[381] Hiskijas laikā uzplaukusī Jūdas valsts ļaunā ķēniņa Manases ilgajos valdīšanas gados atkal pagrima visai zemu, jo atdzīvojās pagānisms un daudz ļaužu tika ievilkti kalpošanā elkiem. “Tā Manase pavedināja Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus, ka viņi rīkojās vēl ļaunāk nekā tās tautas, ko tas Kungs bija licis iznīdēt Israēla bērnu acu priekšā.” (2. Laiku 33:9) Iepriekšējo paaudžu spožajai gaismai sekoja māņticības un maldu tumsa. Ienīstot visu labo, izcēlās un zēla tādi lieli ļaunumi kā tirānija un apspiešana. Taisnība tika sagrozīta; gavilēja varmācība.
Tomēr arī šajā ļaunajā laikā Dievam un patiesībai bija savi liecinieki. Pārbaudošie piedzīvojumi, kuros Jūda droši pastāvēja Hiskijas valdīšanas laikā, daudzu sirdī bija attīstījuši rakstura stingrību, kas tagad kalpoja par aizsargmūri pret valdošo netaisnību. Viņu liecība patiesības un taisnības labā izraisīja dusmas Manasē un ķēniņa sabiedrotajos, kuri savu autoritāti centās nostiprināt ar noziegumiem, apklusinot katru nepiekrītošu balsi. [382] “Manase izlēja arī daudz nevainīgu asiņu, līdz kamēr Jeruzāleme kļuva to pilna no viena gala līdz otram.” (2. Ķēn. 21:16)
Viens no pirmajiem nežēlastībā krita Jesaja, kurš vairāk nekā pusgadsimtu Jūdā darbojās kā Jehovas iecelts vēstnesis. “Citi izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu. Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti; viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem, un alām un zemes aizām.” (Ebr. 11:36-38)
Dažiem Manases valdīšanas laikā vajātajiem bija uzticētas īpašas norājoša un nosodoša rakstura vēstis. “Jūdas ķēniņš Manase,” sacīja pravieši, “ir darījis šīs negantības vēl ļaunāk par visu, ko amorieši ir darījuši pirms viņa (..).” Un šī ļaunuma dēļ viņa valsts tagad tuvojās krīzei, jo drīz tās iedzīvotājiem būs jādodas gūstā uz Babiloniju, kur tie kļūs “par laupījumu un ieguvumu visiem viņu ienaidniekiem”. (2. Ķēn. 21:11,14) Bet Kungs negribēja pilnībā atmest tos, kas svešumā Viņu atzīs par savu Valdnieku. Lai arī tiem būs jācieš lielas bēdas, Viņš tos noteiktā laikā un veidā atkal izglābs. Visi, kas paļausies uz Viņu, atradīs sev drošu patvērumu.
Pravieši uzticīgi turpināja brīdināt un pamācīt, [383] bez bailēm runājot ar Manasi un ļaudīm, bet viņu vēstis izsmēja, un atkritusī tauta tās neņēma vērā. Kā nopietnu brīdinājumu tam, ko nāksies pārciest Jūdas iedzīvotājiem, ja tie neatgriezīsies, Dievs pieļāva, ka neliela asīriešu kareivju grupa “sagūstīja Manasi (..) un aizveda viņu uz Bābeli”, kas uz īsu laiku bija kļuvusi par to galvaspilsētu. Šie pārdzīvojumi ķēniņam atgrieza saprašanu. “Viņš savā postā lūdza žēlastību no tā Kunga, sava Dieva, un ļoti zemojās savu tēvu Dieva priekšā un nemitīgi Viņu lūdza. Tad tas Kungs ļāvās pielūgties un uzklausīja viņa pazemīgo saukšanu, un pārveda to atkal Jeruzālemē viņa ķēniņa varas godā. Tad Manase atzina, ka tas Kungs patiesi ir Dievs.” (2. Laiku 33:11-13) Bet šī nožēla, lai arī cik ievērības cienīga tā nebūtu, nāca par vēlu. Tā vairs nespēja valsti izglābt no iepriekšējo elku kalpošanā pavadīto gadu samaitājošā iespaida. Daudzi, kas bija klupuši un krituši, nekad vairs nespēja piecelties. (2. Laiku 33:23-25)
Starp tiem, uz kuru dzīvi un raksturu neizdzēšamu iespaidu bija atstājusi Manases liktenīgā, nāvi nesošā atkrišana, bija viņa paša dēls, kurš sāka valdīt divdesmit divu gadu vecumā. Par ķēniņu Amonu ir rakstīts: “Viņš staigāja visus tos pašus ceļus, kādus viņa tēvs bija staigājis, un viņš kalpoja tiem pašiem elku dieviem, kuriem viņa tēvs bija kalpojis, un metās uz sava vaiga pie zemes to priekšā. Un viņš aizmirsa to Kungu, savu tēvu Dievu, un nestaigāja tā Kunga ceļus.”(2. Ķēn. 21:21,22)
“Bet viņš nepazemojās tā Kunga priekšā, kā viņa tēvs Manase bija pazemojies, bet (..) uzkrāva sev aizvien vairāk pārkāpumu.” Tāpēc ļaunajam ķēniņam neļāva ilgi valdīt. Tikai divus gadus pēc uzkāpšanas tronī, dzīvojot pārdrošā bezdievībā, to pilī nogalināja viņa paša kalpi, un “zemes ļaudis (..) cēla par ķēniņu viņa dēlu Josiju”. (2. Laiku 33:23,25)
[384] Līdz ar Josijas nākšanu pie varas, kas valdīja 31 gadu, tie, kas bija saglabājuši skaidru ticību, cerēja, ka valsts bojāeja būs apturēta, jo jaunais ķēniņš, lai gan tikai astoņus gadus vecs, bijās Dievu un jau no paša sākuma “darīja to, kas tā Kunga acīs bija taisnīgs, un viņš staigāja visus sava ciltstēva Dāvida ceļus, un nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi”. (2. Ķēn. 22:2) Dzimis no ļauna ķēniņa, kārdināšanu apņemts iet sava tēva pēdās, un tikai ar dažiem padomdevējiem, kas iedrošināja staigāt pareizo ceļu, Josija tomēr palika uzticīgs Israēla Dievam. Brīdināts no pagājušo paaudžu maldiem, viņš nevēlējās ieslīgt grēkos, kuros bija krituši viņa priekšteči, bet nolēma darīt taisnību. Viņš “nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi.” Apzinādamies savu stāvokli un atbildību, jaunais ķēniņš izšķīrās vadīties no mācībām, kas bija dotas Israēla valdniekiem, un viņa paklausība deva iespēju Dievam to lietot par “trauku godam”.
Josijas valdīšanas sākumā un jau daudzus gadus pirms tam uzticīgie Jūdas valsts iedzīvotāji pie sevis sprieda, vai senajam Israēlam dotie Dieva apsolījumi vispār kādreiz var piepildīties. Skatoties no cilvēciskā redzes viedokļa, likās pilnīgi neiespējami, ka dievišķais nodoms ar izredzēto tautu jebkad īstenosies dzīvē. Gadiem steidzoties, atkrišana bija arvien vairāk pieņēmusies spēkā; desmit ciltis jau atradās izkaisītas starp pagāniem; atlika vienīgi Jūdas un Benjamīna cilts, bet arī tās tagad, šķiet, stāvēja uz tautas morālā un nacionālā sabrukuma sliekšņa. [385] Pravieši jau bija sākuši sludināt viņu skaistās pilsētas pilnīgu izpostīšanu, pilsētas, kurā atradās Salamana celtais templis un ar kuru saistījās viņu cerības par nācijas laicīgo varenību. Vai tiešām Dievs nemainīs savu nodomu, lai glābtu tos, kas uz Viņu paļaujas? Vai, vērojot taisno ilgstošās vajāšanas un ļauno neapšaubāmo labklājību, tie, kas vēl uzticīgi turējās pie Dieva, drīkstēja cerēt uz labākām dienām?
Šie nemiera un rūpju pilnie jautājumi atskanēja no pravieša Habakuka. Raudzīdamies uz ticīgo stāvokli tajās dienās, viņš savas sirds smago nastu ietērpa vārdos: “Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības – un Tu to nedzirdi? Cik ilgi lai Tavās ausīs atskan mani saucieni par varmācību – un Tu nesniedz palīdzību? Kādēļ Tu man liec redzēt pārestību, kas kādam tiek nodarīta, un kādēļ Tu liec man noskatīties mokās? Laupīšanas un noziegumi notiek manā acu priekšā, rodas asas domstarpības un uzliesmo naids! Tāpēc bauslība kļuvusi maznozīmīga, un taisnība nekur nevar kļūt par uzvarētāju. Bezdievīgais uzveic taisno, un tiesa tiek sagrozīta.” (Hab. 1:2-4)
Dievs atbildēja uz savu uzticīgo bērnu izmisuma saucieniem. Lietojot izredzētos runas vīrus, Kungs atklāja savu lēmumu pārmācīt tautu, kas bija novērsusies no Viņa, lai kalpotu pagānu dieviem. Daži, kas tagad tā jautāja par nākotni, jau savā dzīves laikā pieredzēs Viņa dīvaino, brīnišķo rīcību ar pasaules valdošajām tautām, kļūstot par lieciniekiem Babilonijas pārākumam. [386] Šie kaldeji, “briesmīga un nežēlīga tauta”, piepeši uzbruks Jūdas zemei kā dievišķi nolemta “rīkste”. Jūdas valdnieks un labākie no ļaudīm tiks aizvesti gūstā uz Bābeli; ziedošās pilsētas un ciemi, tāpat kā iekoptie lauki, kļūs tukši, nekas netiks taupīts.
Paļaudamies, ka arī šajā briesmīgajā sodībā Dieva nodoms ar Viņa ļaudīm savā veidā tiks piepildīts, Habakuks pazemīgi padevās Jehovas atklātajai gribai. “Bet vai Tu, Kungs, neesi no laika gala mans Dievs, mans Svētais?” viņš izsaucās, un pēc tam, ticībā skatīdamies uz drūmajām tuvās nākotnes ainām un cieši pieķerdamies Dieva dārgajiem apsolījumiem, kas rāda Viņa mīlestību uz uzticīgajiem bērniem, pravietis piebilda: “Nē, mēs taču nemirsim!” (Hab. 1:12) Ar šo ticības apliecinājumu viņš savu un visu ticīgo israēliešu likteni nodeva līdzjūtīgā Dieva rokās.
Tas nebija Habakuka vienīgais piedzīvojums stipras ticības rūdījumā. Kādā citā gadījumā, iedziļinādamies nākotnē, viņš teica: “Es nostāšos savā sarga vietā, es turēšos stingri savā sargu tornī, un es novērošu un pārbaudīšu kā izlūks, ko Viņš man sacīs un kādu atbildi dos uz manu sūdzību.” Un Kungs viņam laipni atbildēja: “Apraksti tevis redzēto parādību un uzraksti to uz plāksnēm, lai ikviens to viegli var lasīt. Šī parādība īstenosies noteiktā laikā, un tās īstenošanās steidzīgi tuvojas, un, pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr uz to būs stipri cerēt, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks. Lūk, uzpūtīgs un pārgalvīgs savā sirdī ir iekarotājs. Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.” (Hab. 2:1-4)
Ticība, kas tajā grūtā laikā stiprināja Habakuku un visus svētos, ir tā pati, kas Dieva ļaudis uztur šodien. [387] Pat vistumšākajās stundās un vissarežģītākajos apstākļos ticīgs kristietis var palikt pie visas gaismas un spēka avota. Dienu no dienas ticībā uz Dievu viņa cerība un drosme var tikt atjaunota. “Taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.” Kalpojot Dievam, nav jākrīt izmisumā, nav jāšaubās un jābaidās. Kungs vēlas vairāk nekā tikai piepildīt visaugstākās cerības tiem, kas uz Viņu paļaujas. Viņš tiem dos gudrību visās to dažādajās vajadzībās.
Par bagāto aizgādību ikvienai kārdinātai dvēselei pārliecinošu liecību sniedz apustulis Pāvils. Viņš kādreiz saņēma dievišķu nodrošinājumu: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” Uz to pārbaudītais Dieva kalps pateicībā paļāvīgi atbildēja: “Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (2. Kor. 12:9,10)
Mums jāsargā un jāizkopj tā ticība, par kuru liecinājuši pravieši un
apustuļi – ticība, kas satver Dieva apsolījumus un gaida atbrīvošanu no
Viņa nolemtā laikā un veidā. Drošais praviešu vārds galīgi piepildīsies
mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus krāšņajā atspīdēšanā, Viņam nākot
kā kungu Kungam un ķēniņu Ķēniņam. Gaidīšanas laiks var likties pārāk
garš, dvēseli var nomākt smagi apstākļi, un daudzi, uz kuriem kādreiz
paļāvāmies, var pakrist ceļmalā, bet līdz ar pravieti, kurš centās Jūdu
iedrošināt nesalīdzināmi lielākas atkrišanas laikā, paļāvīgi teiksim:
“Kungs ir savā svētajā namā; klusu Viņa priekšā visa pasaule!” (Hab.
2:20, Glika tulk.) Vienmēr atcerēsimies iepriecinošo vēsti: “Šī parādība
īstenosies noteiktā laikā, un tās īstenošanās steidzīgi tuvojas, un,
pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr uz to būs stipri cerēt,
jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks. (..) Bet taisnais dzīvos
savas paļāvīgās ticības dēļ.” (Hab. 2:3,4) [388]
“Gadu plūdumā īsteno savu darbu
