Kad Evaņģēliju pasludinās tā skaidrībā, tad tiks aicināti vīri no arkla un no parastas komerciālas nodarbošanās, kas lielā mērā aizņēma viņu prātu, lai sagatavotos savienībā ar piedzīvojušiem darbiniekiem. Iemācījušies ietekmīgi strādāt, tie patiesību spēs pasludināt ar spēku. Visbrīnišķīgākajā dievišķā aizgādībā grūtību kalni tiks nocelti un iemesti jūrā. Vēsti, kas zemes iedzīvotājiem nozīmē tik daudz, [224] ļaudis dzirdēs un sapratīs. Cilvēki uzzinās, kas ir patiesība. Darbs nemitīgi attīstīsies un ies uz priekšu, līdz visa zeme būs brīdināta, un tad nāks gals.
Pēc Kunga aicinājuma Elīsa dažus gadus strādāja kopā ar Eliju, un tādā veidā ik dienas pieauga jaunekļa derīgums darbam. Dievs Eliju bija izlietojis, lai izdeldētu briesmīgus ļaunumus. Elku kalpošanai, ko atbalstīja Ahabs un pagāniete Izebele un kas tautu bija ievedusi maldos, tika dots izšķirošs trieciens. Baala pravieši bija iznīcināti. Visa Israēla tauta bija dziļi satraukta, un daudzi atgriezās, lai kalpotu Dievam. Kā Elijas pēctecim, Elīsam pacietīgi un ar labi apdomātām pamācībām vajadzēja vadīt Israēlu uz priekšu pa drošiem ceļiem. Sadarbība ar Eliju, kas pēc Mozus bija lielākais pravietis, sagatavoja viņu pienākumiem, ko drīz vien tam nācās uzņemties vienam pašam.
Šajos kopīgās sadarbības gados Elija laiku pa laikam tika aicināts stingri norāt atsevišķus skandalozus ļaunumus. Kad nekrietnais Ahabs piesavinājās Nabota vīnadārzu, tad tā bija Elijas balss, kas viņam un tā namam izteica drausmīgo spriedumu. Un kad Ahasja pēc sava tēva Ahaba nāves novērsās no dzīvā Dieva, lai meklētu Baal-Zebubu, Ekronas dievu, tad atkal pret to dedzīgi protestēja tieši Elijas balss.
Israēla atkāpšanās laikā Samuēla dibinātās praviešu skolas bija izjukušas. Elija tās atkal atjaunoja un gādāja, lai jauni ļaudis apgūtu izglītību, kas tos darītu spējīgus paaugstināt un godāt bauslību. Trīs no šīm skolām – Gilgalā, Bētelē un Jērikā – ir minētas Bībeles ziņojumos. Tieši pirms Elijas uzņemšanas Debesīs viņš ar Elīsu kopīgi apmeklēja šos audzināšanas centrus. [225] Apciemojuma laikā Dieva pravietis atkārtoja agrāk dotās pamācības. Jo sevišķi viņš norādīja uz augsto priekšrocību uzturēt sadraudzību ar Debesu Dievu. Viņš arī uzsvēra, cik svarīgi visā audzināšanā un izglītības iegūšanā ievērot vienkāršību. Vienīgi tā var izveidot Debesīm derīgu raksturu un iziet, lai strādātu kopā ar Kungu.
Elija no sirds priecājās, vērojot visu, kas bija sasniegts ar šo skolu palīdzību. Reformas darbs vēl nebija pabeigts, bet visā valstī varēja redzēt piepildāmies Kunga vārdus: “Bet Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baala priekšā (..).” (1. Ķēn. 19:18)
Pavadot pravieti no skolas uz skolu, no jauna tika pārbaudīta Elīsas ticība un apņēmība. Gilgalā, pēc tam Bētelē un arī Jērikā pravietis to uzaicināja vairs tālāk neiet. “Lūdzu, paliec šeit, jo tas Kungs mani ir sūtījis uz Bēteli,” sacīja Elija. Jau savā iepriekšējā darbā, vadot arklu, Elīsa bija mācījies izturību, un arī tagad, reiz rokas pie cita pienākumu arkla pielicis, tas nepieļāva novirzīšanos no mērķa. Viņš vienmēr gribēja būt kopā ar savu meistaru, lai, cik vien iespējams, labāk sagatavotos kalpošanai. Elijam pašam nezinot, viņa mācekļiem praviešu skolās un jo sevišķi Elīsam tika atklāts, ka viņu no tiem atņems, tāpēc Dieva vīra pārbaudītais kalps pastāvīgi turējās pie viņa. [226] Uz katru aicinājumu griezties atpakaļ, skanēja atbilde: “Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!”
“Tā tie abi gāja tālāk. (..) un tie abi stāvēja pie Jordānas. Tad Elija ņēma savu apmetni, satina to un sita ar to ūdeni, un ūdens pašķīrās uz abām pusēm, tā ka viņi abi pa sausu zemi izgāja cauri. Kad viņi bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja Elīsam: “Lūdz, ko man būs tev darīt, iekams es tieku paņemts projām no tevis!”
Elīsa nelūdza pasaules godu vai augstu vietu starp šīs zemes lielajiem vīriem. Viņš ļoti ilgojās vēl vairāk saņemt Svēto Garu, ko Dievs tik bagātīgi bija devis Elijam, vīram, kuru pagodinās ar pārvēršanu. [227] Viņš saprata, ka vienīgi Gars, kas vadīja Eliju, spēj to darīt derīgu uzdevuma izpildei Israēlā, uz kuru Dievs to bija aicinājis; tāpēc viņš griezās pie pravieša ar vārdiem: “Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!”
Atbildot uz šo lūgumu, Elija sacīja: “Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet, ja ne, tad tas nenotiks. Un, kamēr viņi iedami tā sarunājās, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra. Tā Elija vētrā aizbrauca uz Debesīm.” (2. Ķēn. 2:2-11)
Elija ir kā prototips svētajiem, kas dzīvos virs zemes Jēzus Kristus otrās atnākšanas laikā un tiks “pārvērsti piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot” (1. Kor. 15:51,52), un nepiedzīvos nāvi. Kā šo cilvēku pārstāvim, kas tādā veidā tiks pārvērsti, Elijam, tuvojoties Kristus zemes kalpošanas noslēgumam, tika atļauts stāvēt līdz ar Mozu blakus Pestītājam uz Apskaidrošanas kalna. Šajos pagodinātajos vīros mācekļi varēja skatīt miniatūrā pārstāvētu visu atpestīto valstību. Tie redzēja Jēzu Debesu gaismas apģērbā un dzirdēja “no padebeša balsi” (Lūk. 9:35), kas Viņu atzina par Dieva Dēlu. Tie redzēja Mozu, kas pārstāvēja ļaudis, kuri otrās adventes laikā tiks uzmodināti no nāves. Un tur stāvēja arī Elija kā prototips tiem, kas pasaules vēstures noslēgumā kļūs pārvērsti no mirstības nemirstībā un tiks pārcelti debesīs, nāvi nebaudījuši.
[228] Tuksnesī, vientulības un mazdūšības brīžos Elija bija sacījis, ka viņam pietiek dzīvot, un vēlējās mirt. Bet Kungs savā žēlastībā Elijas lūgumu neizpildīja. Viņam vēl bija jāpadara liels darbs. Un, kad šis darbs tika paveikts, tam nebija jāpazūd bezcerībā un vientulībā. To gaidīja nevis noiešana kapā, bet pacelšanās kopā ar Debesu eņģeļiem Dieva godības klātbūtnē.
“Kad Elīsa to redzēja, tad viņš skaļi kliedza: “Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki!” Un kad viņš to vairs neredzēja, tad viņš sagrāba savas drēbes un saplēsa tās divos gabalos. Un viņš pacēla Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jordānas malā. Un viņš ņēma Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, un sita ūdeni un sacīja: “Kur ir tas Kungs, Elijas Dievs?” Un viņš sita ūdeni, un tas pašķīrās uz abām pusēm, un Elīsa pārgāja pāri. Kad praviešu mācekļi, kas bija Jērikā, viņu iztālēm ieraudzīja, tad tie sacīja: “Elijas gars dus uz Elīsas.” Un viņi devās tam pretī un noliecās viņa priekšā līdz zemei.” (2. Ķēn. 2:12-15)
Ja Kungs savā aizgādībā redz par labu no sava darba atsaukt vīrus, kuriem agrāk devis gudrību, tad Viņš palīdz un stiprina to sekotājus, ja tikai tie Viņu lūdz pēc palīdzības un staigā Viņa ceļos. Mācoties no priekšteču piedzīvojumiem un kļūdām, tie var kļūt pat vēl gudrāki.
No tā brīža Elīsa stāvēja Elijas vietā. Palicis uzticīgs mazumā, viņš spēja būt uzticīgs arī lielumā.
