Mēs dzīvojam pēdējās dienās, kad vēlēšanās un steigšanās apprecēties veido vienu no Kristus drīzās nākšanas zīmēm. Šai jautājumā neievēro Dieva padomu. Sekojot nesvētotas sirds iegribām, upurē reliģiju, pienākumu un pamatlikumus. Cilvēkiem apvienojoties, nevajadzētu pieļaut ārišķības, un arī
liela līksmība nav piemērota. Starp simts laulībām /504/ nav vienas, kas nobeigtos laimīgi, kas izpelnītos Dieva atzinību un pēc kurām abi savienojušies cilvēki labāk pagodinātu Dievu. Nelaimīgu laulību ļaunās sekas nav saskaitāmas. Laulības noslēdz impulsīvi. Jautājuma būtību atklāti un objektīvi gandrīz nepārdomā un padoma prasīšanu no piedzīvojušiem cilvēkiem uzskata par vecmodīgu.
Skaidras mīlestības vietā stājušās nesvētas kaislības un impulsīva rīcība. Daudzi noved briesmās savu dvēseli un izsauc pār sevi Dieva lāstu, iedodoties laulības attiecībās, tikai lai apmierinātu savas tieksmes. Man rādija atsevišķus cilvēkus, kuri, apliecinot ticību patiesībai, tomēr ir pielaiduši lielu kļūdu, apprecot neticīgo. Viņi loloja cerību, ka neticīgā puse pieņems patiesību; bet, sasniegusi savu mērķi, tā no patiesības atrodas tālāk nekā pirms tam. Un tad sākas ienaidnieka viltīgais darbs, viņa pastāvīgās pūles ticīgo pusi aizvilināt no ticības.
Daudzi tagad pazaudē interesi un uzticību, tāpēc ka cieši ar sevi ir saistījuši neticību. Viņi elpo šaubu, dažādu jautājumu un neticības atmosfēru. Viņi redz un dzird neticību, un beidzot paši sāk to auklēt un kopt. Dažiem var pietikt drosmes, lai pretotos šiem iespaidiem, tomēr daudzos gadījumos viņu ticība tiek nemanāmi iedragāta un beidzot iznīcināta. Tad sātans savu ir panācis. Viņš tik klusi ir strādājis caur saviem darbiniekiem, ka ticības un patiesības žogs ir noārdīts, pirms kāds no ticīgajiem ir aptvēris, uz kurieni viņš ir virzīts.
Bīstami ir noslēgt pasaulīgu savienību. Sātans labi zina, ka līdz ar laulību stundu noslēdzas daudzu jauniešu reliģiskie piedzīvojumi un viņu lietderība. Viņi Kristum ir zuduši. Kādu laiku vēl viņi var pūlēties dzīvot kā kristieši, bet visa viņu cenšanās ir vērsta pret pastāvīgu pretēja virziena iespaidu. Savā laikā runāt par ticību un cerību viņi uzskatīja par priekšrocību un priecājās par šādu izdevību, bet tagad viņiem vairs negribas to minēt, jo zina, ka cilvēks, ar kuru savienojuši savu likteni, par reliģiju neinteresējas. Rezultātā sirdī nomirst ticība dārgajai /505/ patiesībai, un sātans viltīgi viņus ietin skepticisma tīklā.
Šis grēks ir smags tāpēc, ka tas ir apzinātas rīcības likumsakarīgas sekas. Kas, atzīstot patiesību, iedodas laulībā ar neticīgo, tie min kājām Dieva prātu. Viņi pazaudē Dieva labvēlību un iespēju atgriezties padara rūgtu un smagu. Neticīgajam var būt ļoti tikumisks raksturs, tomēr tas vien, ka viņš vai viņa nav atsaukušies Dieva prasībām un ir nonicinājuši tik lielu pestīšanu, ir pietiekošs iemesls, lai šāda savienošanās nenotiktu. Neticīgais raksturā var līdzināties jauneklim, kuru Jēzus uzrunāja ar vārdiem: "Vienas lietas tev trūkst." Tā bija nepieciešami vajadzīga īpašība.
Reizēm mēdz aizbildināties, ka neticīgais ir labvēlīgi noskaņots pret reliģiju un visādi labs, kādu vien var vēlēties dzīves biedru, izņemot vienu lietu, ka viņš nav kristietis. Kaut arī ticīgais var saprātīgi spriest, ka nav pareizi savienot savu dzīvi ar neticīgo, tomēr deviņos gadījumos no desmit uzvar tieksmes. Garīgā lejupeja sākas ar brīdi, kad pie altāra dod solījumu; reliģiskā dedzība noslāpst, un krīt viens cietoksnis pēc otra, līdz abi stāv viens otram blakus zem sātana melnā karoga. Pat kāzu svinībās pasaules gars ņem virsroku pār sirdsapziņu, ticību un patiesību. Jaunajā mājā netiek vērtētas lūgšanas stundas. Jaunlaulātie ir izvēlējušie viens otru, un Jēzus ir aizraidīts.
Iespējams, ka sākumā neticīgā puse, atrazdamās jaunajās attiecībās, nepretosies... Bet, cenšoties pievērst uzmanību Bībeles patiesības jautājumiem, uzreiz atklāsies patiesās izjūtas: "Tu ar mani salaulājies, kad es biju tas, kas es esmu. Es nevēlos, ka mani traucē. Uz priekšu saproti, ka sarunas par taviem īpatnējiem uzskatiem ir aizliegtas." Ja ticīgais parādītu sevišķu dedzību ticības lietās, tad /506/ cilvēks, kas nemaz neinteresējas par kristīgiem piedzīvoju-miem, to varētu uztvert par pret viņu vērstu nelaipnību.
Ticīgais domā, ka savās jaunajās attiecībās viņam šur un tur ir jāpiekrīt paša izredzētajam dzīves biedram. Viņš atbalsta sabiedriskas, pasaulīgas izpriecas. Sākuma viņš to dara ļoti nelabprāt, tomēr intereses par patiesību kļūst arvien mazākas, un ticību nomaina šaubas un neticība. Neviens nevarēja iedomāties, ka kādreizējais stingrais, apzinīgais kristietis un sevi atdodošais Kristus sekotājs varētu kļūt par tādu šaubu pārņemtu un svārstīgu cilvēku, kā tas tagad ir noticis. Ak, šī pārmaiņa ir neprātīgo laulību rezultāts.
Ko tad lai dara kristietis, nonākot kārdināšanā, kas pārbauda viņa reliģisko pamatlikumu veselīgumu?
Ar noteiktību, kas ir atdarināšanas cienīga, viņam vaļsirdīgi vajadzētu teikt: "Es esmu apzinīgs kristietis. Es ticu, ka septītā nedēļas diena ir Bībeles Sabats. Mūsu ticība un pamatlikumi mūs vada pretējos virzienos. Mēs nevaram būt laimīgi kopā, jo, turpinot arvien pilnīgāk saprast Dieva prātu, es arvien vairāk nelīdzināšos pasaulei un tuvošos Kristus līdzībai. Ja tu arī turpmāk nevari saskatīt nekāda jaukuma Kristū, nekādas pievilcības patiesībā, tad tu turpināsi mīlēt pasauli, ko es nevaru mīlēt. Garīgas lietas ir garīgi apspriežamas. Bez garīgām izšķiršanās spējām tu nespēsi redzēt, kādas Dievam ir prasības pret mani, kā arī nespēsi saprast manus pienākumus pret Kungu, Kuram es kalpoju; tev liksies, ka, pildot reliģiskos pienākumus, es neņemu vērā tevi. Tu nebūsi laimīgs; tu būsi greizsirdīgs, tāpēc ka es mīlu Dievu; un es būšu viens savā reliģiskajā pārliecībā. Kad tavi ieskati mainīsies, kad tava sirds atsauksies Dieva prasībām un tu sāksi mīlēt manu Pestītāju, tad mūsu attiecības atkal var tikt atjaunotas.”
Ticīgais tā pienes upuri Kristum; viņa sirdsapziņa to atzīst par labu, un tādā veidā viņš rāda, ka mūžīgo dzīvību vērtē pārāk augstu, lai riskētu to pazaudēt. Ticīgais /507/ saprot, ka labāk palikt neprecētam, nekā savienot savas intereses uz mūžu ar cilvēku, kas labāk izvēlējies pasauli nekā Jēzu un kurš viņu vadītu prom no Kristus krusta. Tomēr daudzi nesaprot ar pieķeršanos neticīgajiem saistītās briesmas. Jauniešu iztēlē precības klātas ar romantikas plīvuru, un grūti
viņiem šīs pievilcības vietā parādīt smagās atbildības, ko sevī ietver laulības solījums. Šis solī-jums savieno divu cilvēku likteņus ar saitēm, kuras drīkstētu saraut tikai nāves roka.
Vai gan kāds, kas dzenas pēc svētlaimes, goda, nemirstības un mūžīgas dzīvības, savienosies ar kādu cilvēku, kurš atsakās stāties Kristus karavīru rindās? Vai tu, kas apliecini, ka Kristu esi izvēlējies par savu Kungu un gribi Viņam būt paklausīgs visās lietās, savienosi savas intereses ar kādu citu, kuru vada tumsības spēku lielkungs? "Vai divi gan kopā staigā, ja viņi iepriekš nav saderējušies?" "Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā jebkuras lietas dēļ, ko viņi grib lūgt, tad Mans Tēvs, Kas ir Debesīs, to viņiem dos." Bet cik savāds skats! Kamēr viens no savstarpēji cieši vienotiem cilvēkiem ir nodevies dievbijībai, otrs ir vienaldzīgs un bezrūpīgs; kamēr viens meklē ceļu uz mūžīgu dzīvību, otrs tanī pašā laikā iet pa plašo nāves ceļu.
Simtiem cilvēku ir upurējuši Kristu un Debesis, apprecoties ar neatgrieztām personām. Vai var būt, ka viņi tik maz vērtē Kristus mīlestību un draudzību, ka tās vietā labāk izvēlas nabaga mirstīga cilvēka draudzību? Vai tiešām viņi tik maz ciena Debesis, ka ir labprātīgi riskēt ar tās priekiem kādas personas dēļ, kura nemaz nemīl dārgo Pestītāju?
Laulības dzīves laime un labklājība ir atkarīgas no pretējo pušu vienprātības. Kā miesīgs cilvēks var harmonēt ar cilvēku, kas saskaņojies ar Kristus prātu? Viens sēj uz miesu, domājot un strādājot saskaņā ar paša sirds tieksmēm; otrs sēj uz garu, cenzdamies apspiest savtību, pārvarēt tieksmes un dzīvot paklausībā Kungam, par Kura kalpu viņš pats sevi sauc. Tāpēc te pastāvēs nepārtraukta nesaskaņa gaumes, tieksmju un mērķu ziņā. Ja ticīgais, stipri /508/ turoties pie pamatlikumiem, nemantos grēku nenožēlojošo pusi, tad viņš, kā parasti notiek, kļūs mazdūšīgs un pārdos savus reliģiskos pamatlikumus par nīcīga cilvēka sabiedrību, kuram nav nekā kopēja ar Debesīm.
Dievs stingri aizliedza Savai seno laiku tautai precību veidā sajaukties ar citām tautām. Tagad aizbildinās, ka šī aizlieguma mērķis bija nepieļaut ebreju apprecēšanos ar elku pielūdzējiem un savienošanos ar pagānu ģimenēm. Tomēr pagāni atradās daudz labvēlīgākā stāvoklī nekā grēkus nenožēlojošie cilvēki šinī laikmetā, kuri, redzot patiesības gaismu, tomēr stūrgalvīgi atsakās to pieņemt. Mūsdienu grēcinieku noziegums ir daudz lielāks nekā pagāniem, jo tagad viņus apņem skaidra evaņģēlija gaisma. Viņi nomāc savu sirdsapziņu un apzinīgi nostājas Dieva ienaidnieku pusē. Pamatojums, uz kuru Dievs norādīja, aizliegdams šādas pre-cības, skanēja: "Jo tās novērsīs tavus dēlus no kalpošanas Man." Kas senajā Izraēlā uzdrošinājās neievērot Dieva aizliegumu, tas to darīja, upurējot reliģiskos pamatlikumus. Ņem Zālamana gadījumu par piemēru. Viņa sievas novērsa viņa sirdi no Dieva.
