[244] “Un Naamans bija Aramas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks, un viņš bija liels vīrs sava kunga priekšā, un viņam bija laba slava, jo caur viņu tas Kungs bija devis Aramai uzvaru, un šis vīrs bija drošsirdīgs varonis, bet spitālīgs.”
Sīrijas ķēniņš Benhadads bija pārspējis Israēla karapulkus, kad kaujā gāja bojā Ahabs. Kopš tā laika sīrieši bija pastāvīgi uzbrukuši Israēla zemes robežām, un pēc kāda sirojuma tie sev līdzi bija aizveduši mazu meitenīti, kas savā gūstniecības zemē kļuva “Naamana sievas kalpone”. Būdama verdzene, tālu no savām mājām, šī mazā meitene tomēr darbojās kā Dieva lieciniece, neapzināti izpildīdama nodomu, kādēļ Dievs bija izredzējis Israēlu par savu tautu. Kalpojot šajā pagānu namā, viņā pamodās līdzjūtība pret savu kungu, un, atcerēdamās brīnišķīgos dziedināšanas brīnumdarbus, kurus bija veicis Elīsa, viņa [245] savai valdniecei teica: “Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības.” Mazā meitene saprata, ka ar Elīsu ir Debesu spēks, un viņa ticēja, ka ar šo spēku Naamanu var dziedināt.
Gūstā nonākušā bērna izturēšanās, un tā uzvedība pagānu namā sniedz spēcīgu liecību par iespaidu, kāds pavada agrīno audzināšanu mājās. Nav augstāka pienākuma par to, kas uzticēts tēviem un mātēm, aprūpējot un pamācot savus bērnus. Vecākiem jāieliek pamats ieradumiem un raksturam. Ar savu piemēru un pamācībām tie lielā mērā nosaka bērna nākotni.
Cik laimīgi tie vecāki, kuru dzīve ir patiess dievišķā atspulgs – tā ka Dieva apsolījumi un pavēles bērnā izraisa pateicību un godbijību; vecāki, kuru maigums, taisnīgums un pacietība dara bērniem saprotamu Dieva mīlestību, taisnību un pacietību, kas, mācot mīlēt, uzticēties un paklausīt viņiem, iemāca tos mīlēt, uzticēties un paklausīt Tēvam Debesīs! Sagādājot bērniem šādu dāvanu, vecāki tos ir apveltījuši ar tādām vērtībām, kas dārgākas par visu laikmetu bagātībām, – ar vērtībām, kas pastāv mūžīgi.
Mēs nezinām, kādai kalpošanai aicinās mūsu bērnus. Tie savu dzīvi var pavadīt ģimenes lokā, tie var veikt visvienkāršākos darbus vai arī iziet par Evaņģēlija pasniedzējiem pagānu zemēs, tomēr visi vienlīdz ir aicināti par misionāriem, par Dieva žēlastības vēstnešiem šajā pasaulē. Tiem ir jāsaņem audzināšana, kas viņiem palīdzētu stāvēt blakus Kristum nesavtīgā kalpošanā.
Ebreju meitenītes vecāki, iepazīstinot savu bērnu ar Dievu, nezināja, kāds būs viņas liktenis, [246] bet tie savu uzdevumu izpildīja uzticīgi, un, kad viņu bērns atradās Sīrijas kara lielkunga namā, tad tas liecināja par Dievu, kuru bija iemācījies godāt.
Naamans dzirdēja, ko meitenīte teica savai kundzei. Saņēmis ķēniņa atļauju, viņš devās meklēt dziedināšanu, vezdams sev līdzi “desmit talentus sudraba un sešus tūkstošus seķeļu zelta, kā arī desmit kārtas drēbju”. Tam līdzi vēl bija vēstule no Sīrijas ķēniņa Israēla ķēniņam, kurā bija rakstīts: “Es savu kalpu Naamanu esmu pie tevis sūtījis, lai tu viņu atbrīvotu no spitālības.” Kad Israēla ķēniņš to izlasīja, tas saplēsa savas drēbes un izsaucās: “Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt, ka viņš pie manis atsūta kādu vīru, lai es to atbrīvoju no viņa spitālības! Lūdzu, uzmaniet un ņemiet vērā, ka tas pie manis meklē kādu strīdus iemeslu!”
Ziņas par notikušo sasniedza Elīsu, un viņš sūtīja ķēniņam vēsti, sacīdams: “Kāpēc tu esi savas drēbes saplēsis? Ļauj, lai tas vīrs atnāk pie manis un lai tas atzīst, ka patiesi vēl ir kāds pravietis Israēlā!”
“Un tā Naamans ar saviem zirgiem un ar saviem ratiem atbrauca un apstājās Elīsas durvju priekšā.” Sūtīdams vēstnesi, pravietis viņam pavēlēja: “Ej un mazgājies septiņas reizes Jordānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts!”
Augstais viesis bija gaidījis kāda brīnumaina spēka izpausmi no Debesīm. [249] Tas sacīja: “Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks tā Kunga, sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību.” Pavēle mazgāties Jordānā aizskāra viņa lepnumu, un, juzdamies pazemots un vīlies, viņš izsaucās: “Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?” un viņš apgriezās un aizgāja dusmu pilns.”
Lepnais Naamana gars sacēlās pret Elīsas noteikto kārtību. Sīrijas karaspēka virspavēlnieka pieminēto upju krāšņumu veidoja ap tām esošās birzis, un daudzi pulcējās šo skaisto upju krastos, lai upurētu saviem elkiem. Nokāpšana kādā no šīm straumēm no Naamana neprasītu lielu pazemošanos. Tomēr dziedināšanu viņš varēja atrast vienīgi paklausot noteiktajam pravieša norādījumam. Tikai labprātīga paklausība spēja dot vēlamo iznākumu.
Naamana kalpi lūdza, lai viņš izpilda Elīsas norādījumus. “Mans tēvs, ja pravietis tev būtu kādu lielu lietu uzlicis, vai tad tu to nedarītu? Vēl jo vairāk, kad viņš tev ir tikai sacījis: mazgājies, tad tu kļūsi šķīsts?” Lepnumam cīnoties pēc virskundzības, tika pārbaudīta Naamana ticība un tā uzvarēja, jo augstprātīgais sīrietis apspieda savas sirds tieksmes un paklausībā pazemojās Jehovas atklātās gribas priekšā. Viņš septiņas reizes iegremdējās Jordānā, “kā Dieva vīrs to bija sacījis”. Un ticība tika atalgota, jo “viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts”.
Pateicīgs “viņš ar visiem saviem pavadoņu pulkiem griezās atpakaļ pie Dieva vīra un gāja, nostājās viņa priekšā un sacīja: “Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē, vienīgi Israēlā!” [250]
Atbilstoši tā laika ieradumiem, Naamans lūdza Elīsu pieņemt dārgu dāvanu, bet pravietis atteicās. Ne jau viņam pienācās atlīdzība par svētību, ko Dievs žēlastībā dāvināja. “Tik tiešām, ka tas Kungs, kura priekšā es stāvu, ir dzīvs, es gan neņemšu.” Un viņš uzstāja, lai ņem, bet tas liedzās.”
“Tad Naamans sacīja: “Ja ne, tad ļauj tavam kalpam ņemt līdzi divu mūļu kravas zemes, jo tavs kalps vairs turpmāk neupurēs svešiem dieviem nedz dedzināmos, nedz kaujamos upurus kā vienīgi tam Kungam. Un vienā lietā lai tas Kungs piedod tavam kalpam: kad mans ķēnišķīgais kungs ies Rimona templī, lai tur pielūgtu un uz sava vaiga mestos pie zemes, un viņš atbalstīsies uz manu roku, un arī es nometīšos Rimona templī uz sava vaiga pie zemes, tad to, ka es metos zemē, – to lai tas Kungs piedod tavam kalpam!”
Un viņš uz to sacīja: “Ej ar mieru!” Tā viņš no tā aizgāja kādu ceļa gabalu.”
Elīsas kalpam Gehazi visos kopā pavadītajos gados bija iespēja sevī attīstīt pašaizliedzību, kas raksturoja viņa meistara dzīves darbu. Tam bija dota priekšrocība kļūt par cēlu Kunga karaspēka karognesēju, jo viņa sniedzamības robežās jau ilgi atradās labākās Debesu dāvanas. Tomēr viņš no tām novērsās, lai iekārotu netīro pasaules mantu. Apslēptais mantkārības gars tagad to spieda padoties uzmācīgai kārdināšanai. “Redzi,” viņš domāja, “mans kungs ir šo aramieti Naamanu saudzējis, neko nepieņemot no tā rokas, ko viņš bija atnesis. Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, es skriešu viņam pakaļ un ņemšu kaut ko no viņa!” [251] Un tā notika, ka nevienam neko nesakot, “Gehazi steidzās Naamanam pakaļ.”
“Kad tas redzēja, ka kāds skrien aiz viņiem, tad viņš nolēca no saviem ratiem, gāja viņam pretī un jautāja: “Vai viss labi?” Viņš atbildēja: “Jā! Ir labi.” Un pēc tam Gehazis izteica apzinātus melus. “Mans kungs ir mani sūtījis un licis tev pateikt: redzi, tikko pie manis ir atnākuši divi jaunekļi, praviešu mācekļi, no Efraima kalniem; iedod, lūdzu, viņiem talentu sudraba un divas kārtas drēbju!” Naamans priecīgi lūgumu izpildīja, piespiezdams Gehazi viena vietā ņemt divus talentus sudraba un “divas svētku drēbes”, un pavēlēja kalpiem šo bagātību aiznest atpakaļ.
Tuvojoties Elīsas namam, Gehazi kalpus atlaida un sudrabu un drēbes paslēpa. To izdarījis, “viņš aizgāja un nostājās sava kunga priekšā”, un, lai izsargātos no rājiena, pieļāva nākamos melus. Atbildot uz pravieša jautājumu: “No kurienes tu nāc, Gehazi?” no tā lūpām atskanēja vārdi: “Tavs kalps nekur nav bijis!”
Tad sekoja barga apsūdzība, kas pierādīja, ka Elīsa visu zina. “Vai garā es tev negāju līdzi, kad tas vīrs griezās atpakaļ no saviem ratiem tev pretī? Vai tad tagad ir laiks ņemt sudrabu un drēbes, eļļas kokus un vīna dārzus, sīklopus un liellopus, kalpus un kalpones? Tāpēc Naamana spitālība pielips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem!” Lūk, cik ātri vainīgajam vīram nāca atmaksa! Viņš aizgāja no Elīsas klātbūtnes “spitālīgs, balts kā sniegs”.
[252] Tiešām svinīgas ir mācības, ko sniedz šī vīra piedzīvojumi, kuram bija tik augstas un svētas priekšrocības. Gehazi izturēšanās varēja kļūt par piedauzīšanās akmeni Naamana dzīves ceļā, kam tikko bija uzaususi brīnišķa gaisma un kas bija labvēlīgi noskaņots, lai kalpotu dzīvajam Dievam. Gehazi krāpšanai nebija attaisnojuma. Līdz miršanai viņš palika spitālīgs, Dieva nolādēts un cilvēku pamests.
“Nepatiess liecinieks nepaliks nesodīts, un, kas nekautrīgi stāsta saltus melus, neizbēgs sodam.” (Sal. pam. 19:5) Ļaudis var mēģināt savus ļaunos darbus noslēpt cilvēku acīm, bet Dievu tie nespēj piekrāpt. “Nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm: Viņam mēs dosim norēķinu.” (Ebr. 4:13) Gehazi domāja, ka apmānīs Elīsu, bet Dievs savam pravietim atklāja pat vārdus, ko Gehazi bija teicis Naamanam, kā arī katru sīkumu par viņu savstarpējo satikšanos.
Patiesība ir no Dieva, bet blēdība visos tās neskaitāmajos veidos nāk no sātana; un ikviens, kas kaut kādā ziņā novēršas no taisnās patiesības līnijas, pats sevi pakļauj ļaunā varai. Tie, kas mācījušies no Kristus, nepiedalīsies neauglīgos tumsības darbos. (Skat. Ef. 5:11) Kā vārdos, tā arī dzīvē tie būs vienkārši, taisnīgi un godīgi, jo tie gatavojas dzīvei svēto sabiedrībā, kuru mutē viltība nav atrasta. (Skat. Atkl. 14:5)
