[279] Neveiksmīgās Israēla valsts beigu gadi iezīmējas ar tādiem noziegumiem un asinsizliešanu, kādi nenotika pat vissliktākajā Ahaba nama valdīšanas cīņu un nemiera laikā. Vairāk nekā divus gadsimtus desmit cilšu valdnieki bija sējuši vēju; tagad nācās pļaut vētru. Ķēniņš pēc ķēniņa tika noslepkavoti, lai dotu vietu citam, godkārīgākam. Kungs par šiem bezdievīgajiem varmākām Hozejas 8:4 saka: “Viņi ieceļ ķēniņus, bet bez Manis, viņi izrauga vadoņus, bet Es to nedrīkstu zināt.” Katrs taisnības princips tika nobīdīts pie malas. Tie, kam pasaules tautu priekšā vajadzēja stāvēt kā Dieva žēlastības lieciniekiem, bija “neuzticīgi pret Kungu” (Hoz. 5:7, pēc Glika tulk.) un cits pret citu.
Ar stingriem rājieniem Dievs centās uzmodināt neatgriezušos tautu, lai tā atzītu draudošās briesmas un netiktu pilnīgi iznīcināta. [280] Ar praviešiem Hozeju un Amosu Viņš desmit ciltīm sūtīja vēsti pēc vēsts, skubinot uz pilnīgu atgriešanos un draudot ar nelaimi, kas nāks, ja tie paliks pārkāpumos. “Bet jūs sējat bezdievību un tādēļ pļausit ļaunumu un ēdīsit melu augļus. Jo tu paļaujies uz savu ceļu un uz savu varonīgo karavīru pulku; tad tavā tautā izcelsies liels kara troksnis, kas sagraus visus tavus nocietinājumus (..), rīta ausmā dabūs galu Israēla ķēniņš.” (Hoz. 10:13-15)
Par Efraimu (pravietis Hozeja bieži atsaucas uz Israēla vadošo cilti Efraimu kā visas atkritušās tautas simbolu) pravietis liecināja: “Svešinieki aprij viņa spēkus, bet viņš pats to neliekas manām; jau metas sirmi viņa galvas mati, bet viņš pats to neredz.” “Israēls ir atmetis to, kas labs.” “Efraims ir pakļauts varmācībai”, nespējīgs saskatīt savas ļaunās rīcības sekas. Desmit cilšu pārstāvji drīz “klejos, bez miera maldīdamies tautu starpā”. (Hoz. 7:9; 8:3; 5:11; 9:17)
Daži Israēla vadoņi asi izjuta cieņas un iespaida zudumu un vēlējās to atgūt, bet tā vietā, lai atstātos no prakses, kas valsti bija novājinājusi, tie turpināja dzīvot netaisnībā un glaimoja sev, ka pie izdevības atkal nostiprinās politisko varu, ko ilgojās sasniegt, savienojoties ar pagāniem. “Kad nu Efraims sajuta savu kaiti un Jūda savu strutojošo brūci, tad Efraims griezās pie Asīrijas (..).” “Efraims ir kā ievilināts balodis, kas neko neizprot: reizēm viņi aicina palīgā ēģiptiešus, tad atkal griežas pēc palīdzības pie asīriešiem.” “Ar Asuru viņi slēdz derību.” (Hoz. 5:13; 7:11; 12:2)
Sūtot Dieva vīru, kas parādījās pie Bēteles altāra, [281] tāpat Eliju un Elīsu, Hozeju un Amosu, Kungs desmit ciltīm atkārtoti rādīja, kāds ļaunums sekos nepaklausībai. Bet, neņemdams vērā rājienus un lūgumus, Israēls grima dziļāk un arvien dziļāk atkrišanā. Kungs par to bija spiests sacīt: “Israēls traucas savā nepakļāvīgajā spītībā kā neprātīga un niķīga govs”. “Mana tauta ir piekususi, lai atgrieztos pie manis.” (Hoz. 4:16; 11:7)
Bija laiki, kad Debesu pārmācības stūrgalvīgo tautu piemeklēja visai smagi. “Tādēļ jau Es arī lieku šaust viņus ar praviešu runām un nogalinu viņus ar Manas mutes vārdiem, lai Mana taisnība atmirdzētu kā uzaustoša gaisma. Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem. Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri. Bet viņi kā Ādams ir pārkāpuši derību un kļuvuši Man neuzticīgi.” (Hoz. 6:5-7)
Beidzot tiem tika paziņots: “Klausieties tā Kunga vārdu jūs, Israēla bērni!” “Tu aizmirsīsi sava Dieva baušļus, tāpēc Es aizmirsīšu tavus bērnus. Jo vairāk viņu top, jo vairāk viņi grēko pret Mani, tāpēc Es pārvērtīšu viņu godu kaunā (..). Es likšu viņiem smagi sajust viņu rīcību un atmaksāšu viņiem, kā viņi ar saviem darbiem to ir pelnījuši.” (Hoz. 4:1,6-9)
Israēla noziegumi pēdējā pusgadsimtā pirms Asīrijas gūsta līdzinājās Noas dienu noziegumiem un ikviena tāda laikmeta samaitātībai, kad cilvēki, Dievu atmetuši, pilnībā nododas ļaunumam. Dabas paaugstināšana pāri dabas Dievam un radības pielūgšana Radītāja vietā vienmēr ir izsaukusi vislielākos ļaunumus. Tā Israēla ļaudis, kalpojot Baalam un Aštartei [282] un atdodot augstāko godu dabas spēkiem, šķīrās no visa, kas paceļ un izdaiļo, kļūdami par vieglu upuri kārdināšanām. Zaudējuši dvēseles aizsardzības spējas, šie nomaldījušies dievlūdzēji palika bez bruņām pret grēku un paši sevi pakļāva ļaunām sirds iegribām.
Pret šajā laikmetā visur redzamo apspiešanu, kliedzošo netaisnību, nevajadzīgo greznumu un izšķērdību, nekaunīgajiem mielastiem un dzīrēm, rupjo izvirtību un izlaidību savu balsi pacēla pravieši, bet veltīgi bija viņu protesti, velti tie uzrādīja ļaužu grēkus. “Bet viņi nicina to,” vēstīja Amoss, “kas vārtos pārmāca, un ienīst to, kas runā patiesību.” “(..) jūs nomācat taisnīgos, ņemat uzpirkšanas dāvanas un nedodat taisnību nabagiem tiesā.” (Amosa 5:10,12)
Tādi bija rezultāti, kas sekoja Jerobeāma uzceltajiem diviem zelta teļiem. Pirmā atkāpšanās no noteiktā dievkalpošanas veida noveda pie arvien rupjāku elku kalpošanas formu ieviešanas, līdz beidzot gandrīz visa tauta pielūdza dabu. Aizmirstot savu Radītāju, Israēls dziļi samaitājās. (Hoz. 9:9)
Pravieši turpināja protestēt pret šiem ļaunumiem un aicināja uz taisnību. “Tāpēc sējiet taisnību, tad jūs pļausit mīlestību; uzplēsiet jaunu atziņas līdumu, jo vēl ir laiks meklēt to Kungu, tiekams Viņš nāktu un liktu nolīt pār jums savai taisnībai.” “Atgriezies pie sava Dieva, glabā savu žēlsirdību un taisnību, ceri un paļaujies [283] vienmēr uz savu Dievu!” “Atgriezies, Israēl, pie tā Kunga, sava Dieva, jo tu esi kritis sava pārkāpuma dēļ! (..) Sakiet Viņam: “Piedod mums visus mūsu pārkāpumus un esi mums žēlīgs (..).” (Hoz. 10:12; 12:7; 14:2,3)
Pārkāpējiem tika piedāvātas daudzas izdevības atgriezties. Pat visdziļākajā atkrišanas laikā un vislielākās vajadzības brīdī Dieva vēsts solīja piedošanu un cerību. “Israēl, tu grūd sevi postā; vienīgi Es esmu tavs glābiņš un atbalsts. Kur tad nu ir tavs ķēniņš, kas tev palīdzētu visās tavās pilsētās?” (Hoz. 13:9,10)
“Nāciet, atgriezīsimies atkal pie tā Kunga! Viņš mūs gan ir saplosījis, Viņš mūs arī dziedinās; Viņš mūs ir sasitis, un Viņš arī pārsies mūsu brūces. Pēc divām dienām Viņš mūs darīs jauna dzīvības spēka pilnus; trešajā dienā Viņš liks mums piecelties, lai mēs dzīvotu Viņa vaiga priekšā. Tad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu to Kungu. Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma cauri mākoņu plīvuram un nāks pie mums kā lietus, kas veldzē zemi.” (Hoz. 6:1-3)
Arī tiem, kas, sātana spēka savaldzināti, bija zaudējuši izpratni par gadsimtu laikā praktizēto atpestīšanas plānu, Kungs piedāvāja atjaunošanas iespēju un mieru. “Es griezīšu par labu viņu atkrišanu, Es viņus labprāt mīlēšu, jo manas dusmas pret viņiem izzudīs. Es būšu Israēlam kā rasa, lai viņš ziedētu kā lilija un riestu saknes kā Libānas ciedra koks, un viņa zari lai kupli izplešas uz visām pusēm. Lai viņš tad būtu tik skaists kā eļļas koks, un lai šā koka smarža būtu tik jauka kā Libānas ciedra smarža. Un lai viņi visi atkal sēdētu viņa paēnā, lai viņi pārtiktu no pašu audzētās labības un zaļotu kā vīnakoks; lai atmiņas par to būtu kā Libānas vīns. Efraim, ko Man vairs var nozīmēt tavi elka dievi? Es pats uzklausīšu Efraimu un vadīšu viņu tālāk. Es viņam būšu kā zaļojoša ciprese. Tikai Manī tev jāatrod savi īstie augļi. Kas ir gudrs, lai visu to saprastu, un saprātīgs, lai visu to atzītu? – “Tā Kunga ceļi ir taisni, un taisnie staigā pa tiem, bet pārkāpēji tajos klūp.” (Hoz. 14:5-10)
Vienmēr noteikti tika uzsvērta labklājība, kas sekos, ja ļaudis meklēs Dievu. “Meklējiet mani,” Kungs uzaicināja, “tad jūs dzīvosit! Bet nemeklējiet Bēteli un nenāciet uz Gilgalu, un neejiet uz Bēršebu! Jo Gilgalu aizvedīs projām sagūstītu un Bētele kļūs par Bet-Avenu.” “Meklējiet labo un ne ļauno, lai jūs varētu dzīvot, tad Dievs tas Kungs Cebaots būs pie jums, kā jūs to arvien daudzināt. Ienīstiet ļauno un mīliet labo, un spriediet arvien vārtos tiesu pēc taisnības, tad Dievs, tas Kungs Cebaots, būs žēlīgs arī Jāzepa nama pāri palikušajiem.” (Amosa 5:4,5, 14,15)
Bet klausītāju lielākā daļa atteicās pieņemt piedāvāto aicinājumu. Dieva vēstnešu vārdi bija tik pretēji nepaklausīgās tautas ļaunajām iegribām, ka Bēteles elku priesteri Israēla valdniekam ziņoja: “Amoss kūda Israēla ļaudis uz dumpi pret tevi; zeme vairs nevar paciest viņa vārdus.” (Amosa 7:10)
Tad Kungs Hozejam lika paziņot: “Kad vien es taisos dziedināt Israēla vainu, redzams kļūst Efraima noziegums un Samarijas ļaunprātība. Israēla augstprātība nodod nepārprotamu liecību pret viņu pašu; viņi tomēr neatgriežas pie tā Kunga, sava Dieva, un nemeklē Viņu.” (Hoz. 7:1,10)
No paaudzes uz paaudzi Kungs panesa savus stūrgalvīgos bērnus; arī vēl tad, kad tie spītīgi sacēlās. Viņš vēlējās atklāt, cik ļoti ilgojas tos glābt. “Ko lai Es tev daru, Efraim, un tev, Jūda? Jo jūsu mīlestība ir kā rīta mākonis un kā rasa, kas ātri nozūd.” (Hoz. 6:4)
Kad ļaunums, kas pārklāja zemi, kļuva neārstējams, pār Israēlu atskanēja briesmīgs spriedums: “Efraims ir pievienojies elka dievu pielūdzējiem; lai tad viņš arī iet.” “Ir klāt pienākušas piemeklēšanas dienas, tuvojas atmaksas dienas; ziniet to, Israēla ļaudis!” (Hoz. 4:17; 9:7)
Desmit Israēla ciltīm tagad bija jāpļauj atkrišanas sējas raža, atkrišanas, kas iesākās ar elku altāru uzcelšanu Bētelē un Danā. Kungs tiem pavēstīja: “Es noraidu un neieredzu tava teļa tēlu, Samarija! Manas dusmas ir iedegušās pret viņiem. Cik ilgi viņi vēl priecāsies nesodīti? Jo šis teļš ir nācis no Israēla, amatnieks to ir darinājis, un tas nevar būt Dievs; tāpēc tas Kungs sagraus pīšļos šo Samarijas teļa tēlu.” “Samarijas iedzīvotājiem ir rūpes par Bet-Avenas teļa tēlu; samariešu tauta skumst šā tēla dēļ, un viņas elku priesteri trīc par savu varu un godību, jo tā viņiem zudīs. Tiešām, šo pašu teļu aizvedīs uz Asīriju par dāvanu ķēniņam Jarebam.” (Hoz. 8:5,6; 10:5,6)
