[392] Klusais un tomēr spēcīgais iespaids, ko radīja praviešu paziņojumi par gūstu Babilonijā, lielā mērā sagatavoja ceļu reformai Josijas valdīšanas astoņpadsmitajā gadā. Šī kustība, kas uz laiku novērsa draudošo sodu, izraisījās pilnīgi negaidīti, atrodot un pētot kādu daļu no Svētajiem Rakstiem, kas jau pirms daudziem gadiem dīvainā kārtā bija pamesta novārtā un nozaudēta.
Gandrīz pirms simts gadiem, Hiskijas pirmo Pashā svētku svinību laikā, mācīti priesteri ik dienas visu ļaužu priekšā lasīja no bauslības grāmatas. Tieši Mozus paziņoto likumu ievērošana, sevišķi to, kas ietverti derības nosacījumos un veido daļu no 5. Mozus grāmatas, darīja Hiskijas valdīšanu tik sekmīgu. Tomēr Manase uzdrošinājās šos likumus atmest, un viņa valdīšanas laikā bauslības grāmatas kopija, kas atradās templī, bezrūpības un nolaidības dēļ tika pazaudēta. Līdz ar to ļaudīm uz ilgu laiku bija liegta iespēja no tās mācīties. [393]
Ilgi nozaudēto manuskriptu atrada augstais priesteris Hilkija, kad viņš, saskaņā ar ķēniņa Josijas plānu par svētās celtnes saglabāšanu, strādāja dievnama labošanas darbos. Augstais priesteris šo dārgo sējumu iedeva mācītam rakstvedim Šafanam, kurš to izlasīja un tad aiznesa ķēniņam, pastāstīdams, kā tas atrasts.
Pirmo reizi dzirdot lasām šajā senajā manuskriptā izteiktos paskubinājumus un brīdinājumus, Josija jutās ļoti satraukts. Nekad iepriekš viņš vēl nebija tik skaidri sapratis noteiktību, ar kādu Dievs Israēlam bija licis izvēlēties dzīvību vai nāvi, svētību vai lāstu, (5. Moz. 30:19) un cik daudzkārt tauta bija skubināta iet pa dzīvības ceļu, lai kļūtu slavena virs zemes un būtu par svētību visām citām nācijām. “Esiet stipri un droši! Nebaiļojieties un nebīstieties no viņiem. Jo tas Kungs, tavs Dievs, Viņš iet ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs.” (5. Moz. 31:6)
Grāmatā bija bagātīgi apliecinājumi par Dieva labprātību pilnīgi izglābt ikvienu, kas uz Viņu paļausies. Tā, kā Kungs tos bija atbrīvojis no Ēģiptes verdzības, tāpat Viņš gribēja spēcīgi darboties, lai tos nostiprinātu Apsolītajā zemē un darītu par galvu visām tautām virs zemes.
Iedrošinājumus paklausīgajiem pavadīja pravietojumi par sodībām, kas sekos nepaklausībai, un, dzirdot šos inspirētos vārdus, ķēniņš šajā kopējā ainā saskatīja apstākļus, ļoti līdzīgus tiem, kas pašlaik valdīja viņa valstī. [394] Apkopojot visus pravietotos ziņojumus par atkāpšanos no Dieva, viņu izbiedēja skaidrie apgalvojumi par sekām, ka drīz var pienākt posta un nelaimes diena, kad dziedināšanas vairs nebūs. Valoda bija atklāta un noteikta, šos vārdus nevarēja pārprast. Un sējuma beigās, sniedzot kopsavilkumu par visu Dieva rīcību ar Israēlu un ieskatoties nākotnes notikumos, šie jautājumi bija atklāti vēl skaidrāk. Visam Israēlam dzirdot, Mozus bija paziņojis:
“Uzklausiet, debesis, un ļaujiet man runāt,
Un zeme lai dzird manas mutes vārdus!
Līsti lejup kā lietus, mana mācība,
Un pili kā rasa, mana valoda,
Kā lietus uz zaļumu un lāses uz zāli!
Jo es slavēšu tā Kunga Vārdu:
Dodiet godu mūsu Dievam!
Viņš ir klints kalns, un pilnīgs ir Viņa darbs,
Jo visi Viņa ceļi ir tiesa;
Dievs ir uzticams un bez viltus,
Viņš ir taisns un patiess.”
(5. Moz. 32:1-4)
“Piemini senās dienas,
Ņem vērā gadus no audzes uz audzi!
Vaicā savam tēvam,
Tas tev to pastāstīs,
Prasi saviem vecajiem,
Tie tev to teiks:
Kad Visuaugstais tautām dalīja viņu daļas
Un kad Viņš šķīra cilvēku bērnus citu no cita,
Tad Viņš noteica tautām robežas
Pēc Israēla bērnu skaita.
Jo tā Kunga daļa ir Viņa tauta,
Un Jēkabs ir Viņa mantības mēraukla.
Viņš to atrada tuksneša zemē,
Briesmīgā kaukšanas tuksnesī;
Viņš to glabāja un par viņu gādāja,
Un Viņš to sargāja kā savu acuraugu.”
(5. Moz. 32:7-10)
“Tad viņš (Israēls) atstāja Dievu, savu Radītāju,
Un nicināja savas pestīšanas klinti.
Tie Viņu sadusmoja ar svešiem dieviem,
Ar savām negantībām tie Viņu kaitināja.
Tie upurēja ļauniem gariem,
Bet ne Dievam, tiem dieviem,
Ko tie nepazina, tiem jauniem,
Kas agrāk nav bijuši un ko jūsu tēvi nav bijušies.
To klinti, kas tevi dzemdināja,
Tu atstāji, un tu aizmirsi Dievu, kas tevi radījis.
Un, kad tas Kungs to redzēja,
Viņš dusmās atmeta savus dēlus un savas meitas,
Un Viņš teica: Es paslēpšu savu vaigu no viņiem un skatīšu,
Kāds būs viņu gals,
Jo tā ir netikla tauta, bērni bez ticības.
Tie mani dzeldināja ar saviem nedieviem,
Tie Mani dusmoja ar saviem nīcīgajiem dieviem;
Tā arī Es viņus dzeldināšu ar netautu,
Ar kādu ģeķīgu tautu Es viņus sadusmošu.
Es krāšu ļaunumu pār viņiem,
Es raidīšu savas bultas pret viņiem.
Badā tie izģindīs, un sērgās tie izdēdēs un iznīks;
Un Es vēl pret viņiem sūtīšu zvēru zobus
Un pīšļos līdējas čūskas indi.
Jo tā ir tauta bez padoma,
Un tiem nav saprašanas.
Kaut viņi būtu tik gudri
Un kaut viņi saprastu,
Kaut viņi ieraudzītu savu galu.
Kā viens var vajāt tūkstošus,
Un kā divi var likt bēgt desmit tūkstošiem?
Vai ne tāpēc, ka tā klints tos ir pārdevusi,
Un nevis tas Kungs tos ir nodevis? [396]
Patiesi, viņu klints nav tāda kā mūsu klints;
Par to mūsu ienaidnieki paši ir spriedēji.
Vai tas nav manī paslēpts un apzīmogots Manā padomā?
Man pieder atriebšana un atmaksa,
Kad viņu kāja slīdēs;
Jo tuvu klāt ir viņu posta diena,
Un tas, kam jānāk, steigšus tuvojas.”
(5. Moz. 32:15-21,23,24,28-31,34,35)
Šie un līdzīgi
izteicieni Josijam atklāja Dieva mīlestību pret saviem ļaudīm, kā arī
Viņa riebumu pret grēku. Lasot pravietojumus par ātro piemeklējumu pie
tiem, kas paliek nepaklausībā, ķēniņš nodrebēja, domādams par nākotni.
Jūdas stūrgalvība bija liela; kāds gan var būt iznākums tik ilgai
atkrišanai?
Arī agrāk ķēniņš nebija izturējies vienaldzīgi pret visur izplatīto elku pielūgšanu. Jau “savas valdīšanas astotajā gadā, kad viņš vēl bija jauneklis”, tas pilnībā svētījās kalpošanai Dievam. Četrus gadus vēlāk, divdesmit gadu vecumā, viņš nopietni centās savus pavalstniekus pasargāt no kārdinājumiem, tīrot Jūdu un Jeruzālemi “no elku kalnu augstienēm, ašērām un izgrieztiem un izlietiem elku tēliem”. Viņa klātbūtnē “tika nolauzti altāri baaliem, bet tos saules stabus, kas uz tiem stāvēja, viņš lika nocirst; viņš nopostīja elku kokus, izcirstos un izlietos elku tēlus viņš sacirta gabalos un sadauzīja smalkos putekļos un lika tos izkaisīt pār to kapiem, kas bija tiem nesuši kaujamos upurus. Bet elku priesteru kaulus viņš sadedzināja uz viņu altāriem, un tā viņš šķīstīja Jūdu un Jeruzālemi”. (2. Laiku 34:3-5) [397]
Nesamierinoties ar pamatīga darba veikšanu vienīgi Jūdas zemē, jaunais valdnieks centās pielikt pūles arī tajās Palestīnas daļās, kur agrāk bija dzīvojušas desmit Israēla ciltis, bet no kurām tagad bija saglabājies tikai nespēcīgs atlikums. Un, kā ziņo Raksti, tā viņš darīja “arī Manases un Efraima pilsētās un Simeona cilts novadā līdz pat Naftaļa robežām”. Viņš neatgriezās Jeruzālemē, kamēr nebija pārstaigājis šo izpostītās dzimtenes apgabalu no viena gala līdz otram un nolauzis altārus un ašēras, un elku tēlus [398] ; “viņš lika nocirst visus saules stabus pa visu Israēla zemi”. (2. Laiku 34:6,7)
Tā jau no agras jaunības Josija izlietoja savas valdnieka pilnvaras, lai paaugstinātu Dieva svēto baušļu principus. Un tagad, kad rakstvedis Šafans ķēniņam bija lasījis no bauslības grāmatas, viņš šajā sējumā saskatīja īpaši dārgas atziņas un spēcīgu ieroci turpmākajā reformas darbā, ko tas tik ļoti vēlējās redzēt norisināmies visā zemē. Viņš apņēmās staigāt šīs grāmatas padomu gaismā un darīt visu, kas bija viņa spēkos, lai tautu iepazīstinātu ar tās mācībām un, ja vien iespējams, ieaudzinātu ļaudīs godbijību un mīlestību pret Debesu likumiem.
Bet vai nepieciešamo reformu vispār bija iespējams izraisīt? Israēls jau gandrīz bija sasniedzis dievišķās iecietības robežu; drīz Kungam vajadzēja celties, lai sodītu tos, kas apkaunojuši Viņa Vārdu. Viņa dusmas uz ļaudīm jau bija iedegušās. Bēdu un baiļu nomākts, Josija saplēsa savas drēbes un ar satriektu garu zemojās Dieva priekšā, meklēdams piedošanu par nepaklausīgās tautas grēkiem.
Tajā laikā Jeruzālemē tempļa tuvumā dzīvoja praviete Hulda. Nemiera pilnu priekšnojautu pārņemts, ķēniņš domās pievērsās viņai, vēloties ar izredzētās vēstneses palīdzību vaicāt Kungu, lai uzzinātu, vai ir vēl kāds līdzeklis, kā glābt maldos iegrimušo Jūdu, kas atradās uz pašas sabrukuma robežas.
Ņemdams vērā stāvokļa nopietnību un cienīdams pravieti, ķēniņš par sūtņiem izredzēja savas valsts cienījamākos vīrus. “Ejiet un izjautājiet to Kungu manis un tautas, un visa Jūdas labā par šīs grāmatas vārdu saturu, kas ir atrasta! Jo tā Kunga bardzība [399] ir liela, kas pret mums iedegusies par to, ka mūsu tēvi šīs grāmatas vārdiem nav klausījuši, nedz darījuši to visu, kas priekš mums tur ir rakstīts.” (2. Ķēn. 22:13)
Kunga uzdevumā praviete Hulda Josijam paziņoja, ka Jeruzālemes izpostīšana ir nenovēršama. Ja arī tagad ļaudis pazemotos Dieva priekšā, no soda tie vairs nevarēja izbēgt. Noziegumi un pārkāpumi viņu izjūtas un izpratni bija tā notrulinājuši, ka, tos nesodot, tie drīz vien no jauna atgrieztos tajā pašā ļaunumā. “Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs,” vēstīja praviete, “sakiet tam vīram, kas jūs pie manis sūtījis: tā saka tas Kungs: redzi, Es likšu nākt nelaimei pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem, proti, Es likšu piepildīties visiem draudiem, kas izteikti šajā grāmatā, ko Jūdas ķēniņš ir lasījis, par sodu, ka tie Mani atstājuši un kvēpinājuši citiem dieviem un ka tie Mani ir sadusmojuši ar visiem saviem roku darbiem, – tāpēc Mana bardzība pret šo vietu ir iedegusies, un tā nedzisīs!” (2. Ķēn. 22:15-17)
