[491] Drīz pēc Daniēla un viņa biedru iekļaušanās Babilonijas valdnieka galmā tur risinājās notikumi, kas elkus pielūdzošajai tautai atklāja Israēla Dieva varu un uzticību. Nebukadnēcars redzēja zīmīgu sapni, kas “viņu tā satrauca, ka tas uzmodās no miega”. Kaut gan sapnis ķēniņu bija dziļi iespaidojis, tomēr pieceļoties viņš to vairs nespēja skaidri atcerēties.
Apjukumā Nebukadnēcars saaicināja pie sevis “gudros un vārdotājus, zīlniekus un kaldejus”, meklējot pie tiem palīdzību. “Man bija sapnis,” viņš sacīja, “kas mani uztrauc un nedod man miera, un es gribu izprast tā nozīmi”. Stāstot par savu neziņu, viņš pieprasīja, lai šo noslēpumu atklātu un tā sagādātu viņam atvieglojumu.
Uz to gudrie atbildēja: “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Atstāsti saviem kalpiem sapni, tad mēs tev to izskaidrosim!” [492]
Neapmierināts ar šo izvairīgo atbildi un kļuvis aizdomīgs, ka, neskatoties uz apgalvojumiem par spējām atklāt cilvēku noslēpumus, tie, šķiet, nevēlējās viņam palīdzēt, ķēniņš, gan apsolot bagātību un godu, gan piedraudot ar nāvi, pavēlēja, lai gudrie ne tikai izskaidro, bet arī izstāsta pašu sapni. “Mans lēmums ir negrozāms: ja jūs nedarīsit man zināmu pašu sapni un tā izskaidrojumu, tad jūs sacirtīs gabalos un jūsu namus padarīs par drupu kaudzi; bet, ja jūs pastāstīsit man sapni un to izskaidrosit, tad jūs saņemsit no manis bagātas dāvanas un lielu goda parādīšanu. Tātad atstāstiet manu sapni un izskaidrojiet to!”
Tomēr gudrie atkārtoti iebilda: “Lai ķēniņš pastāsta saviem kalpiem sapni, tad mēs to izskaidrosim.”
Tad Nebukadnēcars, sevišķi uztraukts un saniknots par šķietamo nodevību no to puses, kuriem viņš bija uzticējies, paziņoja: “Es redzu, ka jūs gribat tikai laiku novilcināt, jo jūs redzat, ka mans lēmums ir negrozāms. Bet, ja jūs nevarat man pastāstīt manu sapni, tad paliek jums nolemtais sods, tāpēc, ka jūs esat sarunājušies runāt manā priekšā melus un viltu, lai tikai laiku novilcinātu un lai apstākļi grozītos. Tāpēc stāstiet man manu sapni, lai es varu pārliecināties, ka jūs manu sapni arī izskaidrosit!”
Baiļu pārņemti par neveiksmes sekām, gudrie pūlējās ķēniņam pierādīt, ka viņa prasība ir nepamatota, jo nekas tamlīdzīgs nekad no neviena cilvēka nav prasīts. “Nav neviena cilvēka virs zemes, kas varētu apmierināt ķēniņa prasību. Nav arī bijis ķēniņa, lai cik varens tas būtu bijis, kas būtu griezies ar tādu prasību pie kāda pareģa, kāda vārdotāja vai kaldeja. Tas ir par daudz – par grūtu, ko ķēniņš prasa. Nav neviena, kas varētu izpildīt ķēniņa prasību kā vien dievi, bet tie nedzīvo starp mirstīgiem cilvēkiem.” [493]
“Par to ķēniņš stipri uztraucās un tā sadusmojās, ka pavēlēja nokaut visus gudros Bābelē.”
Starp tiem, kurus meklēja valdnieka norīkotie virsnieki, lai gādātu par pavēles izpildi, bija arī Daniēls un viņa biedri. Kad kļuva zināms, ka saskaņā ar spriedumu tiem jāmirst, Daniēls ķēniņa pils karavīru virsniekam Arioham “gudri un saprātīgi” jautāja: “Kāpēc ķēniņš izdevis tik bargu pavēli?” Ariohs pastāstīja par valdnieka uztraukumu sakarā ar zīmīgo sapni, un ka tie, kam viņš līdz šim bija pilnībā uzticējies, nav varējuši palīdzēt. To dzirdot un apzinoties draudošās briesmas, Daniēls uzdrošinājās iet pie ķēniņa ar priekšlikumu, lai viņam dotu laiku un tas varētu lūgt savu Dievu atklāt sapni un tā izskaidrošanu.
Valdnieks priekšlikumam piekrita. “Tad Daniēls gāja savā namā un pastāstīja to saviem biedriem Hananjam, Misaēlam un Asarjam.” Kopīgi tie meklēja gudrību pie Gaismas un Gudrības Avota. Viņu ticība bija stipra, apzinoties, ka šajā vietā tos atvedis Dievs un tie ir darījuši Viņa darbu, izpildot uzdotos pienākumus. Neziņā un briesmās tie vienmēr bija griezušies pie Kunga pēc vadības un aizsardzības, un Viņš bija izrādījies kā vienmēr klātesošs Palīgs. Tādēļ tagad tie ar sagrauztu sirdi atkal no jauna pakļāvās zemes Soģim, lūgdami, lai Viņš tos glābtu šajā īpašajā vajadzības brīdī. [494] Un tie nelūdza velti. Dievs, kuru tie bija godājuši, tagad viņus pagodināja. Kunga Gars dusēja uz tiem, un Daniēlam “nakts parādībā” tika atklāts ķēniņa sapnis un tā nozīme.
Par doto atklāsmi Daniēls vispirms pateicās Dievam. “Slavēts lai ir Dieva Vārds no mūžības uz mūžību, jo Viņam pieder gudrība un vara! Viņš liek mainīties laikiem un dzīvei, Viņš atceļ un ieceļ ķēniņus, Viņš dod gudriem gudrību un sapratīgiem saprašanu; Viņš atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma. Tevi, Tu mans tēvu Dievs, es teicu un slavēju, ka Tu man esi devis gudrību un spēku un esi darījis zināmu, ko mēs no Tevis izlūdzamies, jo Tu mums esi atklājis to, ko ķēniņš vēlas zināt.”
Pēc tam viņš nekavējoties devās pie Arioha, kam valdnieks bija pavēlējis nonāvēt gudros, un sacīja: “Nenogalini gudros Bābelē! Ved mani pie ķēniņa, es viņam došu viņa sapņa izskaidrojumu!” Steigšus virsnieks Daniēlu pieteica pie ķēniņa, paziņojot: “Es šeit atvesto jūdu starpā atradu vienu vīru, tas grib ķēniņam sniegt sapņa izskaidrojumu.”
Pavērojiet šo jūdu gūstekni! Cik mierīgs un nosvērts viņš stāv visvarenākās pasaules impērijas valdnieka priekšā! Jau ar pirmajiem vārdiem tas atsakās godu pieņemt sev un kā visas gudrības Avotu paaugstina Dievu. Uz ķēniņa nedrošo jautājumu: “Vai tu patiesi vari man pateikt sapni, kas man bija, un to arī izskaidrot?” viņš atbild: “ Noslēpumu, kuru ķēniņš grib zināt, viņam nevar atklāt ne gudrie, ne vārdotāji, [497] ne zvaigžņu vērotāji, ne zīlnieki vai pareģi; bet ir Dievs debesīs, kas atklāj noslēpumus. Un Tas ir ķēniņam Nebukadnēcaram darījis zināmu, kas notiks laiku beigās.”
“Tavs sapnis un parādības, kuras tu guļot redzēji, ir šādas: tev, ak ķēniņ, gultā guļot, nāca galvā domas, kas notiks nākotnē. Un tas, kas atklāj noslēpumus, tev parādīja, kas notiks. Bet man šis noslēpums tika atklāts ne manas gudrības dēļ, it kā tā būtu lielāka kā citiem cilvēkiem, bet lai ķēniņam taptu zināms sapņa izskaidrojums un tu izprastu savas sirds domas.
Tev, ak ķēniņ, bija parādība – tu redzēji lielu tēlu, tas bija vareni liels un stāvēja priekšā ārkārtīgā spožumā; tā izskats bija briesmīgs. Šī tēla galva bija no tīra zelta, tā krūtis un rokas no sudraba, tā vēders un gurni no vara. Tēla stilbi bija no dzelzs, un tā kājas pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla. Tev ar visu uzmanību tēlā noraugoties, pēkšņi no kalna bez kādas cilvēku roku palīdzības atraisījās akmens un gāzās lejup; tas ķēra tēla dzelzs un māla kājas un sašķaidīja tās. Līdz ar to sašķīda smalkās druskās arī tēla vara, sudraba un zelta daļas; tās izputēja kā pelavas vasarā uz klona, vējš tās aiznesa, tā ka no tām nekā vairs nepalika. Bet akmens, kas satrieca tēlu, kļuva par lielu kalnu, kas piepildīja visu zemi.”
“Tāds ir sapnis,” pārliecinoši sacīja Daniēls, un ķēniņš, uzmanīgi uzklausot katru sīkumu, saprata, ka tas tiešām bija tas pats sapnis, kas viņu tā satrauca. [498] Līdz ar to viņa prāts bija sagatavots labvēlīgi uzņemt arī izskaidrojumu. Ķēniņu Ķēniņš Babilonijas monarham vēlējās atklāt svarīgu patiesību. Dievs rādīja, ka Viņam ir vara pār pasaules valstīm – vara iecelt un atcelt ķēniņus. Nebukadnēcara prātā, ja vien iespējams, bija jāatmodina atziņa par viņa atbildību pret Debesīm, tādēļ valdnieka priekšā tika atvērti nākotnes notikumi, kas sniedzās līdz pat laika galam.
“Tu, ak ķēniņ, tu ķēniņu ķēniņ, tev debesu Dievs ir devis spēju valdīt, varu, spēku un godu, tavā rokā Viņš nodevis cilvēkus visur, kur vien cilvēki dzīvo, kur ir zvēri laukā un putni apakš debess; Viņš tevi iecēlis tiem visiem par valdnieku, tu esi tā zelta galva.
Pēc tevis nāks cita valsts, kas būs vājāka par tavējo, un tad celsies vēl trešā valsts, no vara, tā valdīs pār visu zemi. Tad nāks ceturtā valsts, cieta kā dzelzs. Un, tā kā dzelzs satriec un sagrauj visu, tā šī satrieks un sagraus visas pārējās. Tu redzēji, ka tēlam bija kājas un kāju pirksti pa daļai no māla, pa daļai no dzelzs, un tas norāda uz to, ka šī valsts būs savā būtībā nevienāda veidojuma valsts: tai piemitīs kaut kas no dzelzs stipruma, jo tu redzēji dzelzi, kas maisīta ar māliem; bet, ka tu redzēji kāju pirkstus pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla esam, tas norāda, ka šī valsts būs pa daļai stipra, pa daļai tomēr tieksies arī sadrupt. Un, ka tu redzēji, ka dzelzs bija maisīta ar mālu, tas norāda, ka abu daļu cilvēki sadzīvē un laulības noslēdzot gan saskaras cits ar citu, bet neviena daļa nesaraujami nesavienojas ar otru, tieši tā kā dzelzs nesavienojas ar mālu. [499]
Bet šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti, kura pastāvēs nesagrauta mūžīgi un kuras vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi. Tādēļ tu arī redzēji, ka akmens bez cilvēku palīdzības novēlās no kalna un satrieca dzelzi, varu, mālu, sudrabu un zeltu. Lielais Dievs ķēniņam parādīja, kas notiks nākotnē. Šis sapnis ir tiešām zīmīgs, un patiess ir tā izskaidrojums.”
Ķēniņš bija pārliecināts par izskaidrojuma patiesīgumu un pazemībā un godbijībā “nometās uz sava vaiga un pielūdza ”, sakot: “Tas tiešām ir tiesa, ka jūsu Dievs ir Dievs pār visiem dieviem un Kungs pār ķēniņiem, un parāda noslēpumus, tāpēc ka tu šo noslēpumu varēji izstāstīt.”( Glika tulk.)
Nebukadnēcars atcēla pavēli par gudro iznīcināšanu. Viņu dzīvība tika izglābta, pateicoties Daniēla savienībai ar noslēpumu Atklājēju. “Tad ķēniņš paaugstināja Daniēlu un deva tam daudz bagātu dāvanu, un iecēla to par pārvaldnieku pār visu Bābeles zemi un par Bābeles gudro priekšnieku. Daniēls lūdza ķēniņam, un tas iecēla Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego par pārvaldniekiem pār visu Bābeles zemi, bet Daniēls palika ķēniņa pilī.”
