[547] Cilvēki Daniēlu godāja, uzticot valsts atbildības un noslēpumus, kam bija vispasaules nozīme, bet Dievs viņu pagodināja kā savu vēstnesi un sniedza tam daudzas atklāsmes par nākamo gadsimtu notikumiem. Pat pravietis pats brīžam pilnībā nesaprata brīnišķīgos pravietojumus, par kuriem tas ziņoja no 7. līdz 12. nodaļai grāmatā, kas nosaukta viņa vārdā, bet, pirms viņa darbs šajā dzīvē noslēdzās, Daniēls saņēma svētīgu iedrošinājumu, ka “dienu galā” – pasaules vēstures pēdējā periodā – viņam atkal būs sava noteikta vieta. Tam vienkārši neļāva izprast visu, ko Kungs par saviem dievišķajiem nodomiem bija atklājis. “Paglabā labi slepenībā šajās atklāsmēs sacīto un apzīmogo šo grāmatu līdz pēdējam beigu laikam,” – tāds bija norādījums par pravietiskajiem laikiem. Tie bija jāaizzīmogo “līdz pēdējam beigu laikam”. Un vēlreiz eņģelis griezās pie Jehovas uzticīgā vēstneša, sakot: “Ej, Daniēl! Jo atklāsmēm jāpaliek apslēptām un aizzīmogotām līdz pašam laiku galam.” “Bet tu ej un noej beidzamajam laiku posmam pretī līdz galam! Tagad tu drīksti dusēt, un pēc tam tu atkal celsies saņemt savu tiesu pastarā galā visu dienu beigās.” (Dan. 12:4,9,13)
Tuvojoties pasaules vēstures noslēgumam, Daniēla pravietiskie paziņojumi prasa īpašu uzmanību, tāpēc ka tie runā tieši par laiku, kurā mēs dzīvojam. Ar tiem jāsavieno Svēto Rakstu Jaunās Derības pēdējā grāmatā sniegtās mācības. Sātans daudzus iespaidojis ticēt, ka Daniēla un Jāņa Atklāsmes grāmatas nav iespējams saprast, bet apsolījums skaidri saka, ka tie, kas šos pravietojumus pētīs, gūs sevišķas svētības. [548] Vārdi “prātīgie to liks vērā” (Dan. 12:10, pēc Glika tulk.) attiecas uz Daniēla atklāsmēm, kas kļūs izprotamas pēdējās dienās; un par atklāsmēm, ko Kristus deva savam kalpam Jānim, kā Dieva ļaudis tiks vadīti daudzus gadsimtus ilgā laika periodā, apsolījums skan: “Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts, jo noliktais laiks ir tuvu.” (Atkl. 1:3)
No tautu izcelsmes un krišanas, par ko tik skaidri runāts Daniēla un Atklāsmes grāmatās, mums jāmācās, cik nevērtīga ir vienīgi ārējā pasaules godība. Babilonija ar visu tās varu un lielumu, kam līdzīgu mūsu pasaule vairs nav redzējusi, – ar varu un spožumu, kas tā laika ļaudīm šķita tik izturīgs un pastāvošs, – cik pilnīgi tas viss pazuda! Tā novīta “kā zāles zieds” (Jēk. 1:10). Līdzīgi nebūtībā aizgāja arī Medo-Persijas, Grieķijas un Romas impērijas. Un tā izgaisīs itin viss, kam pamatā nav Dievs. Pastāvēs vienīgi tas, kas savienots ar viņa nodomiem un liecina par Viņa raksturu. Viņa principi ir vienīgā pastāvošā vērtība, ko pazīst mūsu pasaule.
Rūpīgi studējot Dieva nodomu piepildīšanos tautu vēsturē un iepazīstoties ar to, kas par nākotni ziņots atklāsmē, mēs spēsim pareizi novērtēt redzamās un neredzamās lietas un sapratīsim, kāds ir dzīves patiesais mērķis. Tā, uz pašreizējiem notikumiem raugoties mūžības gaismā, mēs, līdzīgi Daniēlam un viņa biedriem, varēsim savu dzīvi veltīt visam patiesajam, cēlajam un pastāvīgajam. Jau šajā dzīvē apgūstot mūsu Kunga un Pestītāja svētīgās un laimīgās valstības pamatprincipus, kas pastāvēs mūžīgi mūžam, mēs varam tikt sagatavoti tur ieiet līdz ar Viņu, Kristum atnākot.
