš būtu varējis Jēzu pavedināt tikai ar vienu darbu vai pat ar vienu domu aptraipīt savu pilnīgo skaidrību, tad tumsības valdnieks gavilētu uzvarā pār cilvēces Galvotāju un iegūtu sev visu cilvēku ģimeni. Bet, kaut gan sātans spēja nodarīt sāpes, viņš tomēr nespēja aptraipīt. Viņš varēja mocīt, bet nevarēja piespiest grēkot. Viņš visu Kristus dzīvi padarīja par nemitīgu cīņu un pārbaudījumu lauku; bet ar katru uzbrukumu zaudēja savu varu pār cilvēci.
Kārdināšanā tuksnesī, Ģetzemanes dārzā un pie krusta mūsu Pestītājs cīnījās ar tumsas lielkungu. Viņa ievainojumi pārvērtās par uzvaras trofejām cilvēces labā. Kad Kristus nāves mokās karājās pie krusta, kad ļaunie gari priecājās un bezdievīgie cilvēki zaimoja, tad tiešām sātans Viņam iedūra papēdī. Bet tieši šis pats notikums samina čūskai galvu. Viņš ar savu nāvi iznīcināja to, “kam nāves vara, tas ir velnu”. (Ebr. 2:14)[702] Šis darbs izšķīra sacelšanās vadoņa likteni un uz mūžīgiem laikiem nodrošināja atpestīšanas plānu. Mirstot Viņš ieguva uzvaru pār nāves varu un augšāmceļoties atvēra kapa vārtus visiem saviem sekotājiem. Šajā pēdējā lielās cīņas epizodē mēs redzam piepildāmies pravietojumu: “Tas tev sadragās galvu, bet tu Viņam iekodīsi papēdī.”
“Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.” (1. Jāņa 3:2) Mūsu Atpircējs ir atbrīvojis ceļu, tā ka visgrēcīgākais, vistrūcīgākais, apspiestākais un nicinātākais var atrast pieeju pie Tēva. “Ak Kungs, Tu esi mans Dievs, es tevi cildināšu, es teikšu Tavu Vārdu, jo Tu dari brīnumus! Tavi lēmumi kopš seniem laikiem ir patiesi un uzticības cienīgi.” (Jes. 25:1)
