[539] Pārņēmis troni no Bābeles valdniekiem, Dārijs Mēdietis tūlīt sāka pārveidot valsts pārvaldi. Viņš iecēla “simts divdesmit apgabalu pārvaldniekus, kas būtu sadalīti pa visu valsti, bet pār tiem trīs priekšniekus, un Daniēls bija viens no tiem trim. Pārvaldniekiem bija jādod priekšniekiem pārskats, lai ķēniņam nebūtu zaudējumu. Daniēls bija pārāks par citiem priekšniekiem un par visiem pārvaldniekiem, tāpēc ka viņā mājoja spēcīgs gars; un ķēniņš bija nodomājis uzticēt viņam pārvaldīt visu valsti.”
Daniēlam veltītais gods izraisīja skaudību vadošajos valstsvīros, un tie meklēja izdevību, lai viņu apsūdzētu. “Bet tie nevarēja nekā kaitīga atrast, jo viņš bija uzticams, viņa rīcībā nebija atrodama nolaidība vai noziegums.” Daniēla nevainojamā dzīve joprojām ienaidniekos radīja greizsirdību. Tiem bija jāatzīst: “Mēs neatradīsim iemeslu apsūdzībai pret šo Daniēlu, varbūt tikai viņa Dieva godināšanas jautājumos.” [540]
Tāpēc valdītāji un dižciltīgie apspriedās un izdomāja plānu, cerot, ka tā varēs pravieti iznīcināt. Tie nolēma aicināt ķēniņu parakstīt viņu pašu sagatavotu pavēli, kas ikvienam cilvēkam visā valstī trīsdesmit dienu laikā aizliegtu lūgt kaut ko no Dieva vai cilvēka, izņemot ķēniņu Dāriju. Par šī likuma pārkāpšanu paredzēja nāvessodu, vainīgo iemetot lauvu bedrē.
Īstenojot savu plānu, dižciltīgie sastādīja atbilstošu pavēli un sniedza to Dārijam parakstīt. Appelējot pie ķēniņa iedomības, tie viņu pārliecināja, ka tāda dekrēta izdošana ļoti pavairos viņa godu un autoritāti. Neko nezinot par lielkungu viltīgo nodomu, ķēniņš nesaskatīja likuma sagatavošanā apslēpto naidu un, pakļaudamies viņu glaimiem, to apstiprināja.
Daniēla ienaidnieki no Dārija aizgāja līksmodami, jo tagad Jehovas kalpam bija izlikuši drošus slazdus. Šajā sazvērestībā svarīgu lomu spēlēja sātans. Pravietim valstī bija lielas tiesības, un ļaunie eņģeļi baidījās, ka viņa iespaids vājinās to varu pār valdnieku. Tie bija sātana dēmoni, kas lielkungos izraisīja skaudību un greizsirdību; tie bija dēmoni, kas iedvesmoja plānu Daniēla iznīcināšanai; un dižciltīgie, kļūdami par ļaunā darbarīkiem, šo nodomu īstenoja dzīvē.
Sagaidot sava plāna sekmīgu izdošanos, pravieša ienaidnieki rēķinājās ar Daniēla stingro uzticību pamatlikumiem un, tā novērtēdami viņa raksturu, tie nebija kļūdījušies. Daniēls ātri [541] saprata viņu ļaunprātīgo nodomu pavēles izdošanā, bet ne vismazākajā sīkumā nemainīja savu ierasto dienas grafiku.
Kādēļ lai viņš mitētos lūgt Dievu tagad, kad to visvairāk vajadzēja? Drīzāk tas atteiktos no dzīvības nekā no cerības uz Kunga palīdzību. Viņš mierīgi izpildīja savus virsnieka pienākumus pret dižciltīgajiem un lūgšanas stundā, kā parasti, iegāja savā istabā un zemojās pie loga, kas bija atvērts pret Jeruzālemi, lai upurētu Debesu Dievam lūgšanu. [542] Viņš savu rīcību necentās slēpt. Kaut arī tas labi apzinājās, kādas būs sekas uzticībai pret Dievu, viņš tomēr nevilcinājās un nesvārstījās. Pravietis nevarēja pieļaut, ka tiem, kas bija sazvērējušies viņu iznīcināt, varētu likties, ka viņa savienība ar Debesīm ir pārtraukta. Visos gadījumos, kur valdniekam bija tiesības pavēlēt, Daniēls gribēja tam paklausīt, bet ne ķēniņš, ne viņa pavēle nevarēja to novērst no uzticības ķēniņu Ķēniņam.
Tā pravietis droši, bet mierīgi un pazemīgi paziņoja, ka nevienai zemes varai nav tiesības iejaukties starp dvēseli un Dievu. Atrazdamies elku pielūdzēju vidū, viņš palika šīs patiesības uzticīgs liecinieks. Viņa bezbailīgā pieķeršanās taisnībai bija spoža gaisma šī pagānu galma morālajā tumsā. Vēl šodien Daniēls stāv pasaules priekšā kā cienīgs paraugs kristieša bezbailībai un uzticībai.
Visu dienu lielkungi modri vēroja Daniēlu. Tie redzēja, kā viņš trīs reizes iegāja savā istabā, un trīs reizes tie dzirdēja viņu nopietni lūdzam Dievu. Jau nākamajā rītā tie ar sūdzību nāca pie ķēniņa. Daniēls, viņa uzticamākais un vairāk godātais valstsvīrs, nicināja tā izdoto dekrētu. “Vai tu neizdevi pavēli, ka ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā ko lūgtu no kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi tikai no tevis, ak ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē?”
“Tiešām, tas tā ir, un pēc mēdiešu un persiešu likumiem pavēle ir negrozāma!”
Gavilējot tie tagad pastāstīja Dārijam par viņa uzticamākā padomnieka izturēšanos. “Daniēls, viens no trimdā atvestajiem jūdiem, neievēro ne tevi, ak ķēniņ, ne tavu pavēli, ko tu izdevi: viņš skaita lūgšanu savam Dievam trīs reizes dienā.” [543]
Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš tūlīt saprata, kādi slazdi izlikti viņa uzticīgajam kalpam. Viņš redzēja, ka nevis dedzībā pagodināt viņu, bet gan greizsirdībā pret Daniēlu tie nākuši ar priekšlikumu izdot šādu pavēli. “Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš visai noskuma un sāka prātot, kā izglābt Daniēlu, un līdz pat saules rietam viņš visādi gudroja, kā to atsvabināt.” Bet pārvaldnieki un dižciltīgie, to nojauzdami, griezās pie ķēniņa ar vārdiem: ”Tu zini, ak ķēniņ, mēdiešiem un persiešiem ir tāds likums, ka ķēniņa izdota pavēle nav nedz grozāma, nedz atceļama.”
“Tad ķēniņš pavēlēja atvest Daniēlu un to iemest lauvu bedrē. Ķēniņš sacīja vēl Daniēlam: “Tavs Dievs, kam tu kalpo bez mitēšanās, tas lai izglābj tevi!” Bedres atveri aizsedza ar akmeni, un pats ķēniņš to “aizzīmogoja ar savu gredzenu un ar savu augstāko ierēdņu zīmogu, lai nekāda neparedzēta iejaukšanās par labu Daniēlam nevarētu notikt. Tad ķēniņš gāja savā pilī un gavēja cauru nakti, viņš nelika arī pasaukt kādu no savām sievām, un tomēr viņš nemaz nevarēja gulēt.”
Dievs neaizkavēja Daniēla ienaidniekus, lai viņu neiemestu lauvu bedrē. Tik tālu Kungs pieļāva ļaunajiem eņģeļiem un netaisnajiem cilvēkiem īstenot savu nodomu, bet tikai tāpēc, lai sava kalpa izglābšanu padarītu iespaidīgāku un taisnības un patiesības ienaidnieku sakāvi vēl pilnīgāku. [544] “Pat cilvēku bardzība kalpo Tavam godam,” (Ps. 76:11) kādreiz liecināja dziesminieks. Ar šī viena vīra drosmi, kurš labāk izvēlējās paklausīt taisnībai nekā pasaulīgajai politikai, sātans tika sakauts, bet Dieva Vārds paaugstināts un godāts.
Nākamajā rītā agri ķēniņš Dārijs steidzās pie bedres un noskumušā balsī sauca: “Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps! Vai tavs Dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tevi ir izglābis no lauvām?”
“Tad Daniēls atbildēja un sacīja: “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Mans Dievs sūtīja savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka arī pret ķēniņu es neesmu darījis nekā ļauna.””
To dzirdot, “ķēniņš kļuva ļoti priecīgs un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Izrādījās, ka viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam.
Tad ķēniņš pavēlēja atvest tos vīrus, kas bija apsūdzējuši Daniēlu, un tos iemeta lauvu bedrē līdz ar viņu sievām un bērniem. Un tie nebija vēl nokrituši līdz bedres dibenam, kad lauvas tos sakampa un saplosīja un tiem sadrupināja visus viņu kaulus.”
No jauna pagānu valdnieks izdeva apkārtrakstu, kurā Daniēla Dievu paaugstināja kā īsto Dievu. “Tad ķēniņš Dārijs rakstīja visām tautām, tautībām un valodām, kas dzīvo zemes virsū: “Lai svētības jums būtu bagātīgi! Tā ir mana pavēle: visā manā valstī ikvienam būs bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā, jo tas ir dzīvais Dievs, tas paliek mūžīgi, Viņa valstība ir neiznīcīga, Viņa valdīšanai nav gala. Viņš izglābj un atsvabina, un dara zīmes un brīnumus debesīs un virs zemes, Viņš izglāba Daniēlu no lauvu rīkles.” [545]
Pret Dieva kalpu vērstā ļaunā opozīcija tagad bija pilnīgi salauzta. “Daniēls kļuva varens vīrs Dārija un persieša Kīra valdīšanas laikā.” Saskare ar pravieti pagānu valdniekus piespieda atzīt, ka viņa Dievs “paliek mūžīgi, Viņa valstība ir neiznīcīga, Viņa valdīšanai nav gala”.
No stāsta par Daniēla izglābšanu mēs varam mācīties, ka Dieva bērniem bēdu un tumsas brīžos jābūt tieši tādiem pašiem, kādi tie ir labos apstākļos, kad tos sagaida spožu cerību izredzes un tiem ir viss, ko vien var vēlēties. Lauvu bedrē Daniēls bija tas pats Daniēls, kas stāvēja ķēniņa priekšā kā valsts ministru prezidents un kā Visaugstākā pravietis. Cilvēks, kura sirds paļaujas uz Dievu, visgrūtākajā pārbaudījumu stundā paliek tāds pats, kāds viņš ir labklājībā, kad to apņem Dieva un cilvēku labvēlības gaisma. Ticība sniedzas pēc neredzamā un satver mūžīgās realitātes.
Debesis ir ļoti tuvu tiem, kas cieš taisnības dēļ. Kristus savas intereses savieno ar uzticīgo ļaužu interesēm. Viņš cieš savu svēto personā; un ikviens, kas aizskar Viņa izredzētos, tas aizskar Viņu. Spēks un vara, kas ir tuvu, lai izglābtu no fiziskām sāpēm un nelaimes, ir arī tuvu, lai pasargātu no lielāka ļaunuma, tā ka Dieva kalpam ir iespējams palikt nevainīgam jebkuros apstākļos un gavilēt, pateicoties dievišķai žēlastībai.
Daniēla kā valstsvīra piedzīvojumi Babilonijas un Medo-Persijas galmā atklāj patiesību, ka šādā darbā nemaz nav jābūt [546] viltīgam, lielam politiķim, bet ka tas var būt cilvēks, ko ik solī pamāca Dievs. Daniēls, lielāko pasaules valstu ministru prezidents, tajā pašā laikā bija Dieva pravietis, kurš inspirētā veidā saņēma gaismu no Debesīm, un inspirētā spalva šo mums līdzīgo cilvēku raksturo kā nevainīgu. Viņa laicīgā darbība, ko ļoti rūpīgi pārbaudīja visi ienaidnieki, izrādījās bez kāda trūkuma. Viņš bija paraugs, par kādu var kļūt ikviens valsts ierēdnis, ja tikai tā sirds ir atgriezta un svētota un ja motīvi ir pareizi Dieva skatījumā.
Stingra pakļaušanās Debesu prasībām nes laicīgas un garīgas svētības. Nelokāms uzticībā Dievam, neatlaidīgs sevis savaldīšanā, Daniēls ar savu cēlo stāju un nenovēršamo godīgumu jau jaunībā ieguva “žēlastību un pretimnākšanu” (Dan. 1: 9) no pagānu virsnieka, kuram viņš bija pakļauts. Babilonijas galmā viņš ātri izvirzījās par premjerministru. Sekojošo monarhu valdīšanas laikā, Babilonijai krītot un nodibinoties citai pasaules impērijai, viņa gudrība un prasme vadīt valsti, viņa smalkjūtība un laipnība, patiesa sirds labprātība un uzticība pamatlikumiem bija tik ievērojama, ka pat ienaidnieki bija spiesti atzīt, ka nav iemesla “apsūdzībai pret šo Daniēlu, varbūt tikai viņa Dieva godināšanas jautājumā”.
