[229] Sentēvu laikā Jordānas ieleja bija “bagāta ar ūdeni, it kā Kunga dārzs”. Šo skaisto zemieni sev par mājvietu izvēlējās Lats un “cēla savas teltis līdz Sodomai”. (1. Moz. 13:10,12) Laikā, kad izpostīja līdzenuma pilsētas, arī apkārtējais apvidus kļuva neauglīgs un daļēji saplūda kopā ar Jūdas tuksnesi.
Tomēr plašs apgabals no jaukās ielejas saglabājās, lai ar dzīvinošiem avotiem un straumēm iepriecinātu cilvēku sirdi. Šajā teritorijā, kas bija bagāta ar labības laukiem, ar dateļu palmu mežiem un citiem augļu kokiem, pēc Jordānas pāriešanas apmetās Israēla pulki un pirmo reizi baudīja Apsolītās zemes augļus. Viņu priekšā atradās Jērikas mūri, pagānu cietoksnis un Aštartes pielūgšanas centrs, kas pārstāvēja vienu no visļaunākajiem un vispazemojošākajiem kānaāniešu elku kalpošanas veidiem. Drīz pilsētas mūri tika sagrauti un tās iedzīvotāji iznīcināti. [230] Jērikas krišanas laikā visa Israēla klātbūtnē atskanēja svinīgs paziņojums: “Nolādēts lai ir tas vīrs tā Kunga priekšā, kas uzcels un atjaunos šo pilsētu Jēriku. Pamatus lai viņš tai liek par sava pirmdzimtā un vārtus lai ieceļ par sava jaunākā dēla dzīvību.” (Joz. 6:26)
Pagāja pieci gadsimti. Vieta joprojām bija pamesta, Dieva nolādēta. Arī ūdens straumes un avoti, kas to darīja tik vēlamu apdzīvošanai, cieta no lāsta. Bet Ahaba atkrišanas laikā, kad Izebeles ietekmē atjaunoja Aštartes kultu, par jaunu uzcēla arī tā seno centru – Jērikas pilsētu. Tomēr cēlāji par to samaksāja briesmīgu cenu. “Hiēls no Bēteles uzcēla Jēriku. Tās pamatu likšana prasīja viņa pirmdzimtā Abirāma dzīvību, bet viņa jaunākais dēls Segubs dabūja galu, kad tika iecelti jaunās pilsētas vārti, kā tā Kunga vārds caur Jozuu, Nuna dēlu, bija runājis.” (1. Ķēn. 16:34)
Netālu no Jērikas, auglīga meža vidū atradās viena no praviešu skolām, un, pēc Elijas pacelšanas Debesīs tagad turp devās Elīsa. Viņam tur uzturoties, pie pravieša atnāca pilsētas iedzīvotāji un teica: “Redzi, šī pilsēta ir gan labi apdzīvojama, kā mans kungs pats to redz, bet ūdens te ir nelāgs un zeme neauglīga.” Avots, kas agrāk bija bijis tīrs un atspirdzinošs, kas bagātīgi sniedza ūdeni pilsētai un tās apkārtnei, tagad bija lietošanai nederīgs.
Atbildot Jērikas vīru lūgumam, Elīsa sacīja: “Atnesiet man jaunu bļodu un ielieciet tanī sāli. Kad tie viņam to atnesa, tad viņš gāja ārā no pilsētas pie ūdens avota un tur iemeta sāli, un sacīja: “Tā saka tas Kungs: Es šim ūdenim tagad esmu atņēmis tā ļaunumu; no tā vairs necelsies nedz nāve, nedz neauglība!” (2. Ķēn. 2:19-21) [231]
Jērikas ūdeņu atveseļošana nenotika cilvēka gudrībā, bet pateicoties Dieva brīnumdarbam. Pilsētas atjaunotāji nebija Debesu Dieva labvēlības cienīgi, tomēr Tas, kurš “liek saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem”(Mat. 5:45), redzēja, ka šajā gadījumā, apliecinot līdzjūtību, Viņš var atklāt savu labprātību Israēlu dziedināt no garīgās slimības.
Atjaunošana bija paliekoša; “ūdens kļuva veselīgs līdz šai dienai, kā Elīsas vārdi, ko viņš runāja, bija sacījuši”. (2. Ķēn. 2:22) No gadsimta gadsimtā no turienes plūda ūdeņi, pārvērsdami šo ielejas daļu par brīnišķu oāzi.
No stāsta par ūdeņu atveseļošanu var smelt daudz garīgu mācību. Jaunā bļoda, sāls, avots – tam visam ir liela simboliska nozīme.
Iemetot sāli rūgtajā ūdenī, Elīsa sniedza to pašu garīgo mācību, par ko Jēzus runāja gadsimtus vēlāk ar saviem mācekļiem, teikdams: “Jūs esat zemes sāls!” (Mat. 5:13) Sajaucoties ar avota neveselīgajiem ūdeņiem, sāls tos darīja tīrus un ienesa dzīvību un svētību, kur agrāk bija sērgas un nāve. Salīdzinot savus bērnus ar sāli, Dievs māca, ka Viņš grib, lai tie, saņēmuši Viņa žēlastību, piedalītos citu cilvēku glābšanā. Izredzot virs zemes vienu tautu, Dievam bija nodoms ne tikai tās pārstāvjus pieņemt par dēliem un meitām, bet gan lai ar viņu starpniecību [232] piedošanas svētības tiktu nodrošinātas visai pasaulei. Arī aicinot Ābrahāmu, Kungs nevēlējās tikai to piesaistīt sev kā īpašu draugu, bet gan, lai tas liecinātu par sevišķajām priekšrocībām, ko Dievs ilgojās sagādāt visām tautām.
Pasaulei nepieciešami pierādījumi par patiesu kristietību. Sabiedrības sirdi ir skārusi grēka inde. Pilsētas un ciemi ir iestiguši grēka purvā un morāli pagrimuši. Zemi piepilda ciešanas, slimības un noziegumi. Gan tuvumā, gan tālumā sastopamas dvēseles, kas cieš trūkumu un postu, ko nomāc vainas apziņa un kas pazūd tāpēc, ka trūkst glābjošas ietekmes. Patiesības Evaņģēlijs tiem gan tiek sludināts, tomēr tie aiziet bojā, jo to piemērs, kuriem vajadzēja būt par smaržu uz dzīvību, ir smarža uz nāvi. Viņu dvēseles pārņem rūgtums, tāpēc ka avoti ir saindēti, lai gan tiem vajadzēja būt ūdens akām, kas verd uz mūžīgu dzīvību.
Sālij jāsajaucas ar vielu, kurai to pievieno. Tai jāsavienojas, jāuzsūcas, lai varētu pasargāt no bojāšanās. Tā, pateicoties personīgiem kontaktiem un sabiedriskumam, ļaudis tiek aizsniegti ar Evaņģēlija atjaunojošo spēku. Cilvēki nav glābjami masveidīgi, bet kā atsevišķas personas. Personīgam iespaidam ir spēks. Tam jāsadarbojas ar Kristus iespaidu, paaugstinot to, ko Kristus paaugstina, mācot pareizos principus un aizkavējot pasaules demoralizēšanos. Tam jāizplata žēlastība un laipnība, ko vienīgi Kristus var sniegt. Ar nevainojama piemēra spēku, kas savienots ar nopietnu ticību un mīlestību, ir jāpaceļ un jāizdaiļo citu dzīve un raksturs.
Par līdz šim netīro, sagānīto Jērikas avotu Kungs paziņoja: “Es šim ūdenim tagad esmu atņēmis tā ļaunumu; no tā vairs necelsies nedz nāve, nedz neauglība!” [233] Sagandētā straume attēlo dvēseli, kas šķirta no Dieva. Grēks ne tikai pārtrauc attiecības ar Kungu, bet iznīcina cilvēkā gan vēlēšanos, gan spējas Viņu atzīt. Grēks sagrauj visu cilvēka organismu, – samaitā prātu un iztēli un pazemo visu dvēseli. Ja Dieva pārveidojošais spēks nav pārvērtis raksturu, tad valda vispārējs trūkums pēc tīras reliģijas un sirds svētuma. Dvēsele ir vāja, un morālā spēka nepietiekamības dēļ tā netiek līdz uzvarai, bet paliek aptraipīta un pagrimusi.
Kad sirds tiek šķīstīta – viss pārmainās, un rakstura pārveidošanās liecina pasaulei par Kristus klātesamību. Dieva Gars dvēselē veido jaunu dzīvi, darot domas un vēlmes paklausīgas Kristus prātam, līdz beidzot iekšējais cilvēks ir atjaunots Dieva līdzībā. Tā vājas un maldīgas cilvēciskās būtnes kļūst par lieciniekiem pasaulei, ka žēlastības dziedinošais spēks kļūdaino raksturu var pārvērst vienmērīgi attīstītā un panākumiem pārbagātā pilnībā.
Sirds, kas uzņem Dieva Vārdu, nav dīķis, kas izžūst; tā nav kā sadauzīts trauks, kas zaudē savu vērtīgo saturu. Tāda sirds līdzinās kalnu strautam, ko apgādā neizsīkstoši avoti, kuru vēsais dzirkstošais ūdens izlejas no viena klints akmens uz nākamo, atspirdzinot nogurušos, slāpstošos un bēdīgos. Tā līdzinās pastāvīgi plūstošai straumei, kas savā gaitā uz priekšu arvien paplašinās un padziļinās, līdz tās dzīvību dodošie ūdeņi pārplūdina visu zemi. Tā veido straumi, kas savā ceļā it kā dzied, atstājot aiz sevis svaigumu un auglību. [234] Tās krastos zaļo zāle, koki ir bagāti augļiem, un pārpilnībā zied puķes. Kad vasarā saules tveicē zeme it kā novīst un paliek brūna, tad tur, kur plūst šī straume, redzama koši zaļa līnija.
Tieši tā ir ar patiesu Dieva bērnu. Kristus reliģija parādās kā atjaunojošs, caurstrāvojošs spēks, kā dzīva, darbīga, garīga enerģija. Ja sirds atveras patiesības debešķīgajam iespaidam un mīlestībai, tad šie principi veido straumes pat tuksnesī, radot sausuma un neauglības vietā augļu pārpilnību.
Ja tie, kurus šķīstījusi un svētojusi Bībeles patiesības atzīšana, sirsnīgi nododas dvēseļu glābšanas darbam, tad viņi tik tiešām kļūst par dzīvības smaržu uz dzīvību. Ik dienas dzerot no žēlastības un atzīšanas neizsīkstošā avota, tie piedzīvo, ka viņu pašu sirdi pilda Meistara pāri plūstošais gars un to nesavtīgā kalpošana daudzu citu cilvēku miesai, prātam un garam nes bagātas svētības. Nogurušie atspirgst, slimie atgūst veselību un grēku nomāktie – atvieglojumu. Tālās zemēs atskan pateicība no to lūpām, kuru sirds no kalpošanas grēkam tagad pievērsusies taisnībai.
“Dodiet, tad jums taps dots!” (Lūk. 6:38) Dieva Vārds ir “kā dārza avots, dzīvo ūdeņu izteka, un kā strauti, kuri plūst no Libanona kalniem”. (Augstā dz. 4:15)
