[522] Tuvojoties Daniēla dzīves noslēgumam, zemē, uz kuru viņš un tā biedri bija aizvesti gūstā vairāk kā pirms sešdesmit gadiem, norisinājās lielas pārmaiņas. Nebukadnēcars – “tautu briesmas”– bija miris (Ec. 28:7), un Babilonija – “visas zemes lepnums” (Jer. 51:41) tā pēcteču nesaprātīgās valdīšanas rezultātā pakāpeniski, bet noteikti slīdēja pretī pilnīgam sabrukumam.
Valdot negudrajam un vājajam Nebukadnēcara mazdēlam Belsacaram, Babilonijai drīz bija jākrīt. Ieguvis varu agrā jaunībā, Belsacars ar to lepojās un sirdī paaugstinājās pret Debesu Dievu. Viņam bija daudz izdevību atzīt dievišķo gribu un izprast savu atbildību. Viņš zināja par vectēva pazemojumu, kad tas uz Dieva pavēli tika izstumts no cilvēku sabiedrības. Viņš arī atcerējās Nebukadnēcara atgriešanos un brīnišķīgo dziedināšanu. Bet Belsacars pieļāva, ka mīlestība uz izpriecām un sevis pagodināšanu izdzēsa [523] mācības, kuras tas nekad nedrīkstēja aizmirst. Viņš izšķērdēja žēlastībā dotās izdevības un nokavēja izlietot tam pieejamos līdzekļus, lai pilnībā iepazītos ar patiesību, ko, maksājot ar lielām ciešanām un pazemojumiem, Nebukadnēcars beidzot bija ieguvis. Tam visam Belsacars nevērīgi pagāja garām.
Uz nelaimi nebija ilgi jāgaida. Babilonijas galvaspilsētu aplenca Kīrs, kas bija Medijas Dārija radinieks un apvienotās Medo-Persijas armijas karavadonis. Bet šķietami neieņemamajā cietoksnī, paļaujoties uz masīvajiem mūriem un vara vārtiem, uz Eifratas upes sniegto aizsardzību un bagātajiem uztura krājumiem, baudkārais monarhs jutās drošs un pavadīja laiku izpriecās un uzdzīvē.
Savā lepnumā un uzpūtībā, izturēdamies visai pārgalvīgi, Belsacars “sarīkoja saviem tūkstoš dižciltīgajiem lieliskas dzīres un dzēra ar tiem kopā vīnu, sēdēdams visu viņu priekšgalā”. Šo skatu vēl krāšņāku padarīja tā pievilcība, ko spēj dot bagātība un vara. Ķēnišķīgajā mielastā piedalījās apburoši skaistas sievietes. Tur klāt bija gudri un augsti izglītoti cilvēki. Prinči un valsts vīri dzēra vīnu kā ūdeni un no tā apreibināti, nodevās uzdzīvei.
Reibumā zaudējis saprātu un padevies zemākajām tieksmēm un kaislībām, šīs izlaidīgās orģijas vadīja pats ķēniņš. Turpinoties uzdzīvei, viņš “pavēlēja atnest tos zelta un sudraba traukus, ko (..) Nebukadnēcars bija atvedis no Jeruzālemes Dieva nama, lai dzertu vīnu no tiem viņš pats, viņa dižciltīgie, viņa sievas un blakussievas”. [524] Ķēniņš gribēja pierādīt, ka viņa rokām nekas nav par svētu, lai to lietotu. “Kalpi atnesa zelta traukus (..). Ķēniņš, viņa dižciltīgie, viņa sievas un blakussievas dzēra vīnu no tiem. Viesi dzēra vīnu un daudzināja slavas dziesmās savus zelta un sudraba, vara un dzelzs, koka un akmens dievekļus.”
Belsacars pavisam maz domāja par to, ka viņa elkudievīgajās dzīrēs atradās arī Debesu Liecinieks. Dievišķais Sargs nepamanīts noskatījās uz šo svētuma sagānīšanu, dzirdēja zaimojošo līksmību un ievēroja kalpošanu elkiem. Tomēr drīz šis neaicinātais Viesis lika just savu klātbūtni. Kad dzīres bija sasniegušas augstāko pakāpi, parādījās kāda roka, kas uz pils sienas uguns liesmām līdzīgiem burtiem rakstīja vārdus, kuri, kaut arī lielais ļaužu pulks tos nesaprata, bija tiesas spriedums tagad sirdsapziņā skartajam ķēniņam un viņa viesiem.
Nevaldāmā līksmība apklusa, un, neizsakāmu baiļu pārņemti, vīrieši un sievietes vēroja roku, kura lēni veidoja noslēpumainos burtus. Kā panorāmā gar acīm slīdēja viņu dzīves ļaunie darbi; tiem šķita, ka atrodas Mūžīgā Dieva tiesas krēsla priekšā, kura varu tie tikko bija zaimojuši. Tur, kur pirms dažiem mirkļiem valdīja jautrība un bija dzirdamas zaimojošas asprātības, tagad varēja redzēt bālas sejas un atskanēja izbaiļu kliedzieni. Kad Dievs liek cilvēkiem izbīties, tie vairs nespēj noslēpt savu satraukumu.
Vairāk par visiem šīs bailes izjuta Belsacars. Viņš bija visatbildīgākais par sacelšanos pret Dievu, kas tajā naktī Babilonijas galmā sasniedza kulmināciju. Neredzamā Sarga klātbūtnē, kas pārstāvēja To, kura vara tika izaicināta un kura Vārdu zaimoja, ķēniņš no bailēm kļuva kā paralizēts. [527] Bija pamodusies sirdsapziņa. “(..) viņam galīgi zuda spēki, un viņa ceļi ļodzījās”. Paļaudamies uz savu varu, Belsacars bija ārkārtīgi noziedzies pret Debesu Dievu, neticēdams, ka kāds uzdrošināsies viņam sacīt: “Kāpēc tu tā dari?” Tagad viņš saprata, ka tam par uzticēto namturību jādod norēķins, bet par izšķiestajām izdevībām un spītīgo attieksmi viņam nebija nekāda atvainojuma.
Velti ķēniņš pūlējas izlasīt liesmojošos burtus. Šeit bija noslēpums, kuru viņš nespēja izdibināt; šeit bija vara, kuru viņš nespēja saprast un apstrīdēt. Izmisis tas griezās pēc palīdzības pie savas valsts gudrajiem. Viņa mežonīgie kliedzieni izskanēja visā auditorijā, saucot vārdotājus, kaldejus un pareģus, lai tie izlasītu šo rakstu. “Kas šo rakstu var lasīt un man izskaidrot, to būs ietērpt purpurā un tam dot zelta ķēdi ap kaklu, un tas būs trešais valsts valdībā.” Bet veltīga bija viņa vēršanās pie valsts uzticamajiem padomniekiem, piedāvājot bagātu atalgojumu. Debesu gudrību nav iespējams ne nopirkt, ne pārdot. “Tad pienāca visi ķēniņa gudrie, bet tie nevarēja ne rakstu lasīt, ne izskaidrot.” Tie bija tikpat nevarīgi atšifrēt noslēpumainos burtus kā iepriekšējo paaudžu gudrie, kas nespēja izskaidrot Nebukadnēcara sapni.
Tad valdnieka māte atcerējās Daniēlu, kurš pirms pusgadsimta bija ķēniņam Nebukadnēcaram darījis zināmu sapni par lielo tēlu un to arī izskaidrojis. [528] “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi!” viņa sacīja. “Tavas domas lai tevi nebaida, un tavs vaigs lai nenobāl! Tavā valstī ir vīrs, kurā mājo svēto dievu gars; jau tava tēva valdīšanas laikā viņā parādījās dievišķa apgaismība, saprašana un gudrība, tā ka tavs tēvs, ķēniņš Nebukadnēcars, viņu iecēla par gudro, vārdotāju, kaldeju un zīlnieku priekšnieku, – tavs tēvs, ak ķēniņ! Tāpēc, ka viņā tiešām mājoja augsts gars, prāts un saprašana, kas parādījās viņa spējās sapņu un noslēpumu izskaidrošanā un mīklu uzminēšanā. Tas ir Daniēls, kuram ķēniņš piešķīra vārdu Beltsacars. Aicini Daniēlu, tas tev dos izskaidrojumu!”
Tā “nu ķēniņa priekšā atveda Daniēlu”, un, piespiezdamies sevi savaldīties un atgūt mieru, Belsacars pravieti uzrunāja: “Vai tu esi Daniēls, viens no tiem jūdiem, kurus ķēniņš, mans tēvs, ir atvedis šurp trimdā? Es dzirdēju par tevi, ka tevī mājojot dievišķs gars, ka tevī mītot arī apgaismība, saprašana un liela gudrība. Pie manis nupat atveda gudros un vārdotājus, lai tie izlasītu, lūk, šo rakstu un to man izskaidrotu; bet tie nevarēja man dot izskaidrojumu. Bet par tevi es dzirdēju, ka tu to varot – tu varot izskaidrot noslēpumus. Nu tad, ja tu vari lasīt šo rakstu un man to izskaidrot, tad tevi ietērps purpurā un zelta ķēdi tev liks ap kaklu, un tu būsi trešais manas valsts valdībā.” [529]
Bez kādas ieinteresētības par ķēniņa solījumiem, baiļu pārņemtā pūļa priekšā Daniēls stāvēja pavisam mierīgs, un, apzinoties sevi kā Visuaugstākā kalpu, kura uzdevums nav glaimot, viņš sacīja: “Paturi savas dāvanas un dod savu atalgojumu citam, bet šo rakstu es izlasīšu, un to es ķēniņam izskaidrošu.”
Vispirms pravietis Belsacaram atgādināja tam zināmos notikumus, no kuriem viņš tomēr nebija mācījies pazemību, kas to būtu varējusi izglābt. Viņš runāja par Nebukadnēcara grēku un krišanu un par Kunga izturēšanos pret viņu, par to, kā Kungs tam uzticēja valdību un godu, un par dievišķo sodu, kas nāca pār viņu lepnības dēļ, kā arī atgādināja, ka beidzot Nebukadnēcars atzina Israēla Dieva varu un žēlastību. Tad drošos, izteiksmīgos vārdos viņš norāja Belsacaru par tā lielo ļaunumu. Viņš uzrādīja ķēniņam tā grēkus un arī mācības, kuras tas varēja apgūt, bet nebija to izdarījis. Belsacars nebija pareizi uztvēris vectēva piedzīvojumus, ne arī ņēmis vērā biedinošos notikumus, kas viņam bija tik svarīgi. Ķēniņam tika dota izdevība atzīt patieso Dievu un Tam paklausīt, bet viņš to neņēma pie sirds, tādēļ tagad bija jāpļauj sacelšanās augļi.
“Bet tu, viņa dēls Belsacar, neiedvesi sev pazemību savā sirdī, kaut gan tu visu to zināji. Tu drīzāk esi sacēlies pret Debesu Kungu, jo dzīrēs kalpi bija spiesti atnest tev un nolikt tev tavā priekšā Dieva nama traukus, un tu un tavi dižciltīgie, tavas sievas un blakussievas, jūs visi dzērāt vīnu no tiem un daudzinājāt īpašās slavas dziesmās savus sudraba un zelta, vara un dzelzs, koka un akmens dievus, kas ne redz, ne dzird un kam nav prāta. Bet tam Dievam, kura rokā stāv tava dzīvības dvesma un visi tavi ceļi un likteņi, tu nedevi godu. Tāpēc Viņš sūtīja šo roku līdz ar tās darināto uzrakstu.” [530]
Pagriezies pret sienu, uz kuras atradās no Debesīm sūtītā vēsts, pravietis lasīja: “Mene, mene, tekel, upharsin.” Roka, kas burtus bija rakstījusi, vairs nebija redzama, bet šie četri vārdi vēl joprojām liesmoja ar bijājamu nepārprotamību; un ļaudis, elpu aizturējuši, klausījās jau nosirmojušā pravieša paziņojumu:
“Tam ir šāda nozīme: mene – Dievs tavas valstības dienas ir skaitījis un tās izbeidzis; tekel—tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu; upharsin – tava valsts ir dalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem.”
Šīs nakts neprātīgajās izpriecās Belsacars un viņa lielkungi piepildīja savu un kaldeju valsts nozieguma mēru. Dieva roka nevarēja vairs ilgāk aizturēt draudošo ļaunumu. Savā aizgādībā Kungs dažādos veidos bija centies tiem iemācīt godbijību pret Viņa likumiem. “Mēs gribējām Bābeli dziedināt, bet tā nebija dziedināma”, (Jer. 51:9) Viņš paziņoja par ļaudīm, kuru noziegums tagad sniedzās līdz Debesīm. Cilvēka sirds neparastās stūrgalvības dēļ Dievs beidzot atrada par nepieciešamu atļaut lai piepildās neatsaucamais spriedums. Belsacaram bija jākrīt un viņa valstij jānonāk cita rokās.
Pravietim beidzot runāt, ķēniņš to centās atalgot ar godu, kā bija apsolīts. “Belsacars pavēlēja Daniēlu tērpt purpurā un tam dot zelta ķēdi ap kaklu un ar saucieniem darīt tautai zināmu par viņu, ka viņš valdīs valstī kā trešais.”
[531] Vairāk nekā pirms gadsimta inspirācija bija paziņojusi, ka “izpriecas nakts”, kad ķēniņš ar saviem padomniekiem nodosies Dieva zaimošanai, pēkšņi pārvērtīsies baiļu un posta naktī. Un tagad ātrā gaitā viens otram sekoja lieli notikumi, tieši tā kā bija attēlots praviešu rakstos, pirms vēl piedzima šīs drāmas galvenie dalībnieki.
