“Redzi, Kunga acis noraugās uz grēcīgo ķēniņa valsti, lai Es to noslaucītu no zemes virsus; taču Jēkaba namu Es pilnīgi gan neizdeldēšu, saka tas Kungs, jo, raugi, es pavēlēšu sijāt Israēla namu tautu starpā tā, kā sietā sijā labības graudus, un neviens grauds nenokrīt zemē. Visiem grēciniekiem Manā tautā būs mirt no zobena, tiem, kas saka: ļaunums nepienāks mums tik tuvu, tas mūs nepārsteigs!” “Un Es sagraušu tiklab greznās ziemas, kā vasaras mītnes, un ar ziloņkaulu rotātām telpām būs jāpazūd no zemes virsus, un daudzus namus nopostīs!” – tā saka tas Kungs.” “Un tāds ir Viņš, tas Kungs, Dievs Cebaots. Jo, kad Viņš aizskar zemi, tad tā izkūst un visi tās iedzīvotāji bēdājas.” “Zobens nesīs nāvi taviem dēliem un tavām meitām, tavu zemi izmērīs ar mērījamo auklu un izdalīs, un tu pats mirsi nešķīstā zemē, bet Israēls tiks vestin aizvests projām no savas zemes!” “Un, ja Es tev tā gribu darīt, tad sataisies, Israēl, lai tu varētu stāties sava Dieva priekšā!” (Amosa 9:8-10; 3:15; 9:5; 7:17; 4:12)
Uz kādu laiku šos iepriekš pavēstītos sodus aizturēja, un Jerobeāma II ilgajā valdīšanas laikā Israēla armija guva ievērojamas uzvaras. Bet šī acīmredzamā labklājība nepārveidoja neatgriezto ļaužu sirdi, tāpēc beidzot atskanēja vēsts: “Jerobeāms mirs caur zobenu, un Israēlu aizvedīs projām no viņa zemes gūstā.” (Amosa 7:11)
Tomēr ķēniņš un tauta bija tik ļoti atkāpušies, ka arī šos spēcīgos vārdus neņēma vērā. Amacija, kas bija viens no Bēteles vadošajiem priesteriem, šo noteikto, pret tautu un tās ķēniņu pasludināto pravieša vārdu satraukts, Amosam teica: “Tu, redzētāj, celies un bēdz uz Jūdas zemi! Ēd tur savu maizi un tur pravieto! Bet Bētelē tu ilgāk vairs nedrīksti pravietot, jo tā ir ķēniņam svēta vieta un tur ir arī ķēniņa valsts galvenā mītne!” (Amosa 7:12,13)
Uz to pravietis stingri atbildēja: “Tā saka Kungs: (..) Israēls tiks vestin aizvests projām no savas zemes!” (Amosa 7:17)
Pret atkritušajām ciltīm izteiktie draudi piepildījās burtiski [287] , tomēr valsts izpostīšana notika pakāpeniski. Sodot Kungs ievēroja žēlastību, un sākumā, kad “Fūls, Asīrijas ķēniņš, iebruka zemē”, tas Menahēmu, Israēla ķēniņu, vēl neaizveda gūstā, bet ļāva tam palikt uz troņa kā Asīrijas valsts vasalim. “Menahēms deva Fūlam tūkstoš talentus sudraba, lai viņš tam palīdzētu ar savu spēku un arī lai nostiprinātu ķēniņa valsts varu viņa rokā. Un Menahēms šo naudu savāca no Israēla, un katram bagātniekam bija jādod Asīrijas ķēniņam, no ikkatra vīra piecdesmit sudraba seķeļus.” (2. Ķēn. 15:19,20) Tā, pazemojuši desmit ciltis, asīrieši uz kādu laiku atgriezās savā zemē.
Negribēdams novērsties no ļaunuma, kas viņa valsti bija novedis sabrukumā, Menahēms turpināja dzīvot Jerobeāma, Nebata dēla, grēkos, “ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot”. Viņam sekojošie ķēniņi Pekahs un Pekahja tāpat “darīja , kas ir ļauns tā Kunga acīs”. (2. Ķēn. 15:18,24,28) Pekahs valdīja 20 gadus. Viņa laikā Israēlā ielauzās Asīrijas ķēniņš Tiglat-Pilesers un aizveda gūstā daudzus no Galilejā un Austrumos aiz Jordānas dzīvojošām ciltīm. “Rūbena bērnus un Gada bērnus, un Manases puscilti”, līdz ar citiem no Gileādas, Galilejas un visas Naftaļa zemes. (1. Laiku 6:26; 2. Ķēn. 15:29) Tos izkaisīja no Palestīnas tālu esošās pagānu zemēs.
[288] No šī briesmīgā trieciena Ziemeļu valsts nekad vairs neatspirga. Nevarīgais atlikums turpināja ievērot pārvaldes formu, kam nebija ne autoritātes, ne spēka. Pekaham sekoja vēl tikai viens valdnieks – Hozeja. Drīz valstij vajadzēja tikt noslaucītai uz visiem laikiem. Bet šajās bēdās un postā Kungs vēl parādīja žēlastību, dodams ļaudīm iespēju atgriezties no elkudievības. Ķēniņa Hozejas trešā valdīšanas gadā pār Jūdas valsti sāka valdīt dievbijīgais ķēniņš Hiskija un, cik ātri vien iespējams, Jeruzālemes dievnamā ievadīja svarīgu dievkalpošanas reformu. Tika organizēti Pashā svētki, un uz šiem svētkiem uzaicināja ne tikai Jūdas un Benjamīna ciltis, pār kurām Hiskija bija svaidīts par ķēniņu, bet arī visas Ziemeļu ciltis. Uzsaukums skanēja “pa visu Israēlu no Bēršebas līdz Danam, lai sanāk un svētī tam Kungam, Israēla Dievam Pashā svētkus Jeruzālemē, jo ilgu laiku tie nebija lielā pulkā svētīti, kā tas bija rakstīts.”
“Tā nu skrējēji ar vēstulēm no ķēniņa un viņa vadoņu rokas devās pa visu Israēlu un Jūdu” ar steidzīgu lūgumu: “Ak, Israēla tauta! Atgriezies pie tā Kunga, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dieva, tad arī Viņš atgriezīsies pie jums, kas vēl pāri palikuši un izglābušies no Asīrijas ķēniņa rokas.” “(..) neesiet stūrgalvīgi kā jūsu tēvi, bet sniedziet tam Kungam savu roku un nāciet Viņa svētā vietā, ko Viņš ir licis svētīt mūžīgi, un kalpojiet tam Kungam, savam Dievam, lai Viņa bargo dusmu kvēle no jums novērstos! Un, kad jūs atgriezīsities atpakaļ pie tā Kunga, tad jūsu brāļi un jūsu dēli atradīs žēlsirdību tajos, kas tos aizveduši gūstā, un viņi atkal varēs atgriezties šajā zemē, jo tas Kungs, jūsu Dievs, ir pilns žēlastības un žēlsirdīgs, un Viņš savu vaigu nenovērsīs no jums, ja tikai jūs atgriezīsities pie Viņa!” (2. Laiku 30:5-9)
[291] “Tā šie skrējēji devās no pilsētas uz pilsētu Efraima un Manases zemē līdz Zebulonam”. Israēlam šajā aicinājumā vajadzēja saskatīt žēlastības piedāvājumu un atgriezties pie Dieva, bet no desmit ciltīm atlikušie, kas vēl dzīvoja kādreiz ziedošajā Ziemeļvalsts apgabalā, neievēroja šos ķēniņa sūtītos ziņnešus un tos pat nicināja. “Viņi tika izsmieti un izzoboti.” Taču kādi tomēr bija, kas priecīgi atsaucās. “Tikai daži vīri no Ašera un no Manases, un no Zebulona paklausīja un nāca uz Jeruzālemi, “lai svētītu Neraudzētās maizes svētkus”. (2. Laiku 30:10-13)
Apmēram pēc diviem gadiem Samariju ielenca Asīrijas karaspēks Salmanesara vadībā. Šajā laikā daudzi gāja bojā no bada, sērgām un zobena. Pilsēta un tauta krita, un satriekto desmit cilšu atlikumu aizveda gūstā un izkaisīja Asīrijas valsts robežās.
Izpostīšana, ko piedzīvoja Ziemeļvalsts, bija tiešs sods no Debesīm. Asīrieši bija tikai rīki Dieva nodoma izpildīšanai. Jesaja, kurš sāka pravietot īsi pirms Samarijas krišanas, Kunga iedvesmots ziņoja, ka Asīrijas karapulki ir: “Manas bardzības rīkste, viņam ir rokā Mana dusmu pātaga.” (Jes. 10:5)
Israēla bērni bija smagi noziegušies “pret to Kungu, savu Dievu (..) un darīja ļaunas lietas”. “Tie neklausīja (..) un tie nicināja Viņa likumus un Viņa derību, kuru Viņš bija devis viņu tēviem, un Viņa liecības, ar kurām [292] Viņš bija tos brīdinājis.” Sods nāca tāpēc, ka “tie atstāja novārtā itin visus tā Kunga, sava Dieva, baušļus un sev izlēja elku tēlus divu teļu veidā, un darināja sev Ašēru, un metās uz sava vaiga pie zemes visu debesu zvaigžņu pulku priekšā, tos godinādami, un kalpoja Baalam”, stūrgalvīgi atsakoties nožēlot un atgriezties. Tad Kungs “atstājās no itin visiem Israēla pēcnācējiem, un Viņš tos pazemoja un nodeva laupītāju rokās, līdz kamēr Viņš tos pilnīgi atstūma no sava vaiga” saskaņā ar skaidrajiem brīdinājumiem, ko Viņš tiem bija sūtījis “caur visiem saviem kalpiem un praviešiem”.
“Un Israēls tika aizvests no savas zemes gūstā uz Asīriju”, “tāpēc ka tie nebija klausījuši tā Kunga, sava Dieva, balsij un bija pārkāpuši Viņa derību un visu, ko tā Kunga kalps Mozus bija pavēlējis.” (2. Ķēn. 17:7,11,14-16, 20,23; 18:12)
Briesmīgajā sodībā, ko piedzīvoja desmit ciltis, Kungam bija gudrs un žēlastības pilns nodoms. To, ko Dievs vairs ar tiem nevarēja panākt Israēla tēvu zemē, Viņš gribēja sasniegt, tos izkaisīdams starp pagāniem, jo vajadzēja piepildīties Viņa plānam atpestīt visus, kas vien vēlas iegūt piedošanu ticot cilvēku cilts Pestītājam. Ar ciešanām, kas nāca pār Israēlu, Viņš sagatavoja ceļu savai Godībai, lai to atklātu pasaules tautām. Ne visi gūstā aizvestie bija pilnīgi atkrituši. Starp tiem vēl atradās daži uzticīgie un kādi, kas pazemojās Dieva priekšā. Izlietojot šos “dzīvā Dieva bērnus”, (Hoz. 1:10) Kungs vēlējās ļaužu pulkus Asīrijas valstī iepazīstināt ar savu raksturu un saviem labajiem likumiem.
