Rakstiskā paziņojumā, ko izplatīja “pa visu valsti”, Kīrs atklāja savu gribu rūpēties par ebreju atgriešanos un to dievnama atjaunošanu. “Tas Kungs, Debesu Dievs, man ir devis visas zemes valstis, un Viņš man ir pavēlējis celt namu Viņam Jeruzālemē, Jūdas zemē. Ikvienam, kas starp jums ir no Viņa tautas, lai viņa Dievs ir ar viņu un lai viņš atgriežas uz Jeruzālemi Jūdas zemē un ceļ tā Kunga, Israēla Dieva, namu. Viņš ir tas Dievs, kas mīt Jeruzālemē, un ikvienu, kas palicis dzīvs, lai viņa dzīves vietā turienes ļaudis pabalsta ar sudrabu un zeltu, ar mantām un lopiem līdz ar labprātīgām dāvanām Dieva namam Jeruzālemē.” (Ezras 1:1-4)
Un dodot vēl tālākus norādījumus par templi, viņš sacīja: “Lai namu atjauno par vietu, kur nes kaujamos upurus kopā ar uguns upuriem. Lai uzceļ tā pamatus. Tā augstums lai ir sešdesmit olektis un platums arī sešdesmit olektis; lai liek trīs kārtas četrskaldņu akmeņu un vienu kārtu koka baļķu; izdevumi sedzami no ķēniņa līdzekļiem. Un arī Dieva nama zelta un sudraba piederumus un traukus, ko Nebukadnēcars bija paņēmis no Jeruzālemes tempļa un aizvedis uz Bābeli, lai sūta atpakaļ un novieto Jeruzālemes templī.” (Ezras 6:3-5)
Ziņas par šo pavēli sasniedza visattālākos valsts novadus, un it visur starp izkaisītajiem jūdiem bija liels prieks. Daudzi, līdzīgi Daniēlam, bija pētījuši pravietojumus [559] un lūguši, lai Dievs piepilda savus apsolījumus Ciānas labā. Tagad viņu lūgšanas bija atbildētas, un ar sirsnīgu sajūsmu tie varēja vienoties dziesmā:
“Kad tas Kungs atveda atpakaļ Ciānas cietumniekus,
Tad mēs bijām kā tādi, kas sapņus redz.
Tad mūsu mute bija pilna smieklu
Un mūsu mēle pilna gaviļu;
Tad savā starpā runāja citas tautas:
“Tas Kungs lielas lietas viņu vidū ir darījis!”
Tiešām, tas Kungs ir darījis lielas lietas;
Par to mēs priecājamies.”
(Ps. 126:1-3)
“Tad cēlās Jūdas un Benjamīna ciltstēvi, arī priesteri un levīti, ikviens, kura garu Dievs bija pamodinājis” – tie bija atlikušie ticīgie, apmēram 50 000 no trimdā aizvestajiem Jūdas gūstekņiem, kas apņēmās izlietot brīnišķo izdevību – “lai ietu un celtu tā Kunga namu Jeruzālemē. Un visi apkārtējie ļaudis stiprināja viņu rosību ar sudraba traukiem, ar zeltu, ar mantām, ar lopiem un ar dārgām dāvanām, pie tam visu to viņi ziedoja labprātīgi”. Šīm un vēl citām labprātīgajām dāvanām pievienoja “tā Kunga nama traukus, kurus Nebukadnēcars bija aizvedis no Jeruzālemes.(..) Persijas ķēniņš Kīrs lika tos izsniegt mantziņa Mitredata uzraudzībā (..). (..) kopā pieci tūkstoši un četri simti”. Visus tos nodeva lietošanai jaunceļamajā templī. (Ezras 1:7-11)
Gubernatora pienākumus [560] starp tiem, kas atgriezās uz Jūdeju, Kīrs uzticēja ķēniņa Dāvida pēcnācējam Zerubabelam, kas bija pazīstams kā Zezbacars; un kopā ar viņu gāja augstais priesteris Jozua. Garais ceļojums, šķērsojot tuksnešainās vietas, izdevās labi, un priecīgie pārnācēji, pateicīgi Dievam par Viņa lielo žēlastību, apņēmās atkal uzcelt to, kas bija nolauzts un nopostīts. Ziedojot līdzekļus dievnama atjaunošanas izdevumiem, cilts virsnieki rādīja priekšzīmi, un pārējie ļaudis, sekojot viņu piemēram, ikviens labprātīgi deva no saviem niecīgajiem krājumiem. (Skat. Ezras 2:64-70)
Cik ātri vien spēja, vecā altāra vietā dievnama pagalmā uzcēla jaunu. Uz tā iesvētīšanu ļaudis sapulcējās kā viens vienīgs vīrs. Tur visi kopīgi vienojās svēto dievkalpojumu atjaunošanā, kas tika pārtraukti laikā, kad Nebukadnēcars nopostīja Jeruzālemi. Cenšoties atgriezties pie šīs kārtības, pirms šķiršanās, lai dotos uz savām mājvietām, “viņi svinēja Būdiņu svētkus”. (Ezras 3:1-6)
Ikdienas pienesamo dedzināmo upuru altāra uzcelšana ļoti iepriecināja uzticīgos atlikušos. Tie sirsnīgi gatavojās tempļa atjaunošanai, ar katru jaunu mēnesi savos centienos kļūstot arvien drošāki. Daudzus gadus viņi bija pavadījuši šķirti no redzamas Dieva klātbūtnes iespaidiem, tāpēc tagad, kavēdamies rūgtās atmiņās par savu tēvu atkrišanu, tie ilgojās pēc kādas paliekošas zīmes par dievišķo piedošanu un labvēlību. Vairāk par personiskās labklājības un seno priekšrocību atgūšanu viņi vērtēja Dieva atzinību. [563] Kungs to labā bija brīnišķi darbojies, un tie izjuta Viņa klātbūtnes drošību, tomēr ilgojās pēc vēl lielākām svētībām. Ar priecīgām priekšnojautām tie vērās nākotnē uz laiku, kad, atjaunojot templi, atkal kļūs redzama Viņa godība.
Sagādājot celtnei nepieciešamos materiālus, strādnieki drupās atrada dažus milzīgus akmeņus, kas tempļa būvlaukumā bija atvesti Salamana laikā. Tie jau bija gatavi lietošanai. Tika sarūpēts arī daudz jaunu materiālu, un darbi drīz vien nonāca līdz pamatakmens ielikšanai. Tas notika daudz tūkstošu klātbūtnē, kuri bija sapulcējušies, lai pārliecinātos par darba progresu un izteiktu par to savu prieku. Pamatakmeni liekot, ļaudis, “slavēdami un pateikdamies tam Kungam”, priesteru bazūņu un Asafa dēlu mūzikas rīku pavadībā kopīgi dziedāja: “Jo Viņš ir labs, un Viņa mīlestība ir mūžīgi pār Israēlu.”” (Ezras 3:11)
Par namu, kuru tagad sāka atjaunot, runāja daudzi pravietojumi, apliecinot, ka Dievs vēlas Ciānai darīt labu, un visiem klātesošajiem, kas vēroja pamatakmens likšanu, bija iemesls no sirds dzīvot līdzi šim notikumam. Tomēr starp mūzikas un slavas dziesmām kopējā līksmībā bija dzirdamas arī kādas disonējošas skaņas. “Daudzi no priesteriem un levītiem un tēvu namu galveniem, veci vīri, kas bija redzējuši pirmo namu, skaļā balsī raudāja (..).” (Ezras 3:12)
[564] Dabiski, ka veco vīru sirds pildījās skumjām, pārdomājot par tik ilgi piekopto grēku sekām. Ja tie ar savu paaudzi būtu Dievam paklausījuši un pildījuši Israēlam uzticēto uzdevumu, tad Salamana celtais templis netiktu izpostīts un gūstniecība nebūtu bijusi vajadzīga. Bet nepateicības un neuzticības dēļ tie tika izkaisīti starp pagāniem.
Tagad apstākļi bija mainījušies. Maigā žēlastībā Kungs savus ļaudis bija atkal apmeklējis un tiem atļāvis atgriezties viņu pašu zemē. Skumjām par pagātnes kļūdām vajadzēja atkāpties priecīgo jūtu priekšā. Dievs bija ietekmējis Kīra sirdi palīdzēt uzcelt dievnamu, un tam vajadzēja izsaukt dziļas pateicības izpausmi. Tomēr daži nesaskatīja šo Kunga tiešo aizgādību. Līksmības vietā tie bija neapmierināti un mazdūšīgi. Tie bija redzējuši Salamana tempļa spožumu un godību, un tagad vaimanāja, ka šis dievnams nebūs tik izcils.
Kurnēšana, žēlošanās un nelabvēlīgais salīdzinājums uz daudziem atstāja nospiedošu iespaidu un nogurdināja cēlāju rokas. Strādnieki sāka pārdomāt, vai vispār vērts celt, ja jau sākumā visu tā nopeļ un par to tik ļoti vaimanā.
Tomēr šajā sanāksmē bija daudzi citi, kuru lielākā ticība un plašākais skats tiem neļāva šo mazāko godību uzlūkot ar tādu neapmierinātību. [565] “(..) daudzi pacēla balsi gavilēs un priekā, tā ka ļaudis nevarēja izšķirt prieka gaviļu balsi no ļaužu raudāšanas, jo ļaudis gavilēja lielās gavilēs, un balsis bija dzirdamas tālumā.” (Ezras 3:12,13)
Ja tie, kas nepriecājās pie dievnamam pamatakmens ielikšanas, būtu paredzējuši savas ticības trūkuma sekas, tad būtu izbijušies. Viņi pārāk vāji nojauta savu neatzinīgo un neapmierināto vārdu nozīmi un gandrīz nemaz nesaprata, cik ļoti šī izrādītā nepatika aizkavēs Kunga nama pabeigšanu.
Pirmā tempļa lieliskums un iespaidīgā reliģiskā kalpošana bija Israēla lepnuma avots pirms nonākšanas trimdā, bet viņu dievkalpojumiem bieži vien pietrūka tās vērtības, ko Dievs uzskata par vissvarīgāko. Ne dievnama spožums, ne kalpošanas krāšņums tos Dievam neieteica, jo to, kam vienīgi Viņa acīs ir vērtība, tie nebija ar mieru upurēt. Tie pie Viņa nenāca ar pazemīgu un sagrauztu sirdi.
Tieši tad, kad ļaudis zaudē izpratni par Dieva valstības pamatprincipiem, vairojas ceremonijas un to greznums. Pametot novārtā rakstura celtni, nicinot dievbijības vienkāršību, rodas lepnums un mīlestība uz ārišķībām, kas prasa lieliskas baznīcas, krāšņus izgreznojumus un iespaidīgas ceremonijas. Bet ar visu to netiek godāts Dievs. Viņš savu draudzi ciena ne tās ārējā pārākuma dēļ, bet vērojot patieso dievbijību, kas to atšķir no pasaules. Viņš to vērtē pēc tās locekļu pieaugšanas Kristus atziņā un garīgos piedzīvojumos. [566] Viņš pie tās meklē mīlestības un dievbijības pamatprincipus. Nekāds mākslas skaistums nav salīdzināms ar Kristus pārstāvju dabas un rakstura skaistumu.
Draudze savā zemē var būt vistrūcīgākā, tā var būt ārēji nepievilcīga, bet, ja tās locekļiem piemīt Kristus rakstura pamatprincipi, tad eņģeļi piebiedrosies tiem pielūgšanā, un kā salds upuris no ļaužu sirdīm pie Dieva pacelsies slava un pateicība.
“Pateiciet tam Kungam,
Jo Viņš ir laipnīgs
Un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!”
Tā lai saka tie, ko tas Kungs atpestījis,
Ko Viņš ir izglābis no spaidītāju rokas.”
“Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam,
Stāstiet par visiem Viņa brīnumu darbiem!
Slavējiet Viņa svēto Vārdu!
Lai priecājas visu sirdis, kas meklē to Kungu!”
“(..) ka Viņš veldzēja izslāpušo
Un atspirdzināja ar barību izsalkušo.”
(Ps. 107:1,2; 105:2,3; 107:9)
