Bērniem jābūt mājas uzņēmuma līdzstrādniekiem. — Bērniem tāpat kā vecākiem ir savi svarīgi mājas pienākumi. Viņus vajadzētu pamācīt, ka tie ir mājas uzņēmuma līdzstrādnieki. Viņi tiek pabaroti, apģērbti, mīlēti un aprūpēti; un uz šiem daudzajiem laipnības pierādījumiem viņiem vajadzētu atbildēt nesot savu daļu mājas nastu, kā arī sagādājot ģimenei, kuras locekļi tie ir, cik vien iespējams vairāk prieka un laimes. (1)
Lai katra māte pamāca savus bērnus, ka tie ir mājas uzņēmuma līdzdalībnieki un ka viņiem jānes sava daļa no šī uzņēmuma atbildīgajām nastām. Ikvienam ģimenes loceklim jānes šīs atbildības nastas tikpat uzticīgi, kā draudzes loceklim jānes draudzes atbildīgās nastas...
Lai bērni zina, ka, pildot savus mazos uzdevumus, viņi palīdz tēvam un mātei. Dodiet tiem kādu darbu, ko viņi jūsu labā varētu darīt, un sakiet, ka pēc tam tie varēs rotaļāties. (2)
Bērniem ir rosīgs prāts, un tie jānodarbina praktiskās dzīves nastu nešanā... Nekad nevajadzētu ļaut, lai viņi paši atrod sev kādu nodarbību. Vecākiem pašiem vajadzētu tos pārraudzīt. (3)
Vecākiem un bērniem ir savi pienākumi. — Vecākiem pienākas pabarot, apģērbt un apmācīt savus bērnus, un bērniem pienākas priecīgi, godīgi un uzticīgi paklausīt saviem vecākiem. Ja bērni vairs neizjūt pienākumu dalīties ar vecākiem nastās un grūtībās, tad kā viņiem patiktu, ja vecāki savukārt neizjustu pienākumu gādāt par tiem? Nepildot pienākumus, kurus viņiem [283] pienāktos pildīt, palīdzot vecākiem, atvieglojot viņu nastas un darot to, kas varbūt ir nepatīkams un nogurdinošs, bērni palaiž garām izdevību iegūt visvērtīgāko audzināšanu, kas tos sagatavotu derīgai dzīvei nākotnē. (4)
Dievs vēlas, lai visu ticīgo bērni jau no agras bērnības tiktu radināti dalīties nastās, kas jānes vecākiem, par tiem rūpējoties. Viņiem ir nodota daļa no mājas kā viņu istabas un tiesības ieņemt vietu pie galda. Dievs prasa, lai vecāki pabarotu un apģērbtu savus bērnus. Tomēr pienākumi vecākiem un bērniem ir savstarpēji. No bērniem savukārt tiek prasīts cienīt un godāt savus vecākus. (5)
Vecākiem nav jābūt saviem bērniem par vergiem, visu viņiem upurējot, kamēr tiem tiek atļauts augt, ne par ko nerūpējoties un neinteresējoties, visas nastas atstājot vecākiem. (6)
Ar nepareizu laipnību māca slinkot. — Bērnus jau ļoti agri vajadzētu mācīt būt derīgiem, palīdzēt pašiem sev un citiem. Daudzas šī laikmeta meitas bez sirdsapziņas pārmetumiem var noskatīties, kā viņu māte pūlas, gatavo ēdienus, mazgā veļu vai gludina, kamēr pašas sēž istabā, lasa romānus, tamborē vai kaut ko izšuj. Sirdis viņām ir tik nejūtīgas kā akmens.
Bet kā radies šis ļaunums? Kas ir tie, kuri parasti būtu visvairāk vainīgi? — Nožēlojamie, neprātīgie vecāki! Viņi nedomā, kas bērniem nāktu par labu nākotnē, un neattaisnojamā maigumā ļauj tiem slinkot vai arī darīt pavisam mazsvarīgas lietas, kas neprasa ne prāta, ne muskuļu spēku, un tad savas slinkās meitas atvaino ar nespēku un vājumu. Kas viņas padarīja vājas? Daudzos gadījumos vainīga [284] vecāku nepareizā rīcība. Piemērota vingrināšanās mājas darbos attīstītu kā garu, tā miesu. Bet nepareizu uzskatu dēļ bērniem šīs iespējas liedz, līdz darbs tiem sāk riebties. (7)
Ja jūsu bērni nav raduši strādāt, tad tie ātri pagurs. Viņi sūdzēsies par sāpēm sānos un plecos, par nogurumu locekļos, un jums draud briesmas, ka, līdzjūtības skubināti, jūs paši padarīsiet viņu darbu, kur labāk būtu atļaut tiem mazliet ciest. Sākumā lai bērnu nastas ir pavisam vieglas, un tad ar katru dienu tās palieliniet, līdz tie zināmu darba daudzumu var padarīt bez sevišķa noguruma. (8)
Kūtruma radītās briesmas. — Man rādīja, ka kūtrums ir par iemeslu daudziem grēkiem. Darbīgām rokām un darbīgam prātam nav laika ievērot katru ienaidnieka iedvesto kārdināšanu; bet kūtras rokas un smadzenes ir sagatavotas ienaidnieka virsvaldībai. Pareizi nenodarbināts prāts kavējas pie nepiedienīgām lietām. Vecākiem vajadzētu mācīt saviem bērniem, ka slinkot ir grēks. (9)
Nekas tik droši nevadīs bērnus pretī grēkam kā visu nastu noņemšana viņiem, ļaujot tiem dzīvot kūtru, bezmērķīgu dzīvi, neko nedarīt vai nodarboties ar to, kas viņiem pašiem patīk. Bērnu prāts ir darbīgs, un, ja viņi nebūs aizņemti ar to, kas labs un derīgs, tad tie nenovēršami piegriezīsies lietām, kas ir sliktas. Kaut arī ir pareizi un nepieciešami ņemt laiku atpūtai un priekam, tie tomēr jāmāca strādāt, noteiktas stundas veltot fiziskam darbam, kā arī lasīšanai un studijām. Raugieties, lai viņiem būtu saviem gadiem piemērots darbs un tie būtu apgādāti ar derīgām un interesantām grāmatām. (10)
Visdrošākais sargs ir derīgs darbs. — Viens no visdrošākajiem jauniešu sargiem [285] ir derīgs darbs. Ja viņi būs raduši čakli strādāt, tā kā visas viņu stundas tiks pavadītas lietderīgā darbā, tad nebūs laika, kad sūdzēties par savu likteni vai kad nodoties kūtrai sapņošanai gaišā dienas laikā. Tad viņiem mazāk draudēs briesmas pierast pie netikumīgiem ieradumiem vai saieties ar tādiem biedriem. (11)
Ja vecāki tā ir aizņemti ar citiem pienākumiem, ka saviem bērniem nevar sagādāt lietderīgu darbu, tad strādāt tiem liks sātans. (12)
Bērniem vajadzētu mācīties nest dzīves nastas. — Vecākiem vajadzētu atmosties patiesībai, ka vissvarīgākā mācība, kas jāapgūst viņu bērniem, ir tā, ka tiem jānes sava daļa mājas nastu... Vecākiem vajadzētu mācīt bērnus saprātīgi un veselīgi raudzīties uz dzīvi, atzīstot, ka viņiem jābūt pasaulē derīgiem. Mājā, mātes uzraudzībā, zēniem un meitenēm jāsaņem pirmie norādījumi dzīves nastu nešanā. (13)
Bērnu audzināšana uz labu vai ļaunu sākas jau viņu pirmajos gados...Kad vecākie bērni pieaug, tiem vajadzētu darīt savu daļu, rūpējoties par ģimenes jaunākajiem locekļiem. Mātei nevajadzētu nogurdināt sevi ar darbiem, kurus var padarīt bērni un kurus tiem arī vajadzētu darīt. (14)
Līdzdalība nastu nešanā sniedz apmierinājumu. — Vecāki, palīdziet saviem bērniem darīt Dieva prātu, uzticīgi pildot pienākumus, kas viņiem kā ģimenes locekļiem patiesi pienākas. Tas viņiem sagādās visvērtīgākos piedzīvojumus. Tas viņus mācīs nepievērst domas sev, neizdabāt sev un neuzjautrināt pašiem sevi. Pacietīgi māciet viņus ģimenes lokā darīt savu darba daļu, savās pūlēs gūt arvien lielākus panākumus un ņemt dalību tēva un mātes, kā arī māsu un brāļu nastās. Tādā veidā, zinot, ka viņi tiešām kaut kam ir derīgi, tie jutīsies apmierināti. (15)
Bērnus var pieradināt būt izpalīdzīgiem. Pēc dabas tie ir rosīgi un vienmēr tiecas kaut ko darīt; un šī rosme ļaujas ietekmēties un to var ievadīt pareizā gultnē. Bērni, kamēr tie vēl jauni, būtu jāmāca uzņemties savas mazās nastas, kur katram no tiem vajadzētu būt īpašam darbam, par kura veikšanu tiem jāatbild vecākiem un audzinātājiem. Tā viņi jau agrā jaunībā mācīsies nest savu pienākumu jūgu; un šo mazo darbu izpilde tiem sagādās prieku un sniegs laimes izjūtu, kādu var iegūt vienīgi pēc labi padarīta darba. Viņi pieradīs strādāt un uzņemties atbildību, pie kam darbs tiem iepatiksies, un viņi sapratīs, ka dzīvē tos gaidīs svarīgāki uzdevumi nekā sevis uzjautrināšana vien...
Bērniem darbs ir vēlams; viņi jutīsies laimīgāki, ja daudz laika būs pavadījuši lietderīgā darbā. Pēc sekmīgi paveiktiem darbiem viņu nevainīgie prieki tiem liksies vēl patīkamāki. Darbs stiprina kā muskuļus, tā prātu. Mātes no bērniem var izaudzināt sev labus mazus palīgus; un, mācot tos būt derīgiem, tās pašas vairāk iepazīs cilvēka dabu un iemācīsies pareizi izturēties pret šīm spirgtajām, jaunajām būtnēm. Saskarē ar maziem bērniem viņām pašām saglabāsies jaunas un iejūtīgas sirdis. Un, pierodot uzticībā un mīlestībā griezties pie mātes, tie tādā pat veidā tālāk griezīsies pēc palīdzības un vadības pie sava mīļotā Glābēja. Pareizi audzināti bērni, kļūstot vecāki, iemācīsies mīlēt tos darbus, kas viņu draugu nastas darīs vieglākas. (16)
Rūpējieties par garīgu līdzsvaru. — Pildot tiem nozīmētos darbus, var nostiprināties atmiņa un garīgais līdzsvars, kā arī rakstura stabilitāte. Darbs bērnus iemāca ātri un veikli tikt galā [287] ar visiem dzīves uzdevumiem. Dienas mazie pienākumi aicinās viņus uz pārdomām, aprēķiniem un darba gaitas izplānošanu. Bērniem kļūstot vecākiem, no tiem var prasīt arvien vairāk. Darbam nevajadzētu būt smagam, ne arī pārāk ilgstošam, lai bērni pagurstot nekļūtu mazdūšīgi; tas jāizraugās saprātīgi, kā visatbilstošākais fiziskai attīstībai un vispiemērotākais prāta un rakstura veidošanai. (17)
Savienojieties ar strādniekiem Debesīs. — Ja bērnus mācītu raudzīties uz saviem vienkāršajiem ikdienas pienākumiem kā uz Kunga norādītu darbu, kā uz skolu, kurā tiem jāiemācās uzticīgi un veikli strādāt, cik daudz patīkamāks un godājamāks tiem liktos viņu darbs! Pildot katru pienākumu kā priekš Kunga, pat visvienkāršākais darbs kļūst jauks un patīkams, vienojot tādus strādniekus virs zemes ar svētajām būtnēm, kas Debesīs dara Dieva prātu.
Debesīs pastāvīgi kaut kas tiek darīts. Tur nav neviena sliņķa. Kristus teica: „Mans Tēvs strādā, un Es strādāju.” Mēs nedrīkstam domāt, ka pēc galīgās uzvaras, kad iemantosim Debesīs sagatavotos dzīvokļus, mūsu daļa būs kūtrums, ka mēs dusēsim svētlaimīgā neko nedarošā stāvoklī. (19)
Stipriniet ģimenes saites. — Bērnu audzināšanā nav novērtējams mājas sadraudzības princips... Vecākiem jābūt tiem par palīgiem, kas interesējas par viņu plāniem un dalās viņu atbildībās un nastās. Lai tēvi un mātes ņem laiku savu bērnu pamācīšanai; lai tie rāda, ka vērtē viņu palīdzību, ilgojas pēc viņu uzticības un priecājas par viņu sabiedrību; un atbildi no bērniem nevajadzēs ilgi gaidīt. Tiks atvieglotas ne tikai [288] vecāku nastas un bērni iegūs nenovērtējamu praktisku iemaņu, bet stiprināsies arī ģimenes saites un cilvēka rakstura pamati. (20)
Strādā intelektuālo, tikumisko un garīgo sasniegumu labā. — Bērniem un jauniešiem ar prieku un nesavtīgi interesējoties par ģimenes labklājību, vajadzētu censties atvieglot tēva un mātes rūpju slogu. Līksmi nesot tiem piekrītošās nastas, viņi iegūs pieredzi, kas tos darīs derīgus uzticības posteņiem vēlākajā dzīvē. Katru gadu tiem pastāvīgi jāprogresē, pakāpeniski un tomēr noteikti jāapmaina bērnības zināšanu trūkums pret pieaugušo cilvēku bagāto pieredzi. Uzticīgi pildot mājas dzīves vienkāršos pienākumus, zēni un meitenes liek pamatus intelektuāliem, tikumiskiem un garīgiem sasniegumiem. (21)
