[293] Dieva labvēlība pret Israēlu vienmēr ir bijusi saistīta ar paklausības nosacījumu. Sinaja kalna pakājē tie vienojās derības attiecībās ar Viņu kā “sevišķs īpašums no visām tautām”. Tie svinīgi solīja dzīvot un staigāt paklausībā, sakot ka: “visu, ko Kungs ir runājis, to mēs darīsim” (2. Moz. 19:5,8). Un, kad pēc dažām dienām no Sinaja tika pasludināta Dieva bauslība un Mozum vēl papildus sniegtas pamācības likumu un tiesu veidā, Israēls atkal vienbalsīgi apsolīja: “Visus šos vārdus, ko Kungs runājis, mēs izpildīsim.” Tāpat pie derības apstiprināšanas ļaudis vēlreiz no jauna apliecināja: “Visu, ko tas Kungs ir runājis, mēs darīsim un pildīsim.” Dievs Israēlu bija izredzējis par saviem ļaudīm, un tie Viņu bija izvēlējušies par savu Ķēniņu.
Īsi pirms tuksneša ceļojuma beigām derības nosacījumus atkārtoja. Baal-Peorā, pie pašas Apsolītās zemes robežas, kur daudzi krita par laupījumu viltīgajām kārdināšanām, atlikušie atkal atjaunoja savu uzticības zvērestu. Mozus tos brīdināja no pārbaudījumiem nākotnē un nopietni paskubināja, lai tie paliktu atšķirti no apkārtējām tautām un kalpotu vienīgi Dievam.
“Un nu, Israēl, klausies likumus un tiesas, kuras es jums mācu darīt, lai jūs dzīvotu un ienāktu un iemantotu to zemi, ko tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums dod. Nepielieciet pie tā vārda, ko Es jums pavēlu, neko klāt, nedz no tā ko atraujiet, ievērojiet tā Kunga, jūsu Dieva, baušļus, ko Es jums pavēlu. (..) Turiet un dariet, jo tā būs jūsu gudrība un saprašana to tautu priekšā, kuras, kad tās dzirdēs visus šos likumus, teiks: tiešām, šī lielā tauta ir sapratīga un gudra tauta.” (5. Moz. 4:1-6)
It īpaši israēlieši tika skubināti nenovērsties no Dieva likumiem, kam paklausot tie kļūtu stipri un iemantotu svētības. “Sargies un sargi savu dvēseli, ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds visās tavās mūža dienās. Un dari to zināmu saviem bērniem un saviem bērnu bērniem.” (5. Moz. 4:9,10) Nekad nedrīkstēja aizmirst arī godbijību iedvesošos notikumus, kas pavadīja baušļu došanu Sinaja kalnā. Israēlam bija sniegti skaidri un noteikti brīdinājumi pret elku kalpošanas ieradumiem, kas pastāvēja apkārtējās tautās. [295] “Tad nu ļoti sargieties savu dvēseļu labā, (..) ka jūs neapgrēkojaties un nedarināt sev dieva atveidu kādā tēlā”, “un ka tu nepacel savas acis uz debesīm un, uzlūkodams sauli, mēnesi, kā arī zvaigznes, visus zvaigznāju pulkus debesīs, neliecies kārdināties un nekrīti ar savu vaigu pie zemes to priekšā, un ka tu tiem nekalpo, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir piešķīris visām tautām zem visas debess.” “Tad nu sargieties, ka jūs neaizmirstat tā Kunga, sava Dieva, derību, ko Viņš ar jums ir slēdzis, ka jūs sev neizveidojat nekādu elka tēlu, nekādu atveidu, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev būtu aizliedzis.” (5. Moz. 4:15,16,19,23)
Mozus rādīja ļaunumu, kas sekos atkrišanai no Jehovas likumiem. Piesaucis par lieciniekiem debesis un zemi, viņš paziņoja, ja tie, ilgāku laiku dzīvojuši Apsolītajā zemē, ievedīs samaitātās pielūgšanas formas, zemojoties izgrieztu tēlu priekšā, un atsacīsies atgriezties, lai kalpotu patiesajam Dievam, tad pamodīsies Kunga dusmas, un tie tiks aizvesti gūstā un izkaisīti starp pagāniem. “Jūs drīz pazudīsiet no tās zemes virsus (..). Kungs jūs tad izkaisīs tautu starpā, un no jums atliksies mazs skaits citu tautu vidū, pie kurām tas Kungs jūs vadīs. Un tur jūs kalposit dieviem, kas ir cilvēku roku darbs – koks un akmens, kas ne redz, ne dzird, ne ēd, ne ož.” (5. Moz. 4:26-28)
Daļēji šis pravietojums piepildījās jau soģu laikā, bet pilnīgi un burtiski tad, kad Israēlu aizveda uz Asīriju un Jūdu uz Bābeli. (296]
Israēla atkrišana notika pakāpeniski. No paaudzes paaudzē sātans atkārtoti centās panākt, lai izredzētā tauta aizmirstu “baušļus, likumus un tiesas”, ko tā bija solījusi ievērot mūžīgi. Viņš zināja, ka, ja tam tikai izdosies pavedināt Israēlu aizmirst Kungu un “tas sekos citiem dieviem un tiem kalpos un viņu priekšā metīsies zemē“, tad šī tauta “nīktin iznīks”. (5. Moz. 6:1; 8:19)
Bet Dieva draudzes ienaidnieks uz Zemes tomēr pilnībā nebija rēķinājies ar Viņa līdzjūtīgo dabu, kas gan “neatstāj nevienu nesodītu”, bet savā būtībā ir “apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus”. (2.Moz. 34: 6.7) Kaut gan sātans pūlējās šķērsot Dieva nodomus ar Israēlu, tomēr pat viņu vēstures vistumšākajās stundās, kad šķita, ka ļaunā spēki tūlīt gūs uzvaru, brīnišķi atklājās Kunga žēlastība. Viņš visus apstākļus kārtoja tā, lai tie nāktu tautai par labu. “Es tam uzrakstīju lielu pulku savu baušļu,” Kungs vēstīja ar Hozejas lūpām, “bet tie tapa turēti kā sveša lieta.” “Es satvēru Efraima rokas un vadīju viņu, bet viņi neievēroja, ka es viņiem palīdzēju.” (Hoz. 8:12, Glika tulk; 11:3)
Ja Israēls būtu ņēmis vērā pravieša vārdus, tad tas būtu izbēdzis no turpmākajiem pazemojumiem. [297] Tikai tāpēc, ka tie stūrgalvīgi novērsās no Kunga bauslības, Dievs bija spiests pieļaut, lai tos aizved gūstā. “Mani ļaudis top izdeldēti tādēļ, ka tie bez atzīšanas,” skanēja Hozejas paustā Kunga vēsts. “Jo, kad tu atzīšanu esi atmetis, tad arī Es tevi atmetīšu (..) Tu esi aizmirsis sava Dieva bauslību, tad arī Es aizmirsīšu tavus bērnus.” (Hoz. 4:6, Glika tulk.)
Tādas sekas Dieva likumu pārkāpšanai ir bijušas vienmēr, ikkatrā laikmetā.
Noas dienās, kad tika sagandēta jebkura izpratne par taisnīgu izturēšanos un netaisnība bija kļuvusi tik dziļa un plaša, ka Dievs to vairs ilgāk nevarēja paciest, sekoja paziņojums: “Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis.” (1. Moz. 6:7) Ābrahāma laikā Sodomas iedzīvotāji atklāti izaicināja Dievu un Viņa likumus, tāpēc sekoja tāds pats ļaunums, pagrimums un neapvaldīta savu iegribu apmierināšana, kas raksturoja pirmsplūdu pasauli. Sodomas iedzīvotāji pārkāpa dievišķās pacietības robežu, un pret tiem iedegās Dieva atriebības uguns.
Laikā pirms desmit Israēla cilšu aizvešanas gūstā valdīja līdzīga nepaklausība un ļaunums. Dieva likumu vērtību pilnīgi noliedza, un tas izraisīja noziegumu plūdus pār Israēlu. “Jo tam Kungam ir pamats norāt zemes iedzīvotājus,” vēstīja Hozeja, “tāpēc ka zemē nav uzticības, nav mīlestības un nav Dieva atziņas. Toties ik uz soļa dzirdama Dieva zaimošana, skan nepareizi zvēresti, tiek pausti meli, notiek slepkavības, zādzības, laulības pārkāpšanas, un viens asiņains noziegums seko otram.” (Hoz. 4:1,2)
Hozejas un Amosa pravietojumi runā ne tikai par sodu, bet arī par nākotnes godību. [298] Desmit ciltīm, kas tik ilgi bija pretojušās un neatgriezās, nedeva apsolījumu par pilnīgu atjaunošanu Palestīnā agrākajā spēkā. Tiem līdz laika galam vajadzēja palikt kā ceļiniekiem tautu starpā. Bet ar pravieti Hozeju tika dots pravietojums, kas pavēra iespēju piedalīties atjaunošanā zemes vēstures noslēgumā, kad Kristus parādīsies kā kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš. “Jo ilgu laiku Israēla bērni būs bez ķēniņa un pārvaldniekiem, bez kaujamiem un bez altāra, bez efoda, bez terafīma”, teica pravietis. “Pēc tam Israēla bērni atgriezīsies un meklēs to Kungu, savu Dievu, un Dāvidu, savu ķēniņu, un, bijībā trīsēdami, nāks pie tā Kunga un pie Viņa žēlastības pēdējās dienās.” (Hoz. 3:4,5)
Simbolu valodā Hozeja desmit ciltīm atklāja Dieva plānu katrai patiesai dvēselei, kas savienosies ar Viņa draudzi virs zemes, atjaunot svētības, ko Israēls saņēma Apsolītajā zemē, kad tas bija paklausīgs un uzticīgs Kungam. Uzrunājot Israēlu un apliecinot tam savas ilgas parādīt žēlastību, Kungs paziņoja: “Tāpēc, raugi, Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu, un atdošu viņai, tur būdams, viņas vīnadārzus, un Ahoras ieleju pārvērtīšu par cerības vārtiem. Un tur tad viņa būs piekāpīga un dziedās kā savas jaunības dienās, kad viņa izgāja no Ēģiptes zemes. Tad tanī dienā, saka tas Kungs, tu Mani sauksi: mans vīrs, un nesauksi Mani vairs: mans Baals. [299] Jo Es gribu piespiest viņas muti un lūpas nekad vairs nelietot Baala dievību vārdus, tā ka lai neviens tos nekad vairs neatcerētos.” (Hoz. 2:16-19)
Šīs zemes vēstures pēdējās dienās tiks atjaunota Dieva derība ar Viņa baušļus turošajiem ļaudīm. “Un Es noslēgšu tai pašā dienā viņas labā derību ar dzīvniekiem laukā, ar putniem apakš debess, ar rāpuļiem un tārpiem uz pašas zemes; Es salauzīšu stopus un zobenus, Es iznīdēšu pašu karu un ļaušu ļaudīm mierīgi dzīvot. Un Es saderēšos ar tevi uz mūžu mūžiem, Es gribu saistīties ar tevi savstarpēji uzticībā un paļāvībā pēc tiesas un taisnības laipnībā un žēlastībā. Un Es saderēšos ar tevi ticībā un nezūdamā uzticībā, un tu atzīsi to Kungu.”
”Un tai pašā dienā, saka tas Kungs, Es būšu labvēlīgs un piekāpīgs: Es uzklausīšu debesis, un debesis uzklausīs zemi, un zeme būs labvēlīga labībai, vīnogu sulai un eļļai, un tie būs labvēlīgi un paklausīgi Jezreēlam. Un Es visas šīs lietas paturēšu sev sēklai zemes virsū, Es tām likšu augt un apžēlošos par to, kas bija nežēlastībā (..), kas nebija Manas tautas: tu esi Mana tauta! – un viņš teiks Man: Tu esi mans Dievs!” (Hoz. 2:20-25)
“Tanī dienā notiks, ka Israēla atlikušie un Jēkaba nama izglābtie (..) paļausies uzticībā uz to Kungu, uz Israēla Svēto.” (Jes. 10:20)
No “visām tautām, ciltīm, valodām un ļaudīm” būs kādi, kas priecīgi atsauksies vēstij: “Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo Viņa sodības stunda ir nākusi.” Tie šķirsies no ikviena elka, kas tos saista pie zemes, un priecīgi kalpos Tam, kas “radījis debesis, zemi, jūru un ūdeņu avotus”. [300] Tie atbrīvosies no visām saitēm un stāvēs pasaules priekšā kā Dieva žēlastības pieminekļi. Paklausot dievišķiem noteikumiem, tie būs pazīstami eņģeļiem un cilvēkiem kā tādi, kas “tur Dieva baušļus un Jēzus ticību”. (Atkl. 14:6,7,12)
“Raugi, nāks dienas, saka tas Kungs, kad vienā laikā varēs kārtot zemi sējai un pļaut, varēs spiest vīnogas un sēt, kad visi kalni pilēs no salda vīna, visi pakalni būs auglīgi un tos klās augļu pārpilnība. Tad es atsaukšu atpakaļ savu Israēla tautu no trimdas, un viņi uzcels izpostītās pilsētas un tās arī apdzīvos, viņi dēstīs vīna dārzus un dzers no tiem vīnu, viņi ierīkos augļu dārzus un baudīs to augļus. Es viņus iedēstīšu stipri viņu pašu zemē, ka tos vairs nekad neizrautu no viņu zemes, ko Es viņiem esmu devis!” saka tas Kungs, tavs Dievs.” (Amosa 9:13-15)
