Tik lielas un svarīgas iestādes vadīšana, kāda ir sanatorija, nenovēršami saistīta ar lielu atbildību kā laicīgās, tā garīgās lietās. Visaugstākā mērā svarīgi, lai šī patversme, kas domāta miesīgai un garīgi slimajiem, būtu tāda, kuru varētu vadīt Varenais Ārsts Jēzus un kur visu darītu Viņa Gara vadībā. Visiem, kas saistīti ar šo iestādi, vajadzētu sevi sagatavot uzticīgai Dieva doto atbildīgo pienākumu izpildei. Mazos pienākumus vajadzētu pildīt tikpat uzticīgi kā svarīgākās lietas. Visiem, lūdzot Dievu, vajadzētu mācīties, lai kļūtu pēc iespējas derīgāki darbam un sagādātu šai slimnieku patvēruma vietai lielus panākumus.
Mēs nespējam aptvert, ar kādu nemieru dažādo slimību mocītie pacienti nāk uz sanatoriju, visi ilgodamies pēc palīdzības, tikai daži neuzticīgi un šaubīdamies, kamēr citi ir paļāvīgāki. Kas šo iestādi nav apmeklējuši, tie ar interesi vēro visu to pamatlikumu atklāšanos, kuriem seko šīs iestādes vadītāji.
Kas sevi atzīst par Dieva bērniem, tiem visiem vienmēr vajadzētu atcerēties, ka viņi ir misionāri, kuriem savā darbā jāsaskaras ar visādu šķiru cilvēkiem. Būs jāsastopas ar izsmalcinātiem un ar rupjiem, ar pazemīgiem un lepniem, reliģiskiem un skeptiķiem, uzticīgiem un paļāvīgiem un aizdomu
pilniem, devīgiem un skopiem, tīriem un amorāliem, iz-glītotiem un neizglītotiem, bagātiem un nabagiem; tiešām sanatorijas pacientu starpā būs atrodami visādu raksturu un sabiedrisko šķiru pārstāvji. Kas nāk uz šo patvēruma vietu, tie nāk tādēļ, ka viņiem vajadzīga palīdzība. Lai kāds būtu viņu stāvoklis vai apstākļi, nākdami uz sanatoriju, viņi atzīst, ka nespēj paši sev palīdzēt. Pret šiem dažāda /555/ rakstura cilvēkiem nevar izturēties vienādi, tomēr viņiem visiem, kā bagātiem, tā nabagiem, augstiem un zemiem, no citiem atkarīgiem vai neatkarīgiem, ir vajadzīga laipnība, līdzjūtība un mīlestība. Savstarpējā saskarē garam un prātam jāsaņem noslīpējums un cēlāks skaistums. Savstarpēji cieši saistīti ar cilvēcīgās brālības saitēm, mēs esam atkarīgi viens no otra.
"Vai esam meistars, kalps vai draugs,
Lai palīdzētu tuvākam,
Mūs saistījušas Debesis.
Lai tas, kas vienam vājums šķita,
Par spēku kļūtu visiem mums.”
Sabiedriskās attiecības noved kristieti saskarē ar pasauli. Katru vīru un sievu, kas baudījuši Kristus mīlestību un sirdīs uzņēmuši gaismu, uzaicina apgaismot to cilvēku tumšās tekas, kas nepazīst labāku ceļu. Katram strādniekam šinī sanatorijā vajadzētu kļūt par Jēzus liecinieku. Sabiedrisko spēku, Kristus Gara svētoto, vajag izlietot tā, lai mantotu dvēseles Pestītājam.
Kas saistīts ar personām, kuras raksturā, tieksmēs un temperamentā tik ļoti atšķirīgas viena no otras, tas piedzīvos pārbaudījumus, grūtības un sadursmes pat tad, ja no savas puses būs darījis vislabāko. Viņam var būt nepatīkams, pat pretīgs izglītības trūkums, lepnums un neatkarības jūtas, ar ko viņam būs jāsastopas; tomēr viss tas viņu nedrīkst padarīt mazdūšīgu. Viņam jāstāv tā, ka var iespaidot citus, bet pats nedrīkst ļauties ietekmēties. Kā klints ne-satricināmi stāvot par pamatlikumiem, pasargājot saprātīgu ticību, viņam jāpaliek apkārtējo iespaidu neskārtam. Dieva ļaudis nedrīkst pārveidot iespaidi, kuriem tie neizbēgami pakļauti; viņiem jāstāv par Jēzu un ar Viņa Gara palīdzību jāatstāj pārveidojošs iespaids uz prātiem, ko sakropļojuši nepareizi ieradumi un aptraipījis grēks.
Kristus nav jāapslēpj sirdī no citiem un jāieslēdz tanī kā kāda kārota bagātība, svēta un skaista, lai par to priecātos vienīgi tās īpašnieks. Mums Kristus jātur sirdīs kā ūdens avots, kas
verd uz mūžīgu dzīvību, atsvaidzinādams visus, kas nonāk saskarē ar mums. Kristu vajag apliecināt atklāti un bezbailīgi, parādot raksturā Viņa lēnprātību, pazemību un mīlestību, līdz ļaudis savaldzina svētuma skaistums. Reliģijas saglabāšanas labākais veids nav /556/ tās norobežošana, kā mēs flakoniņā ielejam smaržas, lai neizgaistu to aromāts.
Tieši noraidījumi un pretrunas, ar ko mums jāsastopas, stiprina mūsu ticību. Nedrīkstam locīties līdzīgi niedrei vējā, paļaujoties garāmejošiem iespaidiem. Mūsu dvēselēm, evaņģēlija patiesības iesildītām un stiprinātām un dievišķās žēlastības atsvaidzinātām, jāatveras priekš citiem un jāizplata un jāizlej smarža pār tiem. Ietērpti visās patiesības bruņās, mēs varam stāties pretī jebkuram iespaidam, un mūsu dvēseles skaidrība paliks neskārta.
Visiem vajadzētu saprast, ka Dieva prasības jāstāda augstāk par visu citu. Dievs ikvienam devis spējas, lai, tās izlietojot, slavu saņemtu Devējs. Katru dienu jāsper kādi soļi uz priekšu. Ja darbinieki aiziet no sanatorijas tādi, kādi viņi tur atnāca, bez izšķirīgas savu spēju uzlabošanās, nepieauguši zināšanās un garīgā spēkā, tad viņi ir piedzīvojuši zaudējumu. Dieva nodoms ir, lai kristietis pastāvīgi augtu, līdz ir sasniedzis pilnīga vīra un pilnīgas sievas augumu Kristū. Kas nekļūst stiprāki un ciešāk neiesakņojas un nenopamatojas patiesībā, tie visi nepārtraukti slīd atpakaļ.
Vajadzētu pielikt sevišķas pūles, lai sanatorijā kalpojošie darbinieki būtu apzinīgi kristieši. Dievs grib, lai Veselības institūta darbību organizētu un vadītu tikai septītās dienas adventisti. Ja atbildīgās vietās ieliks neticīgos, tad vadošais iespaids stipri kaitēs sanatorijas interesēm. Dieva nodoms nav bijis, lai šai iestādē valdītu kārtība, kas atbilstu citiem veselības institūtiem mūsu zemē. Bet gan tam jābūt vienam no visspēcīgākajiem līdzekļiem Viņa rokās gaismas izplatīšanai pasaulē. Šai sanatorijai jāstāv zinātniski spēcīgai, morāliski un garīgi stiprai, kā uzticīgam sargkareivim par reformu visos virzienos; un visiem, kas te dara savu daļu darba, vajadzētu būt reformatoriem, kas cienītu tās likumus un ņemtu vērā veselības reformas gaismu, kas tagad spīd uz mums kā uz tautu.
Visi var būt par svētību citiem, ja viņi būs labprātīgi /557/ nostāties tā, ka pareizi attēlotu Kristus
reliģiju. Tomēr vairāk rūpju ir pielikts ārējam izskatam, lai katrā iespējamā veidā atbilstu pasaulīgo pacientu gaumei, nekā dzīvas savienības uzturēšanai ar Debesīm, lūgšanām un modrībai, lai šis Dieva darba izvešanai paredzētais līdzeklis gūtu bagātus panākumus, darot labu cilvēku miesām un arī viņu dvēselēm.
Ko varētu teikt un ko varētu darīt, lai atmodinātu sirdsapziņu visiem ar šo svarīgo iestādi saistītajiem cilvēkiem? Kā viņiem varētu likt ieraudzīt un izjust draudošās briesmas rīkoties nepareizi, ja viņiem ik dienas nebūs dzīvu piedzīvojumu dievišķās lietās? Ja ārsta iespaids ir sa-skaņā ar viņa ticību, tad viņam ir pārveidojošs spēks uz visiem, kas saistīti ar sanatoriju. Šis ir viens no vislabākajiem misijas laukiem pasaulē; un visiem, kas te ieņem atbildīgas vietas, vajadzētu tuvu iepazīties ar Dievu un vienmēr saņemt gaismu no Debesīm. Nekad sanatorija nav pārdzīvojusi tik svarīgu laika posmu kā tagad; nekad tik daudz nav bijis likts uz spēles. No visām pusēm mūs apņem pēdējo dienu briesmas. Sātans ir nonācis ar lielu spēku, darbodamies ar visādu netaisnības pievilšanu pie tiem, kas pazūd, jo viņš zina, ka viņam ir maz laika. Tagad no mūsu vārdiem un darbiem ar pieaugošu spožumu jāspīd gaismai uz tumsībā atrodošos cilvēku takām.
Daži nav tādi, kādus Kungs vēlētos viņus redzēt. Viņi ir strupi un skarbi, un viņiem vajadzīgs Dieva Gars, kas viņus darītu maigākus un iejūtīgākus pret citiem. Nekad nav patīkami uzņemties krustu un iet pa sevis aizliegšanas teku; tomēr tas ir jādara. Dievs vēlas, lai visiem būtu Viņa rakstura žēlojošais jaukums un Viņa Gars, kas dzīvi darītu par patīkamu smaržu. Daži ir pārāk pašpaļāvīgi, pārāk pašapmierināti; viņi neapspriežas ar citiem, ko tomēr vajadzētu darīt.
Mani brāļi, mēs dzīvojam svinīgi nopietnā laikā. Ir jāpadara svarīgs darbs pie mūsu pašu dvēselēm un pie citiem, vai arī mēs piedzīvosim bezgalīgi lielu zaudējumu. Mums jāļaujas Dieva žēlastības pārveidojošajam spēkam, vai /558/ arī mēs pazaudēsim Debesis, un, mūsu ietekmēti, arī citi tās pazaudēs. Ļaujiet man jums apgalvot, ka cīņas un sadursmes, kas jāpanes, pildot pienākumus, pašaizliegšanās un uzupurēšanās, kas jāparāda, paliekot uzticīgiem Kristum, neizraisa Dievs. To visu mēs nepiedzīvojam kā sekas patvaļīgai un nevajadzīgai pavēlei. Iemesls nav arī stingrais dzīves veids, Kādu Kungs no mums prasa, kalpojot Viņam. Ja mēs atteiktos paklausīt Kristum un kļūtu par kalpiem sātanam un par grēka vergiem, tad mēs piedzīvotu vairāk grūtību un daudz lielākās nelaimes.
Jēzus aicina mūs nākt pie Viņa, un Viņš noņems no mūsu nogurušajiem pleciem lielo smagumu un liks uz mums Savu jūgu, kas ir patīkams, un Savu nastu, kas ir viegla. Teka, pa kuru Viņš aicina mūs iet, nekad mums nesagādās sāpes, ja tikai mēs pa to vienmēr iesim. Tikai nemaldoties no pienākuma tekas, ceļš mums kļūst grūts un ērkšķains. Upuri, kas jāpienes, sekojot Kristum, ir tikai tajos soļos, kas mūs ved atpakaļ uz gaismas, miera un laimes teku. Šaubas un bailes aug, ja mēs tās piekopjam, un, jo vairāk mēs tām ļaujamies, jo grūtāk tās ir pārvaramas. Droši varam atlaisties no katra šīs zemes balsta un aizstāvja un satvert Tā roku, Kurš vētrainā jūrā pacēla un izglāba grimstošo mācekli.
Dievs jūs aicina apmainīt bērna vienkāršo uzticību pret vīra briedumu un spēku. Viņš grib, lai jūs attīstītu īstu rakstura zeltu, un Kristus nopelnā jūs to varat panākt. Manu dvēseli nospiež rūpes par tiem, kas neizjūt vajadzību atrasties pastāvīgā savienībā ar Debesīm, lai padarītu dar-bu, kas viņiem kā Dieva sargkareivjiem uzticēts.
Reliģija mums ir nepieciešama. Mums jāēd dzīvības maize un jādzer pestīšanas ūdens. Mums jākopj mīlestība, ne mīlestība, kuru nepareizi tā sauc, kas liek mums mīlēt grēku un sargāt grēcinieku, bet gan Bībeles mīlestība un Bībeles gudrība, kas vispirms ir šķīsta, pēc tam mierīga, lēna, viegli pielūdzama, pilna apžēlošanās un labu augļu.
Visiem, kam ir iespaids sanatorijā, jāsaskaņojas ar /559/ Dieva prātu, jāpazemojas un jāatver sirds Kristus Gara dārgajam iespaidam. Ugunī pārbaudītais zelts attēlo ticību un mīlestību. Daudziem gandrīz pilnīgi trūkst mīlestības. Pašapmierinātība padara viņus aklus, ka viņi neredz savu lielo vajadzību. Ik dienas nepieciešams no jauna atgriezties pie Dieva un gūt jaunus un dziļus piedzīvojumus reliģiskajā dzīvē.
