Visiem sanatorijā esošajiem Kristus sekotajiem savā satiksmē ar citiem vajadzētu censties paaugstināt kristietības standartu. Es kavējos runāt par to, tāpēc ka daži, kas vienmēr gatavi noiet galējībās, domātu, ka ar pacientiem katrā ziņā jārunā par mūsu mācības punktiem un ka sanatorijā noturētajās reliģiskajās sapulcēs jārunā tāpat, kā atrodoties starp brāļiem un māsām mūsu pašu lūgšanas namā. Daži neparāda nekādu gudrību, nododot savas liecības šajās mazajās sapulcēs, kas sevišķā kārtā vairāk domātas pacientiem. Savā dedzībā viņi drāžas uz priekšu un runā par trīskārtīgo eņģeļu vēsti vai par citiem mūsu ticības īpatnējiem punktiem, no kuriem šie slimie cilvēki nesaprot neko vairāk kā no runas grieķu valodā.
Varbūt šos jautājumus varētu ietvert ticīgo lūgšanas sapulcē, bet ne tur, kur gribam palīdzēt tiem, kas nemaz nepazīst mūsu ticību. Mums savas lūgšanas un liecības vajadzētu piemērot gadījumam un klātesošai sabiedrībai. Kas to nespēj darīt, tie šādās sanāksmēs nav vajadzīgi. Ir temati, par kuriem kristietis ar panākumiem var runāt kurā katrā laikā, kā kristīgā dzīve, Kristus mīlestība un ticības vienkāršā skaidrība; un, ja Jēzus mīlestība ir iemājojusi viņu sirdī, tad tā
atmirdzēs katrā lūgšanā un pamācībā. Ļaujiet dzīvē atklāties svētojošās patiesības augļiem, lai tie ir redzami dievišķā. priekšzīmē, un tas atstās iespaidu, kuru nevarēs iznīcināt nekāds cits iespaids.
Kristietības vārdu apkauno daudzu dzīve, kas sevi sauc par kristiešiem, bet kur tik maz atklājas patstāvība un patiesa dievbijība. Saskaroties ar pasaules iespaidu, viņu sirds it kā sadalās. Viņi vairāk tiecas pretī pasaulei nekā Kristum. Ja trūkst spēcīgu uzbudinājumu, kas aizkustina jūtas, tad, pēc viņu izturēšanās spriežot, neviens nevar domāt, ka viņi mīl patiesību un ir kristieši.
Daži atzīs, ka tas, ko es rakstu, ir patiesība, tomēr /566/ nedarīs nekādu izšķirīgu pārmaiņu. Viņi nespēj izprast miesīgas sirds pieviļošo darbību, un to garīgā akluma dēļ viņus nomaldina iespaids, kas samaitā un nonāvē dvēseli. Kārdinājumu burvība turēs savā varā tos, kas neredz un nesaprot viņiem draudošās briesmas. Katrā labvēlīgā gadījumā dvēseļu ienaidnieks viņus izlietos par saviem aģentiem un atmodinās viņos katru ļaunu īpašību, kas atrodama viņu nesvētajā raksturā. Viņi pastāvīgi tieksies pēc tā, kas ir nepareizs. Ēstkāre un kaislības prasīs pēc apmierinājuma. Gadiem koptie ieradumi atklāsies sātana spēcīgo kārdināšanu brīžos. Dieva darbs ietu daudz spēcīgāk uz priekšu, ja šādi cilvēki atrastos
daudzu jūdžu tālumā no Betlkrīkas iestādēm.
Šīs personas varētu reformēties, ja viņas pareizi izprastu savu stāvokli un savu postošo iespaidu un noteikti pūlētos kļūdas izlabot. Bet viņi nedomā, nelūdz un nelasa Rakstus tā, kā to vajadzētu darīt. Viņi izturas vieglprātīgi un nepastāvīgi. Viņi nekur nav noenkuroti. Kas gribētu būt uzticīgi un atstāt glābjošu iespaidu uz citiem, tiem šie cilvēki ir kā piedauzīšanās akmens uz ceļa, un viņu darbs tāpēc ir desmitreiz grūtāks.
Es redzēju, ka ārstiem vajadzētu stāties ciešā savienībā ar Dievu un Viņa spēkā stāvēt un nopietni strādāt. Viņiem jāveic atbildīgs darbs. Apdraudēta ir ne tikai pacientu dzīvība, bet arī viņu dvēsele. Daudziem no tiem, kurus ārstē fiziski, tanī pašā laikā stiprā mērā var palīdzēt arī garīgi. Kā miesas veselība, tā arī dvēseles pestīšana lielā mērā ir atkarīgas no ārsta rīcības veida. Visaugstākajā mērā svarīgi, lai viņu rīcība būtu pareiza; lai viņiem būtu ne tikai zinātniskas atziņas, bet lai viņi pazītu arī Dieva prātu un Viņa ceļus. Uz ārstiem gulstas liela atbildība.
Mani brāļi, jums vajadzētu redzēt un saprast savu atbildīgo stāvokli un, to vērā ņemot, pazemot savu dvēseli Dieva priekšā un izlūgties no Viņa gudrību. Jūs vēl neesat /567/ sapratuši, cik lielā mērā no jūsu vārdiem, rīcības un izturēšanās atkarīga to dvēseļu glābšana, kuru miesīgās ciešanas jūs pūlaties atvieglot. Jūs darāt darbu, kam jāiztur tiesas dienas pārbaude. Jums pašiem sava dvēsele jāsargā no savtīguma, pašapmierinātības un pašpaļāvības grēka. Jums vajadzētu saglabāt patiesu kristieša cieņu, tomēr jāizvairās no visāda veida izlikšanās. Esiet stingri godīgi savā sirdi un dzīvē.
Lai ticība līdzīgi palmu kokam izlaiž caururbjošas saknes cauri redzamajām lietām un smeļ sev garīgu spirgtumu no dzīvajiem Dieva laipnības un žēlastības avotiem. Šis avots verd uz mūžīgu dzīvību. No šī apslēptā avota mums jāsmeļ sev dzīvība. Ja jūs atteiksieties no savtīguma un stiprināsiet savu dvēseli pastāvīgā savienībā ar Dievu, tad jūs pavairosiet visu to cilvēku laimi, ar kuriem jums būs jāsaskaras. Jūs ievērosiet novārtā atstātos, pamācīsiet nezi-nošos, iedrošināsiet nospiestos un izmisušos un, cik vien iespējams, atvieglosiet viņiem ciešanas. Jūs ne tikai rādīsiet ceļu uz Debesīm, bet arī paši iesiet pa šo ceļu.
Neapmierinieties ar paviršām zināšanām. Neuzpūšaties no glaimiem un nejūtaties nomākti, kad jums uzrāda kļūdas. Sātans jūs kārdinās rīkoties tādā veidā, lai izsauktu glaimus un apbrīnošanu; bet no viņa viltībām jums jāprot nogriezties. Jūs esat Dzīvā Dieva kalpi.
Jūsu darbs pie slimniekiem ir sevišķi nogurdinošs, un tas pamazām liktu izsīkt visdziļākajiem dzīvības avotiem, ja nebūtu nekādu pārmaiņu, nekādas izdevības atspirgt un ja Dieva eņģeļi neaizsargātu un neaizstāvētu jūs. Ja jūs varētu redzēt briesmas, caur kurām ik dienas šie Debesu vēstneši jūs neskārtus izvada, tad jūsu sirdī atplauktu pateicība un jūsu lūpas to izteiktu. Ja jūs Dievu darītu par savu stiprumu, tad visgrūtākajos un drosmi atņemošākajos apstākļos jūs varētu iegūt tādu kristīgas pilnības augstumu un plašumu, kādas aizsniegšanas iespējamību jūs savās domās gandrīz nepielaižat. Jūsu domas tad paceltos augstāk, jūs tiektos pēc cēlākām lietām, iegūtu skaidrāku izpratni par patiesību un tādus mērķus savam darbam, kas jūs paceltu pāri visam netīrajam.
Rakstura pilnības iegūšanai nepieciešamas gan domas, /568/ gan darbs. Saskaroties ar pasauli, vajadzētu būt modriem, lai pārāk dedzīgi nesāktu meklēt cilvēku atzinību un savu
dzīvi necenstos saskaņot ar viņu ieskatiem. Ja gribat staigāt droši un neskārti, tad staigājiet uzmanīgi; kopiet pazemības jaukumu un savas bezpalīdzīgās dvēseles uzticiet Kristum, pieķeroties Viņam. Jūs varat jebkurā nozīmē būt Dieva vīri. Pasaulīgā pūļa vidū samulsināti un kārdināti jūs pilnīgā un jaukā mierā varat palikt, savā dvēselē no visa tā neskārti.
Ja jūs ik dienas būsiet vienoti ar Dievu, tad jūs mācīsieties vērtēt cilvēkus tā, kā Dievs viņus vērtē, un jūs labprāt pildīsiet uz jums gulstošos pienākumus - būt par svētību cietošajai cilvēcei. Jūs nepiederat paši sev; jūsu Kungam ir svētas tiesības prasīt Sev jūsu viscēlākās jūtas un jūsu dzīves visaugstāko kalpošanu. Viņam ir tiesības lietot jūs jūsu miesā un garā jūsu spēju visplašākajās robežās. Sev par godu un slavu. Lai arī kādu krustu no jums prasītu nest, lai arī kādu darbu vai ciešanas jums uzliktu Viņa roka, jums viss tas jāpieņem bez kurnēšanas.
Tie, kuru labā jūs strādājat, ir jūsu brāļi nelaimē, kas cieš no miesīgām vainām un garīgās grēka spitālības. Ja jūs esat kaut cik labāki par viņiem, tad tas ir Kristus krusta nopelns. Daudzi dzīvo pasaulē bez Dieva un bez cerības. Viņi ir vainīgi, samaitāti un pazemoti. Sātana viltība viņus padarījusi par vergiem. Tomēr viņi ir vieni no tiem, kurus atpirkt Kristus nāca no Debesīm. Tieši viņiem jāveltī vismaigākā līdzjūtība, vissiltākās jūtas un nenogurstošas pūles, jo viņi atrodas uz pašas bojāejas robežas. Viņu ciešanu iemesli ir nepiepildītas vēlēšanās, nepareizas kaislības un viņu pašu sirdsapziņas nosodījums; viņi ir nožēlojami vārda pilnā nozīmē, jo viņiem irst saites ar šo dzīvi un nav nekādu izredžu uz nākošo dzīvi.
Jūs strādājat svarīgā darba laukā, un jums vajadzētu strādāt čakli un piesardzīgi, ar prieku un bez ierunām paklausot Meistara aicinājumiem. Vienmēr atcerieties, ka jūsu pūlēm reformēt citus vajadzētu atklāties nenogurstošas laipnības garā. Nekad nekas nav panākts, turoties tālu /569/ no tiem, kuriem gribat palīdzēt. Slimniekiem vienmēr vajadzētu atgādināt patiesību, ka, aicinot viņus uz savu ieradumu reformēšanu, jūs viņiem piedāvājat to, kas viņus glābs un kas viņiem nekaltēs; ka, atsakoties no līdz šim vērtētā un mīlētā, viņi sāk būvēt uz daudz drošāka pamata. Kaut arī par reformu jānostājas stingri un izšķirīgi, tad tomēr rūpīgi vajadzētu sargāties no katras liekulīgas svētulības vai valdonīguma izpausmes. Kristus mums ir pasniedzis dārgas mācības par mīlestību, iecietību un pacietību. Nesavaldība un raupjums nav spēks, ne arī varonība vai kaut kas uzvarošs. Pārliecinoša bija Dieva Dēla izturēšanās. Viņš atklājās kā tāds, Kas visus cilvēkus velk pie Sevis. Viņa sekotājiem vajag tuvāk iepazīties ar Viņa dzīvi un staigāt Viņa piemēra gaismā, lai arī kādus upurus tas prasītu no paša es. Ļaudīm vienmēr ir jāatgādina reformas, pastāvīgas reformas vajadzība, un jūsu priekšzīmei jāapstiprina jūsu mācība.
Man rādīja Daniela gadījumu. Kaut arī viņš bija cilvēks ar mums līdzīgām kaislībām, tad tomēr inspirētā spalva rāda viņu kā bezvainīgu raksturu. Viņa dzīve mums dota kā gaišs piemērs tam, kas var kļūt cilvēks jau šinī dzīvē, ja viņš Dievu darīs par savu stiprumu un gudri izmantos viņa sniedzamības robežās esošās izdevības un priekšrocības. Daniels bija intelektuāls (savā saprašanā) milzis, tomēr pastāvīgi tiecās pēc vēl lielākām zināšanām, pēc vēl augstākiem sasniegumiem. Arī citiem jaunekļiem bija tādas pat priekštiesības, bet viņi neatdeva visus savus spēkus, lai meklētu gudrību, - Dieva atzīšanu, kāda tā atrodama Viņa Vārdā un Viņa darbos. Kaut arī Daniels bija viens no pasaules lielākajiem cilvēkiem, viņš tomēr nebija ne lepns, ne pašapmierināts. Viņš izjuta vajadzību pēc atspirdzinājuma, ko dvēselei dod lūgšana, un katru dienu viņš bija redzams nopietnā lūgšanā Dieva priekšā. Viņš negribēja šķirties no šīs priekštiesības pat tad, kad lauvu bedre atvērās, lai uzņemtu viņu, ja viņš turpinātu lūgt Dievu.
