[567] Tuvu kopā ar israēliešiem, kas bija apņēmušies atjaunot dievnamu, dzīvoja samarieši, tautību sajaukums, kas tika izveidojies no Asīrijas apgabaliem ienākušajiem pagānu kolonistiem apprecoties ar Samarijā un Galilejā atlikušo desmit cilšu pārstāvjiem. Pēdējos gados samarieši teicās pielūdzam īsto Dievu, bet sirdī un dzīvē tie bija elku kalpi. Viņi tiešām uzskatīja, ka visi elki tiem vienīgi atgādina dzīvo Dievu, Universa Valdnieku, bet ļaudis tomēr tiecās godāt rokām taisītos tēlus.
Jeruzālemes atjaunošanas laikā šie samarieši kļuva pazīstami kā “Jūdas un Benjamīna pretinieki”. Uzzinājuši, ka no cietuma pārnākušie atkal ceļ namu Kungam, Israēla Dievam, “tie nāca pie Zerubabela un pie tēvu namu galveniem” un izteica vēlēšanos pievienoties tiem darbā. “Mēs gribam celt kopā ar jums, jo mēs godājam jūsu Dievu tāpat kā jūs, un mēs ziedojam Viņam kopš Esarhadona, Asīrijas ķēniņa, dienām, kas mūs atveda šurp.” [568] Bet pārnākušie tiem šo priekšrocību liedza: “Nekādā ziņā neklājas, ka jūs un mēs kopā celtu namu mūsu Dievam, bet mēs vieni paši celsim to tam Kungam, Israēla Dievam, kā Persijas ķēniņš Kīrs mums ir pavēlējis.” (Ezras 4:1-3)
Atgriezties mājās no Babilonijas izvēlējās tikai atlikums, un tagad, kad tie uzņēmās darbu, kas, šķita, bija pāri viņu spēkiem, tuvākie kaimiņi piedāvājās palīdzēt. Samarieši apliecināja, ka pielūdz patieso Dievu, un izteica vēlēšanos dalīties ar kalpošanu dievnamā saistītajās priekšrocībās un svētībās. “Mēs meklējam jūsu Dievu tāpat kā jūs,” tie paziņoja, “tāpēc celsim līdz ar jums.” Ja Jūdas vadītāji būtu šo piedāvājumu pieņēmuši, tie atvērtu durvis elku kalpošanai. Viņi izprata samariešu neīsto nostāju un atzina, ka palīdzība, ko sniegtu savienošanās ar šiem ļaudīm, būtu kā nekas, salīdzinot ar svētībām, ko varēja gaidīt, sekojot skaidrajām Jehovas pavēlēm.
Par attiecībām, kādas Israēlam jāuztur ar apkārtējām tautām, Kungs jau Mozus laikā bija piekodinājis: “(..) tu neslēgsi ar tiem nekādu derību un nežēlosi tos. Nesaradojies ar tiem: savas meitas nedod viņu dēliem, un viņu meitas neņem saviem dēliem, jo tās novērsīs tavus dēlus no Manis, ka tie kalpos svešiem dieviem, un tā Kunga bardzība varētu pret jums iedegties un jūs piepeši iznīcināt.” [569] “Jo tu esi tam Kungam, savam Dievam, svēta tauta, un no visām tautām, kas vien ir uz zemes, tas Kungs tevi ir sev izredzējis, lai tu būtu Viņam par īpašuma tautu.” (5. Moz. 7:2-4; 14:2)
Jau iepriekš bija skaidri pateikts, kādas būs sekas, ja tiks veidotas derības attiecības ar apkārtējiem tautām. “Un tas Kungs tevi izkaisīs starp visām pasaules tautām, no viena zemes gala līdz otram zemes galam, un tur tu kalposi citiem dieviem, ko nedz tu, nedz tavi tēvi nav pazinuši, – kokam un akmenim. Un tu neatradīsi miera šo tautu vidū, un arī tavai kāju pēdai nebūs vietas atpūtai, jo tas Kungs tur tev dos drebošu sirdi, izīgušas acis un izmisušu dvēseli. Un tava dzīvība karāsies mata galā, un tu baiļosies nakti un dienu. Un tu nebūsi drošs par savu dzīvību. No rīta tu sacīsi: kaut būtu vakars, – bet vakarā tu sacīsi: kaut būtu rīts, – no tām sirds izbailēm, ar ko tu baiļojies, un to skatu dēļ, ko tavas acis redzēs.” (5. Moz. 28:64-67) Blakus gan pastāvēja apsolījums: Ja jūs tad “meklēsit to Kungu, savu Dievu”, jūs Viņu “atradīsit, kad jūs Viņu meklēsit ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli.” (5. Moz. 4:29)
Šīs un vēl daudzas citas rakstvietas Zerubabelam un viņa biedriem bija labi pazīstamas, un nesenā gūstniecība tiem sniedza pierādījumu pēc pierādījuma par to piepildīšanos. Tikai pēc visu šo ļaunumu nožēlošanas, kas pār tiem un viņu tēviem bija izsaukuši Mozus iepriekš tik skaidri pasludinātās sodības; tagad, kad tie ar visu sirdi bija pieķērušies Dievam un atjaunojuši derības attiecības ar Viņu, ļaudis drīkstēja atgriezties Jūdejā, lai atkal uzceltu visu izpostīto.[570] Vai tad lai tie jau pašā sākumā savienojas ar elku kalpiem?
Dievs bija teicis: “Tev ar viņiem nebūs nekādu derību derēt!” Tāpēc tie, kas sevi nesen no jauna bija nodevuši Kungam, solīdamies pie tempļa drupās atjaunotā altāra, atzina, ka robežlīnija starp Viņa ļaudīm un pasauli vienmēr jāuztur nepārprotami skaidra. Tie atteicās savienoties ar cilvēkiem, kas, lai gan pazina Dieva likumu prasības, tomēr negribēja tām paklausīt.
Piecās Mozus grāmatās Israēlam skaidrotie pamatprincipi Dieva ļaudīm ir saistoši līdz pat laika beigām. Patiesa labklājība atkarīga no pastāvīgas derības attiecību saglabāšanas ar Dievu. Mēs nekad nedrīkstam iziet uz kompromisu ar dievišķajiem principiem, uzņemoties saistības ar tiem, kas Kungu nebīstas.
Kristiešiem pastāvīgi draud briesmas domāt, ka tiem kaut nedaudz jāpiemērojas pasaulei, lai iegūtu lielāku iespaidu uz neticīgajiem. Lai arī šķiet, ka tāda rīcība varētu sniegt daudz priekšrocību, noslēgumā tomēr būs garīgs zaudējums. Dieva ļaudīm vienmēr jābūt ļoti modriem pret tamlīdzīgiem viltīgiem un glaimojošiem patiesības ienaidnieka piedāvājumiem. Ticīgie šajā pasaulē ir ceļinieki un svešinieki, kas dodas uz priekšu pa briesmām apņemtu taku. Tiem jānovēršas no jebkādām runām un vilinošiem pamudinājumiem, kas tos grib šķirt no savienības ar Dievu.
Atklātie un vispārzināmie Dieva darba ienaidnieki nav paši bīstamākie.[571] Daudz lielāks spēks pievilt ir tiem, kas, līdzīgi Jūdas un Benjamīna pretiniekiem, nāk ar mīkstu mēli un skaistiem vārdiem, šķietami meklējot draudzību ar Dieva bērniem. Pret tādiem katrai dvēselei jābūt īpaši modrai, lai to piepeši nesavaldzinātu kāds rūpīgi apslēpts un gudri izlikts slazds. Sevišķi tagad, pasaules vēstures noslēgumā, Kungs no saviem bērniem prasa neatslābstošu uzmanību un piesardzību, tomēr, lai gan cīņa ir nepārtraukta, neviens cilvēks nav atstāts bez aizsardzības. Eņģeļi gādā par tiem, kas pazemīgi staigā Dieva priekšā, un Kungs nekad nepametīs nevienu dvēseli, kas uz Viņu paļaujas. Ja Viņa bērni spiežas Tam tuvāk, lai Viņš tos pasargātu no ļauna, tad Kungs līdzjūtībā un mīlestībā paceļ karogu, lai tos aizstāvētu pret ienaidnieku. Viņš saka: “Tos neaiztiec, jo tie pieder Man. Es tos esmu ierakstījis savās rokās.”
Nenogurstoši pretojoties, samarieši “mēģināja traucēt Jūdas tautas rokas to darbā un iebiedēt viņus, lai tie neceltu. Un viņi uzpirka padomdevējus, lai tie jauktu viņu nodomus visu laiku, kamēr Persijas ķēniņš bija Kīrs un līdz pat Persijas ķēniņa Dārija valdīšanai”. (Ezras 4:4,5) Sniegdami nepatiesas ziņas, tie viegli iespaidojamos prātos pamodināja aizdomas, tomēr ļaunie spēki tika aizturēti uz daudziem gadiem tā, ka Jūdejas iedzīvotājiem bija brīvība darbu turpināt.
Kamēr sātans pūlējās iespaidot Medo-Persijas valsts augstākos varas pārstāvjus, lai tie pret Dieva ļaudīm izturētos nelabvēlīgi, eņģeļi darbojās trimdinieku labā. Šajā cīņā bija ieinteresētas visas Debesis. Lasot pravieti Daniēli, arī mums paveras iespēja kaut nedaudz iepazīties ar vareno konfrontāciju starp ļaunā un labā spēkiem. Veselas trīs [572] nedēļas Gabriēls cīnījās ar tumsas varām, pūlēdamies novērst iespaidus, kas nelabvēlīgi ietekmēja Kīra prātu, un pirms cīņas beigām tam palīgā nāca pats Kristus. Par to Gabriēls sacīja: “Persiešu valsts sargeņģelis mani atturēja divdesmit vienu dienu, kamēr beidzot Mihaēls, viens no galvenajiem sargeņģeļu priekšniekiem, man nāca palīgā, un man izdevās atstāt Mihaēlu vienu pašu pie persiešu ķēniņu sargeņģeļa.” (Dan. 10:13) Tika darīts viss, ko vien Debesis spēja darīt Dieva bērnu labā. Beidzot tika sasniegta uzvara, jo ienaidnieka spēkus izdevās atturēt gan Kīra, gan viņa dēla Kambizes dienās, kurš valdīja apmēram septiņus ar pus gadus.
Šis jūdiem bija brīnišķīgu izdevību laiks. Debesu augstākie spēki ietekmēja ķēniņa sirdi, lai Kunga ļaudis varētu čakli izpildīt tiem doto uzdevumu. Tie nedrīkstēja taupīt pūles, lai atjaunotu templi un tur paredzēto kalpošanu, kā arī uzceltu savas nopostītās mājvietas. Bet tieši šajās Dieva spēka atklāšanās dienās daudzi nebija labprātīgi strādāt. Ienaidnieku pretestība bija spēcīga un noteikta, un, laikam uz priekšu ejot, celtnieki kļuva mazdūšīgi. Daži nespēja aizmirst skatu pie pamatakmens likšanas, kad daudzi netieši atklāja neuzticību šim pasākumam. Un, jo drošāki kļuva samarieši, jo vairāk jūdiem uzmācās šaubas, vai vispār ir pienācis laiks, lai celtu. Šīs jūtas vērsās plašumā. Šaubu ietekmēti, daudzi strādnieki zaudēja drosmi un devās mājās pie saviem ikdienas pienākumiem.
Kambizes valdīšanas laikā dievnama atjaunošanas darbi uz priekšu virzījās lēnām, un, kad valdīja viltus Smerdis (Ezras 4:7 nosaukts par Artakserksu), samarieši pierunāja šo nekrietno krāpnieku, lai tas izdotu dekrētu, kas pilnībā aizliegtu jūdu tempļa un pilsētas atjaunošanu. [573]
Vairāk nekā gadu templi pameta novārtā un tam nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību. Ļaudis dzīvoja savās mājās, centās iegūt laicīgo labklājību, bet viņu stāvoklis bija nožēlojams. Visiem spēkiem pūloties, tie tomēr neko nesasniedza. Šķita, ka pret viņiem ir sazvērējušies pat dabas spēki. Tāpēc, ka tie bija pametuši Dieva namu, Kungs pār viņu laukiem sūtīja ilgstošu sausumu. Kā savas labvēlības zīmi Dievs bija piešķīris tīruma un dārza augļus – graudus, vīnu un eļļu, bet, tā kā tie šīs bagātīgās dāvanas izlietoja savtīgi, svētība tika atņemta.
Tādi bija apstākļi Dārija Histaspa valdīšanas sākumā. Kā garīgi, tā laicīgi Israēls atradās pavisam bēdīgā stāvoklī. Ļaudis tik ilgi bija kurnējuši un šaubījušies, tik ilgi pirmā vietā likuši personiskās intereses un vienaldzīgi vērojuši, kā Kunga nams vēl arvien atrodas drupās, ka daudzi zaudēja izpratni, kādēļ Dievs tos pārvedis atpakaļ uz Jūdeju, un tie sacīja: “Vēl nav pienācis laiks no jauna celt tā Kunga namu!” (Hag. 1:2)
Tomēr arī šajās tumšajās stundās tie, kas paļāvās uz Dievu, nepalika bez cerības. Stāties pretī krīzei Kungs aicināja praviešus Hagaju un Cahariju. Ar pamudinošām liecībām šie izredzētie vēstneši atklāja tautai tās grūtību cēloņus. Pravieši norādīja, ka neveiksmes laicīgajā dzīvē izskaidrojamas ar ļaužu nevērīgo izturēšanos pret Dieva interesēm, neierādot tām pirmo vietu. [574] Ja israēlieši būtu pagodinājuši Kungu, ja tie Viņam būtu parādījuši vajadzīgo cieņu un bijāšanu, vispirms rūpējoties par Viņa nama celšanu, tad līdz ar to būtu piesaistījuši Viņa klātbūtnes svētības.
