1879. gada 23. novembrī es redzēju dažas lietas, kas attiecas uz mūsu iestādēm un to vadītāju pienākumiem un draudošajām briesmām. Es redzēju, ka šie cilvēki kā Dieva darba rīki ir aicināti sevišķa darba veikšanai, un viņiem jāvadās un jāļauj sevi pārvaldīt no Dieva Gara. Viņiem jāpilda /538/ Dieva prasības, un nekad viņi nedrīkst domāt, ka pieder paši sev un var atļauties izlietot savus spēkus pēc savām domām. Lai gan viņi ir apņēmušies būt taisni un rīkoties taisni, tad tomēr viņi noteikti
kļūdīsies, ja pastāvīgi nemācīsies Kristus skolā. Viņu vienīgā drošība ir pazemīga staigāšana kopā ar Dievu.
Briesmas draud ik uz soļa, un, kas izies ka uzvarētājs, tas tiešām dziedās līksmu uzvaras dziesmu Dieva pilsētā. Dažiem ir stipri izteiktas rakstura īpašības, kas pastāvīgi jāapspiež. Dieva Gara vadībā šie rakstura vilcieni būs par svētību, bet pretēji tie parādīsies par lāstu. Ja tie, kas tagad pacelti uz popularitātes viļņiem, neapreibs, tad tas būs žēlastības brīnumdarbs. Ja viņi paļausies paši uz savu gudrību, kā jau daži līdzīgos apstākļos darījuši, tad viņu gudrība pierādīsies par ģeķību. Bet nesavtīgi sevi nododot Dieva darbam, nekad nenovirzoties no vismazākā pamatlikuma, Kungs pār viņiem izpletis mūžīgās rokas un būs viņiem varens Palīgs. "Kas Mani godā, to Es gribu godāt.”
Šis ir briesmu pilns laiks katram cilvēkam, kam ir spējas un dāvanas, kas var būt vērtīgas Dieva darbā; jo sātans tādam cilvēkam uzmāksies ar savām kārdināšanām, pastāvīgi cenšoties piepildīt viņu ar lepnumu un godkāri. Kad Dievs to grib lietot, tad bieži gadās, ka viņš jūtas neatkarīgs un pašapmierināts un spējīgs stāvēt viens pats. Šīs briesmas draud jums, brāļi, ja jūsu dzīve nebūs pastāvīga ticības un lūgšanas dzīve. Jūs varat iegūt dziļu un paliekošu izpratni par mūžīgām lietām un tādu mīlestību uz cilvēci, kādu Kristus parādīja Savā dzīvē. Cieša savienība ar Debesīm liks jūsu uzticībai parādīties pareizās krāsās un būs pamats jūsu panākumiem. Atkarības izjūta jūs spiedīs lūgt Dievu, pienākuma sajūta modinās darbam. Jūsu dzīves darbs būs lūgšana un pūles, pūles un lūgšana. Jums jālūdz tā, it kā spējas būtu atkarīgas tikai no Dieva un slava pienāktos vienīgi Viņam, bet darbs būtu tikai /539/ jūsu pienākums. Ja jums vajadzīgs spēks, jūs to varat saņemt; tas gaida uz jums, lai jūs to ņemtu. Tikai ticiet Dievam, turiet Viņu pie Viņa Vārda, rīkojieties ticībā, un svētības nāks.
Šinī lietā noteicošā nebūs apdāvinātība, loģika un daiļrunība. Kam ir uzticīga, sagrauzta, pazemīga sirds, tos Dievs pieņems un uzklausīs viņu lūgšanās; un, ja Dievs palīdzēs, tad visi šķēršļi tiks pārvarēti. Cik daudzi ar lielām iedzimtām spējām un augstu izglītību, nolikti atbildīgās vietās, ir cietuši neveiksmi, turpretī cilvēki ar mazākām spējām un nelabvēlīgākā apkārtnē ir guvuši brīnišķīgus panākumus. Iemesls ir tas, ka pirmie uzticējās paši sev, bet pēdējie savienojās ar To, Kas ir brīnišķīgs padomā un varens darbā, lai padarītu to, ko Viņš grib.
Tā kā viņu darbs vienmēr ir spiedošas steigas pilns, tad dažiem ir grūti atrast laiku pārdomām un lūgšanām; tomēr šīs lietas viņiem nevajadzētu atstāt novārtā. Debesu svētības, ko ik dienas mantojam pazemīgās lūgšanās, dvēselei būs kā dzīvības maize un pavairos morālos un garīgos spēkus; viņi līdzināsies kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kura lapas vienmēr paliek zaļas un kura augļi parādīsies īstā laikā.
Daži ir pielaiduši nopietnu kļūdu, neapmeklējot atklātos dievkalpojumus. Priekšrocība piedalīties dievkalpojumos nāktu par labu viņiem tāpat kā citiem, un viņiem tie ir tikpat nepieciešami kā pārējiem. Viņiem varbūt nav iespējams izlietot šīs priekštiesības tik bieži kā daudziem citiem. Ārstus bieži Sabatos aicina pie slimajiem un dažreiz viņiem nogurdinošā darbā jāpavada visa diena. Šādu darbu, lai atvieglotu ciešanas, Pestītājs nosauc par žēlsirdības darbu, un tā nav Sabata pārkāpšana. Bet tie, kas sistemātiski Sabatos nododas rakstīšanai vai darbam, kaitē paši savām dvēselēm, rāda citiem priekšzīmi, kas nav atdarināšanas cienīga, un negodā Dievu.
Daži nespēj saredzēt, cik patiesi svarīga nozīme ir ne tikai reliģisko sanāksmju apmeklēšanai, bet arī liecināšanai par Kristu un patiesību. Ja šie brāļi neiegūst garīgus spēkus katra kristieša pienākuma uzticīgā pildīšanā, /540/ tādā veidā nākot ciešākās un svētākās attiecībās ar savu Pestītāju, tad viņu morālie spēki pamazām kļūs vāji. Viņi noteikti garīgi panīks, ja savu rīcību šai ziņā nemainīs.
Cilvēki, kam uzticēts rūpēties par mūsu iestādēm, ieņem svarīgas un atbildīgas vietas. No savām pienākuma vietām viņi nedrīkst viegli atteikties, tomēr viņiem arī nevajadzētu sevi uzskatīt par neatvietojamiem. Dievs var iztikt bez viņiem, bet viņi nevar iztikt bez Dieva. Šiem cilvēkiem vajadzētu censties strādāt saskanīgi. Ja kāds savu vietu pilda godājami, tad visiem vajadzētu sargāt viņa gādībai nodotās iestādes finansiālās intereses. Šiem ļaudīm ļoti vajadzētu sargāties, lai viņi nerūpētos vienīgi par savu darba nozari, lai nestrādātu tikai savai nodaļai, tādā veidā kaitējot citiem, tikpat svarīgiem darba nozarojumiem.
Brāļi, jums draud briesmas pielaist nopietnas kļūdas savās savstarpējās darba attieksmēs. Dievs jūs brīdina būt modriem, lai jūs nepiekoptu sacensības garu. Sargieties, ka jūsu izturēšanās neatgādina krāpnieku paņēmienus; tāda rīcība neizturēs Dieva dienas pārbaudi. Ass skats, gudrība un sīki aprēķini ir vajadzīgi, jo jums darbā jāsatiekas ar dažādiem cilvēkiem; jums jāsargā mūsu iestāžu intereses, vai arī tūkstošiem dolāru ieslīdēs negodīgu cilvēku rokās. Tomēr lai šīs īpašības neizveidojas par valdošo spēku. Pareizi uzraudzītas un savaldītas, tās ir ļoti svarīgas rakstura īpašības; un, ja jūs pastāvīgi bīstoties Dievu un mīlēsiet Viņu no visas sirds, tad jūs būsiet droši.
Daudz labāk ir atteikties no iespējamības iegūt kādu labumu (peļņu), nekā piekopt mantkārīgu, skopu garu, tā izveidojot to par sava rakstura noteicošo īpašību. Mazas blēdības ir kristieša necienīgas. No pasaules mēs esam atšķirti ar lielo patiesības asmeni. Mūsu nepareizās rakstura īpašības ne vienmēr ir redzamas mums pašiem, lai gan citiem tās var būt viegli saskatāmas. Laiks un apstākļi mūs noteikti pārbaudīs un izcels gaismā rakstura zeltu vai arī atklās neīstā metāla esamību. Neviens no mums nav zināms un lasāms visiem cilvēkiem, līdz Dieva kausējamā ierīce mūs nav pārbaudījusi. Katra zema doma, katra nepareiza rīcība atklāj kādu trūkumu mūsu raksturā. Šīs rupjās rakstura /541/ līnijas jāpakļauj Dieva lielās darbnīcas kaltam un āmuram un Dieva žēlastībai tās jānolīdzina un jānopulē, pirms mēs iederamies kādā vietā Dieva krāšņajā templī.
Dievs šos brāļus var darīt dārgākus par tīru zeltu, pat dārgākus par Oviras zeltu, ja viņi pakļausies Dieva pārveidojošajai rokai. Viņiem vajadzētu apņemties izlietot katru savu spēju un izmantot katru iespēju vislabākajā, viscēlākajā veidā. Dieva Vārdam vajadzētu būt viņu studiju priekšmetam un vadonim, izlemjot, kas katrā gadījumā ir visaugstākais un vislabākais. Ar visdziļāko interesi vajadzētu pētīt evaņģēlijā atklāto bez kļūdaino raksturu, pilnīgo Paraugu. Visvairāk viņiem vajadzētu mācīties mācību, ka laipnība vienīgā dod patiesu lielumu. Kaut Dievs mūs atbrīvotu no pasaules gudro vīru filozofijas. Viņu vienīgā cerība ir kļūt negudriem (ģeķiem) savās acīs, lai kļūtu tiešām gudri.
Visvājākais Kristus sekotājs ir stājies savienībā ar bezgalīgu spēku. Daudzos gadījumos Dievs maz var padarīt ar mācītiem cilvēkiem, jo viņi neizjūt vajadzību balstīties uz Viņu, Kurš ir visas gudrības Avots, tāpēc, pārbaudījis viņus, Dievs tos atmet un izvēlas mazāk apdāvinātus, kas mācījušies paļauties uz Viņu, kuru dvēseles ir spēcinājusi laipnība, patiesība un nesvārstīga uzticība un kas nenolieksies ne pie kā tāda, kas atstātu traipu viņu sirdsapziņā.
Brāļi, ja jūs dzīvā ticībā savienosiet savas dvēseles ar Dievu, tad Viņš jūs darīs par spēcīgiem vīriem. Ja jūs paļaujaties uz savu spēku un gudrību, tad noteikti piedzīvosiet neveiksmi. Dievam
nepatīk, ka jūs tik mazu interesi veltāt dievkalpojumiem. Cilvēki jūs vērtē augstu, un tāpēc jūsu iespaids ir lielāks nekā tiem, kas ieņem mazāk svarīgas vietas. Jums vienmēr vispirms vajadzētu dzīties pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības. Jums vajadzētu būt aktīviem, ieinteresētiem darbiniekiem draudzē, audzinot savas reliģiskās spējas un uzturot dvēseli Dieva mīlestībā. Dievam ir prasības pret jums šinī lietā, kuras jūs nedrīkstat uzskatīt pavirši; jums vai nu jāpieaug žēlastībā, vai arī jūs panīksiet un kļūsiet garīgi kropļi. Liecināt par Kristu, kad un kur tas iespējams, ir ne tikai jūsu /542/ priekštiesība, bet arī pienākums; vingrinot šādā veidā savu prātu, jūs attīstīsiet mīlestību uz svētām lietām.
Jums draud briesmas raudzīties uz Kristus kalpiem tikai kā uz cilvēkiem, neatzīstot viņus par Kristus pārstāvjiem. Visi personīgie apsvērumi jāatmet; mums jāklausās uz Dieva Vārdu caur Viņa sūtni. Kristus vienmēr sūta vēstis tiem, kas uzklausa Viņa balsi. Naktī, kad Pestītājs izcīnīja moku pilno cīņu Ģetzemanes dārzā, gulošie mācekļi nedzirdēja Jēzus balsi. Viņiem bija neskaidra nojauta par eņģeļu klātbūtni, bet miegainības un trulas nejūtības dēļ viņi pazaudēja šī skata spēku un krāšņumu; tādā kārtā viņi nesaņēma pierādījumu, kas viņus būtu stiprinājis priekšā stāvošajām briesmīgajām cīņām. Tā tieši tie cilvēki, kuriem visvairāk vajadzīgas dievišķas pamācības, nesaņem tās, tāpēc ka nestājas saskarē ar Debesīm. Sātans pastāvīgi cenšas iespaidot un pārvaldīt prātu, un neviens no mums nav drošs, kā vien atrodoties pastāvīgā savienībā ar Dievu. Mums ik brīdi jāsaņem palīdzība no Debesīm, un, ja gribam, lai Dieva spēks mūs uztur, tad jāpaklausa visām Viņa prasībām.
Nosacījums augļu nešanai ir palikšana Dzīvajā Vīnkokā. "Palieciet Manī un Es jūsos. It kā zars nevar augļus nest no sevis, ja tas nepaliek vīnkokā; tā arī jūs ne, ja jūs nepaliekat Manī. Es esmu Vīnkoks, jūs zari; kas paliek Manī un Es viņā, tas nes daudz augļu; jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. Ja kas nepaliek Manī, tas ir izmests, it kā kāds zars, un ir sakaltis; un tie top sakrāti un ugunī iemesti un
