[479] Pravietotās septiņdesmit gadu trimdas sākumā uz Babiloniju gūstā aizvesto Israēla bērnu starpā bija krietni kristīgi patrioti, vīri, kas nelokāmi uzticējās pamatlikumiem, kurus nebija samaitājusi savtība un kas vēlējās pagodināt Dievu, neskatoties ne uz kādiem zaudējumiem. Gūstniecības zemē tiem bija jāpiepilda Dieva nodoms, sagādājot pagānu tautām svētības, ko nodrošina Jehovas pielūgšana. Tiem vajadzēja būt Viņa pārstāvjiem. Šie vīri nekad nedrīkstēja ielaisties kompromisā ar elku kalpiem. Tiem vienmēr vajadzēja augsti godāt savu ticību un dzīvā Dieva pielūdzēju vārdu. Un viņi tiešām tā arī dzīvoja. Labklājībā un grūtībās tie pagodināja Dievu, un Dievs pagodināja viņus.
Faktu, ka šie cilvēki, Jehovas pielūdzēji, bija gūstekņi Babilonijā un ka dievnama trauki atradās Babilonijas dievu templī, uzvarētāji izlietoja par pierādījumu, lai lielīgi apgalvotu, ka viņu reliģija un ieradumi ir pārāki par ebreju reliģiju un ieradumiem. [480] Tomēr pat tik dziļā pazemojumā, ko bija izraisījusi Israēla atkrišana, Dievs Babilonijai pierādīja savu pārākumu, savu prasību svētumu un paklausības drošos rezultātus. Un tādu liecību Viņš varēja nodrošināt vienīgi izmantojot sev uzticīgus ļaudis.
Starp tiem, kas neatkāpās no Kunga, bija Daniēls un viņa trīs biedri – izcili piemēri tam, kādi var kļūt cilvēki, ja tie dzīvo saskaņā ar gudrības un spēka Dievu. No samērā vienkāršās jūdu mājvietas šos no ķēniņa līnijas cēlušos jaunekļus aizveda uz vislielāko pilsētu, uz visievērojamākā pasaules valdnieka galmu. Nebukadnēcars savam galminieku priekšniekam Aspenasam pavēlēja, lai no Israēla bērniem, no ķēniņu un dižciltīgo ģimenēm izrauga jaunekļus, kas bez vainas, skaistus izskatā, kas labi apmācīti un gudri un būtu derīgi kalpot ķēniņa pilī.
“Viņu starpā bija Jūdas cilts dēli: Daniēls, Hananja, Misaēls un Asarja.” Saskatīdams šajos jauniešos visai apsološas iespējas, Nebukadnēcars nosprieda, ka tie jāsagatavo svarīgiem valsts amatiem. Lai pilnībā būtu piemēroti savam dzīves darbam, viņš tiem lika iemācīties kaldeju valodu un trīs gadus sagādāja ārkārtējas priekšrocības iegūt augstāko izglītību, kāda bija pieejama vienīgi valsts dižciltīgākajiem jaunekļiem.
Daniēla un viņa biedru vārdus apmainīja pret kaldeju dievību nosaukumiem. Ebreju vecāki bērna vārdam[481] pievērsa lielu nozīmi. Bieži vien šī izvēle pauda rakstura īpašības, kādas tēvs un māte vēlējās redzēt izveidojamies savā bērnā. Bet galminieku priekšnieks, kuram šie sagūstītie jaunekļi bija pakļauti , “deva tiem citus vārdus un nosauca Daniēlu par Beltsacaru, Hananju par Sadrahu, Misaēlu par Mesahu un Asarju par Abed-Nego”.
Ķēniņš nespieda ebreju jaunekļus atteikties no savas ticības un pieņemt elku pielūgšanu, jo cerēja to sasniegt pakāpeniski. Dodot tiem zīmīgus elku dievu vārdus, kā arī ik dienas uzturot ciešā saskarē ar elkukalpošanas ieradumiem un pakļaujot pavedinošajam pagānu elku pielūgšanas kulta iespaidam, viņš cerēja tos ierosināt atteikties no savas tautas reliģijas un pieņemt babiloniešu dievkalpošanu.
Jau pašā karjeras sākumā tiem nācās izturēt izšķirošu rakstura pārbaudi. Tika paredzēts, lai tie ēstu barību un dzertu vīnu, ko lietoja pie ķēniņa galda. Tādā veidā valdnieks domāja tiem parādīt savu labvēlību un rūpes par viņu labklājību. Bet daļa no ķēniņa galda barības bija upurēta elkiem, tas ir, svētīta elku kalpošanai. Kas no šīs barības ēda, tos uzskatīja par Babilonijas dievu pagodinātājiem. Uzticība Jehovam aizliedza Daniēlam un viņa biedriem piedalīties šādā cieņas izrādīšanā elkiem. Pat izlikšanās, ka viņi ēd tādu ēdienu un dzer tādu vīnu, būtu viņu ticības aizliegšana. To darot, tie ietērptos pagānismā un negodātu Dieva bauslības principus.
Tie nedrīkstēja sevi pakļaut briesmām, kad baudkārais galma ēdienu iespaids padarītu vājāku viņu miesas, prāta un gara spēju attīstību [482]. Viņi labi zināja Nadaba un Abija dzīves stāstu, par kuru nesātību un tās sekām ziņots 5. Mozus grāmatā. Tie saprata, ka vīna lietošana kaitīgi ietekmēs viņu fiziskos un garīgos spēkus.
Daniēlu un viņa biedrus vecāki bija audzinājuši stingros sātības ieradumos. Viņi bija mācīti, ka par savām spējām būs jāatbild Dievam un ka tie nekad nedrīkst novājināt vai kavēt fizisko un garīgo spēku attīstību. Šī audzināšana Daniēlu un viņa biedrus aizsargāja pret Babilonijas galma demoralizējošo iespaidu. Samaitātajā un greznajā galmā tos apņēma spēcīgas kārdināšanas, tomēr tie palika neaptraipīti. Nekāds spēks vai iespaids tos nespēja novērst no pamatlikumiem, ko tie bija apguvuši savas dzīves agrīnajos gados, mācoties no Dieva vārdiem un darbiem.
Ja Daniēls būtu gribējis, tad, norādot uz savu apkārtni, būtu varējis atrast ticamu atvainojumu, lai neievērotu stingros sātības ieradumus. Tas varētu aizbildināties ar atkarību no valdnieka labvēlības, ar pakļautību viņa varai, ka citādi nevar, kā ēst ķēniņa ēdienu un dzert viņa vīnu, jo, uzticoties dievišķajai mācībai, valdnieku sadusmotu un varbūt zaudētu savu stāvokli un dzīvību. Ja viņš neievērotu Kunga norādījumus, tad saglabātu ķēniņa labvēlību un nodrošinātu sev intelektuālas priekšrocības un glaimojošas izredzes šajā pasaulē.
Bet Daniēls nesvārstījās. [483] Piekrišana no Dieva viņam bija dārgāka nekā visvarenākā zemes valdnieka labvēlība – pat dārgāka par dzīvību. Viņš stingri nolēma palikt godīgs, nerēķinoties ar iespējamām sekām. Jauneklis “savā sirdī apņēmās nesagānīties ar ķēniņa ēdienu, nedz ar to vīnu, ko tas dzēra”, un šajā nodomā to atbalstīja arī trīs biedri.
Pieņemot tādu lēmumu, ebreju jaunekļi nerīkojās pašpaļāvīgi, bet visā pilnībā uzticējās Dievam. Viņi nevēlējās tādā veidā kļūt ievērojami, bet centās pagodināt Kungu. Ja tie šajā gadījumā izietu uz kompromisu, pakļaudamies apstākļu spiedienam, tad novirzīšanās no pamatlikumiem vājinātu viņu taisnības izjūtu un nepatiku pret ļaunumu. Pirmais nepareizais solis vestu pie otra un nākamajiem, līdz savienība ar Debesīm tiktu pārtraukta un tos sev līdzi aizrautu kārdināšanas.
“Dievs piešķīra Daniēlam žēlastību un pretimnākšanu no galminieku priekšnieka puses,” un viņa lūgumu, lai tas varētu nesagānīties, uzņēma ar cieņu. Tomēr galminieku priekšnieks vilcinājās to izpildīt. “Es tikai bīstos sava kunga un ķēniņa, kas ir noteicis jums barību un dzērienu,” viņš paskaidroja. “Ja ķēniņš redzētu, ka jūsu izskats nav tik labs kā citiem jaunekļiem jūsu vecumā, tad es pēc ķēniņa pavēles zaudētu savu galvu jūsu dēļ.”
Tad Daniēls griezās pie barības sarga, kas bija iecelts tieši pār ebreju jaunekļiem. Viņš to lūdza, lai atļautu neēst ķēniņa ēdienu un nedzert viņa vīnu un lai tādā veidā tos pārbauda desmit dienas, dodot tikai vienkāršu barību, un tad lai salīdzina ar citiem, kas ēd no ķēniņa gardumiem. [484]
Barības sargs, lai gan baidījās, ka, izpildot šo lūgumu, iemantos ķēniņa nelabvēlību, tomēr piekrita; un Daniēls saprata, ka viņa lieta ir uzvarējusi. Pēc desmit dienām pārbaudes rezultāti bija pilnīgi pretēji tam, no kā baidījās galminieku priekšnieks. “Pēc šīm desmit dienām tie izskatījās labāki un veselīgāki nekā tie jaunekļi, kuri saņēma savu ēdienu no ķēniņa galda.” Ebreju jaunekļi izrādījās ievērojami pārāki par saviem biedriem. Tāpēc Daniēlam un viņa draugiem arī turpmāk atļāva lietot viņu vienkāršo uzturu visu apmācību laiku.
Trīs gadus ebreju jaunekļi mācījās kaldeju rakstos un apguva valodu. Visā šajā laikā tie palika nelokāmi uzticīgi Dievam un pastāvīgi paļāvās uz Viņa spēku. Tie pašaizliedzību apvienoja ar nodomu nopietnību, čaklumu un pastāvību. Ne jau lepnība vai godkāre tos bija ievedusi ķēniņa galmā – sabiedrībā, kas Dievu nebijās un nepazina. Tie tagad bija gūstekņi svešā zemē, un tos tur bija novietojusi Bezgalīgā Gudrība. Šķirti no mājas iespaidiem un svētas sabiedrības, tie centās turēties cienīgi par godu saviem pazemotajiem ļaudīm un par slavu Viņam, kura kalpi tie bija.
Kungs ar labpatiku vēroja šo ebreju jaunekļu noteiktību un pašaizliedzību, kā arī viņu motīvu skaidrību. Tos pavadīja Dieva svētība.[485] Viņš “piešķīra šiem četriem jaunekļiem ieskatu un saprašanu visādās gudrībās un zinībās, bet Daniēlu apveltīja ar spēju saprast visādas parādības un sapņus.” Piepildījās apsolījums: “To, kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu.” (1. Sam. 2:30) Pieķeroties Dievam nesatricināmā paļāvībā, Daniēls ieguva praviešu Gara spēku. Kamēr cilvēki viņam mācīja pienākumus galma dzīvē, Dievs iemācīja lasīt nākotnes noslēpumus un lika paziņot nākamām paaudzēm gleznās un simbolos ietvertus šīs pasaules vēstures notikumus līdz laika galam.
Kad bija aizritējis jaunatnes audzināšanai paredzētais laiks, tad līdz ar citiem kandidātiem uz valsts darbu pārbaudīja arī ebrejus un izrādījās, “ka no visiem jaunekļiem nebija neviena tāda kā Daniēls, Hananja, Misaēls un Asarja.” Viņu asā uztvere, plašās zināšanas, izvēle un skaidrā valoda liecināja par viņu nesalīdzināmajām gara spējām. “Un visos gadījumos, kad ķēniņš griezās pie tiem, izrādījās, ka tie savās zināšanās, apķērībā un asprātībā bija desmitreiz pārāki par visiem gudrajiem un zīlniekiem visā viņa valstī.” Tāpēc tie arī palika pie ķēniņa.
Babilonijas galmā bija sapulcināti pārstāvji no dažādām zemēm, vistalantīgākie vīri, kas jau no dabas bija bagātīgi apdāvināti un tagad saņēma visplašāko izglītību, kādu vien pasaule spēja dot; tomēr starp visiem neatradās neviens, kas varētu līdzināties ebrejiem. Fiziskā spēka un skaistuma, garīgās attīstības un zināšanu jomā tie stāvēja ārpus konkurences. Taisnais augums, stingrais, spraigais solis, skaistais vaigs, veselais saprāts un nesamaitātā elpa, – viss liecināja par labiem ieradumiem un cēlumu, ar ko daba pagodina tos, kas paklausa tās likumiem.
Apgūstot babiloniešu gudrību, Daniēls un viņa biedri bija daudz sekmīgāki [486] nekā pārējie audzēkņi, bet zināšanas neradās pašas no sevis. Viņi tās krāja, uzticīgi izlietojot savus spēkus Svētā Gara vadībā. Tie savienojās ar visas gudrības Avotu, par audzināšanas pamatu izmantodami dievišķās atziņas. Viņi nostājās tur, kur Dievs tos varēja svētīt, un ticībā lūdza pēc gudrības, un dzīvoja tā, kā lūdza. Tie izvairījās no visa, kas varētu vājināt viņu spējas, un izlietoja ikvienu izdevību, lai kļūtu gudrāki visās mācību nozarēs. Tie sekoja dzīves pamatlikumiem, kas stiprināja prātu. Zināšanas viņi meklēja ar vienu mērķi, – lai spētu pagodināt Dievu. Tie saprata, ka, pārstāvot patieso reliģiju pagānisma viltus reliģiju vidū, viņiem jābūt ar skaidru prātu un nevainojamu kristīgu raksturu. Pats Dievs bija viņu Skolotājs. Pastāvīgi lūdzot, apzinīgi mācoties un uzturot ciešas attiecības ar Neredzamo, tie staigāja ar Dievu tāpat kā Ēnohs.
