[551] Kīra armijas ierašanās pie Bābeles mūriem jūdiem bija zīme, ka tuvojas viņu atbrīvošana no gūsta. Vairāk nekā simts gadus pirms Kīra dzimšanas inspirācija to bija nosaukusi vārdā un arī aprakstījusi viņam paredzēto uzdevumu, – negaidītu Babilonijas galvaspilsētas ieņemšanu un ceļa sagatavošanu gūstekņu atbrīvošanai. Jesaja bija pravietojis: “Tā saka tas Kungs uz Kīru, savu svaidīto: Kīru Es satvēru pie viņa labās rokas, lai pakļautu tautas viņa priekšā, (..) lai atvērtu durvis viņa priekšā un lai vārti viņa priekšā nepaliktu aizslēgti. Es iešu tavā priekšā un līdzināšu nelīdzenās tekas, Es satriekšu vara durvis un salauzīšu dzelzs aizšaujamos. Es nodošu tev tumsā paglabātās mantas un paslēptos dārgumus, lai tu atzīsti, ka Es esmu tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi saucis tavā vārdā.” (Jes. 45:1-3)
Uzvarošās persiešu armijas negaidītā [552] nonākšana Babilonijas galvaspilsētas centrā pa upes gultni, kuras ūdeņi tika novadīti sāņus, un caur iekšējiem vārtiem, kuri bezrūpīgā pārdrošībā bija atstāti neaizslēgti un neapsargāti, sniedza jūdiem bagātīgus pierādījumus, ka Jesajas pravietojums piepildās burtiski un viņu apspiedēji tiks piepeši satriekti. Tā viņiem bija nemaldīga zīme, ka tautu likteņus savu ļaužu labā kārto pats Dievs, jo ar Babilonijas sagrāvi un krišanu nešķirami saistīti bija vārdi: “Kas par Kīru saka: tas ir Mans gans, viņš izpildīs Manu gribu, pavēlēdams atjaunot Jeruzālemi un atkal uzcelt Dieva namu!” “Es viņu, Kīru, atmodināju taisnīgumā, un Es līdzināšu visus viņa ceļus. Viņš atkal uzcels Manu pilsētu un atbrīvos Manus cietumniekus un ne par naudu, ne arī par dāvanām! Saka tas Kungs Cebaots.” (Jes. 44:28; 45:13)
Un tie nebija vienīgie pravietojumi, uz kuriem trimdinieki pamatoja savu cerību par drīzu atbrīvošanu. Viņiem bija zināmi Jeremijas raksti, kas skaidri ziņoja, cik ilgam laikam jāpaiet, līdz Israēls atstās Babiloniju: “Bet, kad šie septiņdesmit gadi būs pagājuši, Es sodīšu Bābeles ķēniņu un viņa tautu, tā saka Kungs, viņu pārkāpumu dēļ, arī kaldeju zemi un visu apvidu darīšu par mūžīgu tuksnesi.” (Jer. 25:12)
Atbildot uz viņu dedzīgajām lūgšanām, Jūdas atlikušiem tiks parādīta žēlastība. [553] ”Es būšu atrodams, tā saka tas Kungs, un Es jūs salasīšu kopā no visām tautām un no visām tām vietām, uz kurieni Es jūs izraidīju, saka tas Kungs, un atvedīšu jūs atpakaļ tanī vietā, no kurienes Es jūs liku aizvest!” (Jer. 29:14)
Daniēls ar saviem biedriem bieži pārdomāja šos un vēl citus līdzīgus pravietojumus par Dieva nodomu ar Viņa ļaudīm. Un tagad, kad notikumu straujā gaita liecināja par Kunga varenās rokas darbu starp tautām, tas Israēlam dotajiem apsolījumiem pievērsās it īpaši. Uzticība praviešu vārdam ļāva viņam vēl tuvāk iepazīties ar svēto rakstnieku iepriekš pasludinātajiem piedzīvojumiem. “Kad septiņdesmit gadi Bābelē būs pilnīgi pagājuši, tad Es atkal par jums gādāšu un izpildīšu savu apsolījumu, ka Es jūs atvedīšu atpakaļ šinī vietā. Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu. Un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit.” (Jer. 29:10-13)
Īsi pirms Babilonijas krišanas, šos pravietojumus pārdomājot un lūdzot, lai Dievs tam izskaidrotu laikus, Daniēlam tika dotas vairākas atklāsmes par valstu celšanos un krišanu. Līdz ar pirmo atklāsmi, kas aprakstīta Daniēla grāmatas septītajā nodaļā, tika dots arī izskaidrojums, kuru pravietis tomēr visā pilnībā neizprata. Par savu toreizējo piedzīvojumu viņš rakstīja: “Manas pārdomas par redzēto sapni mani, Daniēlu, garā ļoti satrauca, tā ka mainījās mana sejas krāsa, mans vaigs palika bāls, bet savus pārdzīvojumus un sapnī dzirdētās runas es paturēju savā sirdī.” (Dan. 7:28) [554]
Cita atklāsme sniedza vēl tālāku gaismu par nākotnes notikumiem, un tās beigās Daniēls dzirdēja “kādu svēto runājam, un kāds cits svētais jautāja tam, kas runāja: cik ilgu laiku pastāvēs šī parādība?” Tika dota arī atbilde: “Līdz divi tūkstoši trīs simti vakariem un rītiem, tad svētnīca tiks atkal atzīta par taisnu un atgūs atkal savas tiesības.” (Dan. 8:13,14) Šie vārdi pravieti ļoti satrauca. Viņš nopietni centās izprast atklāsmes nozīmi, bet nevarēja aptvert, kāda kopsakarība ir starp Jeremijas pravietojumu par septiņdesmit gadu gūstu un 2300 gadiem, kas paies pirms svētnīcas šķīstīšanas, par ko viņš atklāsmē dzirdēja runājam Debesu viesi. Eņģelis Gabriēls tam deva daļēju izskaidrojumu; tomēr, kad pravietis dzirdēja vārdus, ka parādīšana sniedzas uz ilgu laiku, viņš kļuva pavisam vārgs. “Tad mani, Daniēlu, pārņēma nogurums,” viņš vēstī par šo pārdzīvojumu, “un es biju vairākas dienas slims. Bet tad es atkal cēlos, un, kaut es arī veicu savus pienākumus ķēniņa uzdevumā, tomēr parādība mani ārkārtīgi uztrauca, jo es taču nevarēju to pilnīgi izprast.” (Dan. 8:26,27)
Joprojām izjuzdams rūpes par Israēlu, Daniēls atkal pētīja Jeremijas pravietojumus. Tie bija ļoti skaidri, – tik skaidri, ka viņš nevarēja nesaprast šīs liecības, “ko tas Kungs kādreiz savā vārdā bija atklājis pravietim Jeremijam, proti, ka Jeruzālemei jāpaliekot izpostītai un noplicinātai, un tukšai septiņdesmit gadus”. (Dan. 9:2)
Ticībā pamatojoties uz šo drošo praviešu vārdu, Daniēls aicināja Kungu apsolījumus steidzīgi izpildīt. Viņš lūdza, [555] lai tiktu paaugstināts Dieva gods. Lūgšanā viņš sevi pilnībā pielīdzināja tiem, kas nebija pildījuši Dieva prātu, atzīdams viņu grēkus kā savus. “Es griezos tad pie Dieva tā Kunga, vērsu pret Viņu savu vaigu, Viņu lūgdams un nemitīgi piesaukdams, gavēdams un tērpies sēru drānās un sēdēdams pelnos.” (Dan. 9:3,4)
Lai gan Daniēls jau ilgi bija kalpojis Dievam un Debesis to bija atzinušas kā “ļoti mīļu”, tomēr tagad viņš Kunga priekšā nāca kā grēcinieks, apzinoties savas dārgās tautas lielo vajadzību. Viņa lūgšana bija daiļrunīga savā vienkāršībā un ārkārtīgi nopietna. Lūdzu, ieklausieties:
“Ak Kungs, Tu lielais un bijājamais Dievs, kas uzturi savu derību un parādi savu žēlastību tiem, kas Tevi mīl un pilda Tavus baušļus! Mēs grēkojām un darījām netaisnību, mēs bijām bezdievīgi un nepaklausīgi un atkāpāmies no Taviem baušļiem un likumiem; mēs neklausījām arī Taviem kalpiem, praviešiem, kuri runāja Tavā Vārdā uz mūsu ķēniņiem un mūsu valdniekiem, mūsu tēviem un uz visu tautu.
Tavā pusē, Kungs, ir taisnība, mums atliek tikai kauna sārtums vaigā, kā tas šodien redzams sejā Jūdas vīriem, Jeruzālemes iedzīvotājiem un visiem israēliešiem tuvumā un tālumā visās zemēs, kur Tu esi tos izklīdinājis viņu neuzticības dēļ, ar ko tie pret Tevi ir apgrēkojušies. [556]
(..) Bet tā Kunga, mūsu Dieva, rokā ir žēlastība un piedošana, kaut gan mēs esam bijuši Viņam nepaklausīgi. (..)” “Ak Kungs, pēc savas žēlastības nogriez savas dusmas un savu bardzību no Jeruzālemes, no sava svētā kalna! Jo mūsu grēku un mūsu tēvu noziegumu dēļ ir Jeruzāleme un Tava tauta kļuvusi par apsmieklu visiem, kas mums visapkārt dzīvo.
Bet tagad uzklausi, mūsu Dievs, sava kalpa lūgšanu un piesaukšanu un apgaismo savu vaigu pār savu svēto vietu, kas ir izpostīta un tuksnesim līdzīga kļuvusi, un dari to Tevis paša dēļ, ak Kungs! Piegriez, mans Dievs, man savu ausi un klausies! Atver savas acis un uzlūko mūsu drupas un to pilsētu, kas nosaukta pēc tava Vārda! Jo mēs zemojamies Tava vaiga priekšā ar savām lūgšanām, balstīdamies ne uz savu taisnību, bet cerēdami un paļaudamies uz Tavu lielo žēlastību. Ak Kungs, paklausi! Ak Kungs, piedod! Ak Kungs, ņem vērā, dari to un nekavējies sevis paša dēļ, mans Dievs! Jo Tava pilsēta un Tava tauta – abas ir nosauktas pēc Tava Vārda. (Dan. 9:4-9,16-19)
Lai uzklausītu pravieša nopietno un pazemīgo lūgumu, Debesis noliecās jo zemu. Pirms Daniēls beidza lūgt pēc piedošanas un atjaunošanas, no jauna parādījās varenais Gabriēls un pievērsa pravieša uzmanību atklāsmei, kas tam bija rādīta vēl pirms Babilonijas krišanas un Belsacara nāves. Tagad eņģelis tam detalizēti pastāstīja par 70 nedēļu laika periodu, kam jāiesākas, kad izdos pavēli par “Jeruzālemes uzcelšanu un atjaunošanu”. (Dan. 9:25)
Daniēls šo lūgumu izteica mēdiešu monarha Dārija valdīšanas pirmajā gadā, (Dan. 9:1) drīz pēc tam, kad tā ģenerālis Kīrs Babilonijai bija atņēmis pasaules pārvaldības zizli. Dārija valdīšanu Dievs visai pagodināja. Pie viņa sūtīja eņģeli Gabriēlu, to “spēcināt un stiprināt”. (Dan. 11:1, pēc Glika tulk.) [557] Viņam mirstot divus gadus pēc Babilonijas krišanas, troni mantoja Kīrs, kura valdības sākums iezīmēja 70 gadu piepildīšanos, skaitot no tā laika, kad Nebukadnēcars no Jūdejas uz Babiloniju aizveda gūstā pirmo ebreju grupu.
Kungs izlietoja Daniēla izglābšanu no lauvu bedres, lai labvēlīgi ietekmētu Lielā Kīra prātu. Dieva vīra tik skaidri izteiktās tālredzīga valsts ierēdņa spējas Persijas valdniekā iedvesa cieņu un godbijību pret viņa spriedumu. Tieši tagad, kad bija pienācis Dieva noliktais laiks Jeruzālemes dievnama atjaunošanai, Kungs lika Kīram izprast par viņu dotos pravietojumus, ar kuriem Daniēls bija ļoti labi pazīstams, lai tas jūdiem piešķirtu brīvību.
Kad ķēniņš iepazinās ar vairāk nekā simts gadus pirms viņa dzimšanas sniegto paziņojumu, kādā veidā tiks ieņemta Bābele; kad viņš lasīja sev adresēto Universa Valdnieka vēstījumu: “Es tevi apbruņoju, jebšu tu Mani nepazini, lai atzītu no saules lēkta līdz saules rietam, ka bez Manis cita nav neviena!”; kad viņš pats savām acīm skatīja mūžīgā Dieva deklarāciju: “Jēkaba, sava kalpa, dēļ un Israēla, sava izredzētā, dēļ Es tevi nosaucu tavā vārdā un devu tev cienījamu vārdu, kur tu Mani vēl nepazini” un kad tas pārliecinājās par inspirētajiem vārdiem: “Es viņu, Kīru, atmodināju taisnīgumā, un Es līdzināšu visus viņa ceļus. Viņš atkal uzcels manu pilsētu un atbrīvos manus cietumniekus un ne par naudu, ne arī par dāvanām!” (Jes. 45: 5,6,4,13), viņš jutās dziļi aizkustināts un apņēmās izpildīt savu dievišķi nozīmēto sūtību. Valdnieks vēlējās jūdus atbrīvot un palīdzēt tiem no jauna uzcelt Jehovas templi. [558]
