[235] Pravieša Elīsas pienākumi zināmā mērā ļoti atšķīrās no Elijas darba. Elijam tika uzticētas soda un tiesas vēstis; viņa balsij bija jāskan bezbailīgos pārmetumos, aicinot ķēniņu un tautu atgriezties no to ļaunajiem ceļiem. Elīsam bija daudz mierīgāka misija; viņam bija jāattīsta un jānostiprina Elijas iesāktais darbs un jāmāca ļaudīm Kunga ceļš. Inspirācija to attēlo tuvās personīgās attiecībās ar ļaudīm, vienmēr praviešu bērnu apņemtu, ar saviem brīnumdarbiem un kalpošanu sagādājot dziedināšanu un prieku.
Elīsa bija maigs un laipns vīrs, bet spēja būt arī visai stingrs, ko atklāj viņa rīcība ceļā uz Bēteli, kad to izsmēja no pilsētas iznākušie bezdievīgie jaunieši. Dzirdējuši par Elijas pacelšanos Debesīs, tie par šo svinīgo notikumu zobojās un smējās, sakot uz pravieti Elīsu: “Nāc augšā, plikgalvi! Nāc augšā, plikgalvi!” [236] Atskanot šiem zaimojošiem vārdiem, Elīsa apgriezās un, Visvarenā iedvesmots, izsauca pār tiem lāstu. Sekojošā šausmīgā sodība bija no Dieva. “Tad divi lāči iznāca no meža, un tie saplosīja no tiem četrdesmit divus zēnus.” (2. Ķēn. 2:23,24)
Ja Elīsa šo zaimošanu būtu atstājis neievērotu, tad pūlis to turpinātu izsmiet un nicināt un viņa misija pamācīt un glābt tautu laikmetā, kad tā atradās lielās briesmās, būtu cietusi neveiksmi. Ar šo vienreizējo, ārkārtīgi stingro rīcību pietika, lai to cienītu visā viņa dzīves laikā. Piecdesmit gadus viņš izgāja un iegāja pa Bēteles vārtiem un pārstaigāja zemi šurpu un turpu, no pilsētas uz pilsētu, satiekoties ar dīku, rupju, palaidnīgu jauniešu pūļiem, bet neviens to vairs neizsmēja un nenicināja viņa kā Visaugstākā pravieša spējas.
Arī laipnībai ir sava robeža. Autoritāte jāuztur ar noteiktu stingrību, citādi daudzi izturēsies ar izsmieklu un necieņu. Tā sauktais maigums, pierunāšana un iecietība, ar kādu vecāki un audzinātāji izturas pret jaunatni, ir viens no lielākajiem tai sagādātajiem ļaunumiem. Katrā ģimenē nepieciešama stingrība, kārtība un noteiktas prasības.
Godbijība, kuras tik ļoti pietrūka jauniešiem, kas izsmēja Elīsu, ir īpašība, kura rūpīgi jākopj. Katrs bērns jāmāca, lai tas parāda patiesu godbijību Dievam. Viņa Vārdu nekad nedrīkstētu izteikt vieglprātīgi vai neapdomīgi. Pieminot šo Vārdu, eņģeļi aizklāj savas sejas. Ak, ar cik daudz lielāku godbijību tad mums, grēkā kritušajiem, būtu jāizrunā Viņa Vārds!
[237] Godbijība un cieņa pienākas arī Dieva pārstāvjiem – sludinātājiem, skolotājiem un vecākiem, kas ir aicināti runāt un darboties Viņa vietā. Ar tiem parādīto cieņu tiek pagodināts Dievs.
Arī laipnība ir Gara augļa īpašība, kas visiem jāizkopj. Tai ir spējas mīkstināt raksturu, kas citādi veidotos ciets un rupjš. Kas sevi sauc par Kristus sekotājiem un tajā pašā laikā ir rupji, nelaipni un nepieklājīgi, tie nav mācījušies no Jēzus. Ja arī nav iemesla šaubīties par viņu godīgumu un taisnīgumu, tad godīgums un taisnīgums tomēr neattaisno laipnības un pieklājības trūkumu.
Laipnais gars, kas Elīsu darīja spējīgu atstāt spēcīgu iespaidu uz daudziem israēliešiem, atklājas stāstījumā par viņa draudzību ar kādu ģimeni Sunemā. Viņam ceļojot pa valsti, “kādu dienu notika, ka Elīsa gāja uz Sunemu, un tur bija kāda bagāta sieva, un tā viņu uzlūdza, ka viņš ar to ēstu mielastu. Un tā notika: cikkārt viņš tur gāja garām, viņš tur iegriezās ēst maizi. Un tā sacīja savam vīram: “Redzi, es atzīstu, ka tas ir svēts Dieva vīrs, kas pie mums še pastāvīgi iegriežas. Mēs varētu viņam iekārtot mazu augštelpu ar sienām, tur tad noliksim viņam gultu un galdu, kā arī krēslu un lukturi, lai viņam pie mums atnākušam būtu, kur ieiet.”” (2. Ķēn. 4:8-10) Pateicīgs par šo kluso miera vietu, Elīsa tur bieži iegriezās. Šīs sievietes laipnība nepalika bez Dieva ievērības. Viņai nebija bērnu, un tagad Kungs atalgoja tās viesmīlību, dāvājot tai dēlu.
Pagāja vairāki gadi. Bērns bija pietiekoši izaudzis, lai uzturētos tīrumā kopā ar pļāvējiem. Kādu dienu tas cieta no pārāk lielā karstuma [238] un “piepeši sāka vaimanāt un sacīja savam tēvam: “Mana galva, mana galva!” Bet tas pavēlēja savam kalpam: “Aiznes to pie viņa mātes!” Kad tas to paņēma uz rokām un nonesa pie viņa mātes, tad viņš līdz pusdienai nosēdēja viņas klēpī un tad nomira. Un tā uzgāja augšā un noguldīja viņu Dieva vīra gultā, un aizslēdza durvis un izgāja ārā.”
Savās bēdās sunamiete nolēma meklēt palīdzību pie Elīsas. Pravietis tad atradās pie Karmela kalna, un sieviete, kalpa pavadīta, nekavējoties devās ceļā. “Un notika, kad Dieva vīrs viņu ieraudzīja no tālienes, tad viņš sacīja savam puisim Gehazim: “Redzi, tur ir mūsu sunamiete! Lūdzu, tagad steidzies viņai pretī un jautā viņai, vai viņai pašai, viņas vīram un viņas dēlam klājas labi.” Kalps paklausīja pavēlei, bet satriektā māte savu bēdu iemeslu neatklāja, kamēr nebija sasniegusi Elīsu. Dzirdējis par viņas zaudējumu, pravietis pavēlēja Gehazim: “Apjoz savus gurnus un ņem manu zizli savā rokā, un dodies ceļā! Ja tu kādu sastopi, tad nesveicini to, un, ja tevi kāds sveicinās, tad neatbildi tam, un noliec manu zizli uz zēna sejas.”
Bet māte nepalika mierā, līdz Elīsa pats gāja kopā ar viņu. “Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Tad viņš cēlās un devās tai līdzi. Bet pa to laiku Gehazis bija steidzies viņiem pa priekšu, un nogājis tas uzlika zizli uz zēna sejas, bet tur nebija nedz skaņas, nedz kādas dzīvības zīmes. Tad viņš griezās atpakaļ pretī savam kungam un tam paziņoja, ka zēns nav uzmodies.”
[239] Kad viņi sasniedza namu, Elīsa iegāja istabā, kur gulēja mirušais bērns, “aizslēdza durvis, un pielūdza to Kungu. Un viņš uzkāpa un uzgūlās bērnam virsū, un lika savu muti uz viņa mutes un savas acis uz viņa acīm, un savas rokas uz viņa rokām, un tā viņš nogūlās tam pāri un sasildīja bērna miesas. Tad viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu šurpu turpu, un atkal uzkāpa, un pārliecās pār viņu. Tad bērns nošķaudījās septiņas reizes, un pēc tam tas atdarīja savas acis.”
Pasaucis Gehazi, Elīsa pavēlēja atsaukt bērna māti. “Un tas to atsauca, un kad tā iegāja pie viņa, tad viņš sacīja: “Saņem savu dēlu!” Tad tā nāca un nokrita pie viņa kājām, un viņa ar seju noliecās pie zemes tā priekšā, tad tā pacēla savu zēnu uz rokām un izgāja ārā.”
Tā tika atalgota šīs sievietes ticība. Lielais dzīvības Devējs Kristus tai no jauna atgrieza viņas dēlu. Līdzīgā kārtā tiks atalgoti uzticīgie, kad, Viņam atnākot, nāve zaudēs savu dzeloni un pār kapu būs gūta uzvara. Tad Viņš saviem kalpiem atdos bērnus, kurus tiem atņēmusi nāve. “Tā saka tas Kungs: “Neļauj savai balsij izskanēt nemitīgās vaimanās un atradini savas acis no nepārtrauktām asarām! Jo ir vēl kāda cita atlīdzība par tavām pūlēm, tā saka tas Kungs, patiesi tie pārnāks no ienaidnieku zemes! Tiešām, tev ir vēl nākotnes cerība, tā saka tas Kungs, jo tavi bērni pārnāks atpakaļ savās robežās!” (Jer. 31:15-17)
Skumjās par mirušajiem Jēzus mūs mierina, sniedzot nezūdošas cerības vēsti: “Es tos atpestīšu no kapa varas; Es tos atsvabināšu no nāves. Nāve, es būšu tavs mēris! Kaps, es būšu tavs posts!” (Hoz. 13:14, pēc angļu tulk.) “Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” (Atkl. 1:18) “Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienmēr.” (1. Tes. 4:16,17)
Līdzīgi cilvēces Pestītājam, kuram Elīsa bija kā prototips, viņš savā kalpošanā pie cilvēkiem mācīšanu savienoja ar dziedināšanu. Visā garajā un iespaidīgajā darbības laikā Elīsa uzticīgi un nenogurstoši cēla un veicināja svarīgo praviešu skolu audzināšanas darbu. Dievišķā aizgādībā viņa pamācības, ko tas sniedza nopietnām jaunu cilvēku grupām, apstiprināja dziļš Svētā Gara iespaids, un laiku pa laikam to apliecināja arī citi neapšaubāmi pierādījumi par viņa kā Jehovas kalpa autoritāti.
Tāds, piemēram, ir gadījums, kad viņš, apmeklējot Gilgalā nodibināto skolu, padarīja veselīgu saindēto ēdienu. “Tanī zemē bija bads. Kad praviešu mācekļi bija apmetušies pie viņa, tad viņš sacīja savam puisim: “Uzliec lielo katlu uz uguns un vāri ēdienu praviešu mācekļiem!” Tad viens no viņiem izgāja laukā, lai salasītu saknītes; tas atrada meža gurķu stīgas, un no tām viņš salasīja pilnu klēpi meža gurķu; un viņš tos atnesa mājā un iegrieza ēdienu katlā, jo viņš tos nepazina. [241] Un, kad tie ielēja vīriem, lai ēstu, un kad viņi baudīja ēdienu, tad vīri sāka kliegt un sauca: “Nāve ir katlā, Dieva vīrs!” Un tie nevarēja to ēst. Bet viņš sacīja: “Atnesiet miltus!” Un viņš tos iebēra katlā, un tad sacīja: “Iesmel ļaudīm, lai tie ēd!” Un vairs nekā nelaba nebija katlā.” (2. Ķēn. 4:38-42)
Tāpat Gilgalā, kad zemē vēl turpinājās bads, Elīsa simts cilvēkus pabaroja ar dāvanām, ko viņam atnesa “vīrs no Baal-Šališas”, “pirmās ražas maizi, divdesmit miežu maizes un dažas briedušas vārpas savā maizes tarbā”. Ap viņu esošie ļaudis ļoti cieta no barības trūkuma. Saņēmis veltījumu, viņš teica savam kalpam: “Dod tiem ļaudīm, lai viņi ēd!” Bet viņa apkalpotājs iebilda: “Ko lai es ceļu priekšā simts tādiem vīriem?” Tomēr viņš pavēlēja: “Dod tiem ļaudīm, lai ēd! Jo tā saka tas Kungs: tie ēdīs, un vēl atliks!” Kad viņš tiem lika priekšā, tad tie paēda un viņiem palika vēl pāri, kā tā Kunga vārds bija apsolījis.” (2. Ķēn. 4:42-44)
