Sātans cenšas izpostīt laulības iestādījumu. — Tas bija labi pārdomāts sātana plāns (pirms plūdu laikmetā) laulības iestādījuma izpostīšanai, attiecīgās pienākuma izjūtas vājināšanai un tā svētuma noniecināšanai, jo nevienā citā veidā viņš nebūtu varējis iespaidīgāk iznīcināt Dieva līdzību cilvēkā un atvērt durvis ciešanām un netikumībai. (1)
Sātans ļoti labi pazīst cilvēka sirds uzbūvi. Viņš pazīst katra rakstura vājās vietas, kur tas visvieglāk ievainojams, jo viņš to ar velnišķu dedzību ir mācījies gadu tūkstošiem ilgi. Un nākošajās paaudzēs, lai nogāztu visstiprākos vīrus, valdniekus Izraēlā, viņš izmantoja tās pašas kārdināšanas, kuras bija devušas tādus panākumus Baal-Peorā. Visos gadsimtos atrodamas raksturu drupas, kur piedzīvoja bojā eju, saduroties ar juteklisko baudu klintīm. (2)
Traģēdija Izraēlā. — Izlaidība bija tas noziegums, kas izsauca Dieva sodības pār Izraēlu. Sieviešu nekaunība dvēseļu savaldzināšanā neizbeidzās Baāl-Peorā. Neskatoties uz sodu, kas piemeklēja grēciniekus Izraēlā, tas pats noziegums tika atkārtots vēl daudz reizes. Sātans strādāja visiem spēkiem, lai panāktu pilnīgu Izraēla bojā eju. (3)
Ebreju izlaidīgā dzīve pie viņiem panāca to, ko nespēja visi tautu uzbrukumi un Bileāma burvestības. Viņi tika atšķirti no sava Dieva. Viņu Sargs un Sedzējs atkāpās no tiem. Dievs kļuva par viņu ienaidnieku. Izlaidībā bija vainīgi tika daudzi valdnieki un ļaudis, ka tā kļuva par nācijas grēku, jo Dievs dusmoja uz visu draudzi. (4)
Vēsture atkārtosies. — Tuvojoties zemes vēstures noslēgumam, sātans tādā pat veidā strādās ar visiem saviem spēkiem un ar tām pašām kārdināšanām, ar kurām viņš kārdināja seno Izraēlu tieši pirms ieiešanas Apsolītajā zemē. Viņš izliks cilpas tiem, kas sevi sauc par Dieva baušļu turētājiem un kas gandrīz jau atrodas uz Debesu Kanaānas robežas. Viņš līdz pēdējai iespējai sasprindzinās savus spēkus, lai savaldzinātu dvēseles un pārvarētu Dieva atzīstošos ļaudis viņu visvājākajās vietās. Kas zemākās kaislības nav pakļāvuši būtnes augstākajiem spēkiem, kas savām domām ļāvuši plūst šo kaislību apmierināšanas virzienā, tos sātans ar savām kārdināšanām ir apņēmies iznīcināt — apgānīt viņu dvēseles ar izlaidīgu dzīvi. Viņš sevišķi netiecas pēc zemākiem un mazsvarīgākiem mērķiem, tomēr savas cilpas izliek ar visu cilvēku palīdzību, kurus var izmantot kā savus darba rīkus citu savaldzināšanai vai paskubināšanai atļauties to, ko Dieva bauslība nosoda. Un atbildīgās vietās stāvoši vīri, kas māca Dieva likumu prasības, no kuru lūpām daudzkārt atskanējuši pierādījumi, aizstāvot Viņa likumus, un kuriem sātans ir jau vairākkārtīgi uzbrucis — pret tādiem viņš izies ar savu ellišķo spēku un ar saviem darba rīkiem, lai pārvarētu tos viņu rakstura vājajās vietās, zinādams, ka tas, kas izdara pārkāpumu vienā punktā, ir vainīgs visos. Tā viņš iegūs pārvaldību pār visu cilvēku. Bojā ejā tiek ierauts prāts, dvēsele, miesa un sirdsapziņa... Ja tas ir patiesības vēstnesis un viņam bijusi liela gaisma vai arī ja Kungs viņu izlietojis kā īpašu strādnieku patiesības lietā, cik liels tad būs sātana triumfs! Kā viņš līksmosies! Cik ļoti apkaunots būs Dievs! (5) [328]
Netikumības vairošanās mūsdienās. — Man rādīja briesmīgu pasaules stāvokļa ainu. Visur valda netikumība. Izvirtība ir šī laikmeta īpašs grēks. Nekad netikumība nav cēlusi uz augšu savu kroplo galvu tik pašapzinīgi un droši kā tagad. Liekas, ka ļaudis ir apstulbuši un tikumības un patiesas dievbijības cienītāji gandrīz zaudē drosmi, redzot netikumības nekaunīgo pārdrošību, spēku un postošo iespaidu. Valdošais ļaunums neaprobežojas ar neticīgajiem un smējējiem vien. Gribētos kaut tā būtu, bet tā nav. Vainīgi ir arī vīri un sievas, kas sevi sauc par Kristus reliģijas piekritējiem. Pat daži, kas sakās gaidām Kristus atnākšanu, nav šim notikumam vairāk sagatavojušies par pašu sātanu. Viņi sevi neattīra no visas aptraipīšanās. Viņi tik ilgi kalpojuši savām kārībām, ka viņu domas jau dabīgi ir netīras (nešķīstas) un iztēle samaitāta. Pievērst viņu domas šķīstām un svētām lietām ir tikpat neiespējami, kā likt Niagāras ūdeņiem traukties pa kritumu uz augšu... Katram kristietim vajadzēs mācīties savaldīt savas kaislības un pakļauties pamatlikumiem. Ja viņš to nedara, tad nav cienīgs saukties par kristieti. (6)
Visur valda slimīgs sentimentālisms. Precēti vīri pieņem uzmanības parādīšanu no precētām vai neprecētām sievietēm; arī sievietes liekas savaldzinātas un pazaudē prātu, garīgas izšķiršanas un veselīgas sprieduma spējas; viņas dara tieši to, ko Dieva Vārds nosoda, tieši to, ko nosoda arī Dieva Gara liecības. Viņu priekšā atrodas skaidri izteikti brīdinājumi un rājieni, tomēr tās iet tieši pa to pašu ceļu, kur iepriekš jau ir gājušas citas. Liekas, ka viņas aizrāvušās ar kādu ārkārtīgi valdzinošu spēli. Sātans tās vada, lai viņas iznīcinātu pašas sevi, apdraudētu Dieva lietu, no jauna sistu krustā Dieva Dēlu un atklāti Viņu apkaunotu. (7) [329]
Nezināšana, izpriecu kāre un grēcīgi ieradumi, kas samaitā dvēseli, miesu un garu, piepilda pasauli ar morālu spitālību; nāvējošs netikumības drudzis aizdzen postā tūkstošus un desmit tūkstošus. Ko darīt, lai glābtu mūsu jauniešus? Mēs varam pavisam maz, tomēr Dievs vēl dzīvo un valda, un Viņš var darīt daudz. (8)
Dieva ļaudīm jāstāv kā pretstatam pasaulei. — Vaļības, kuras atļaujas šinī samaitātajā laikmetā, nav priekšzīme Kristus sekotājiem. Šī visur piekoptā familiaritāte nedrīkst pastāvēt starp kristiešiem, kas gatavojas nemirstībai. Ja baudkāre, apgānīšanās, laulības pārkāpšana, noziegumi un slepkavības ir dienas kārtība tiem, kas nepazīst patiesību un atsakās pakļauties Dieva Vārda pamatlikumiem, cik svarīgi tad, lai tie, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, kas cieši vienoti ar Kristu un eņģeļiem, parādītu viņiem labāku un cēlāku ceļu. Cik svarīgi, lai tie ar savu skaidrību un tikumību nostātos krasā pretstatā ļaudīm, kurus pārvalda dzīvnieciskas kaislības! (9)
Briesmas pieaugs. — Šajā izvirtušajā laikmetā būs daudz tādu, kas kļuvuši tik akli pret grēka grēcīgumu, ka izvēlēsies izlaidīgu dzīvi tāpēc, ka tā atbilst sirds dabīgām un samaitātajām tieksmēm. Kur viņiem vajadzēja skatīties Dieva likumu spogulī un saskaņot savas sirdis un raksturu ar Dieva standartu, tie sātana starpniekiem savās sirdīs atļauj pacelt viņa standartu. Samaitāti cilvēki domā, ka vieglāk ir nepareizi izskaidrot Rakstus, lai rastu atbalstu savai noziedzīgai rīcībai, nekā atsacīties no savas samaitātības un grēka un būt skaidriem sirdī un dzīvē.
Šāda rakstura cilvēku ir vairāk, kā daudzi to domā, un, tuvojoties laika galam, viņu skaits vēl palielināsies. (10) [330]
Kad cilvēku pārvalda sātana valdzinošā vara, tad Dievs ir aizmirsts un cildināts tiek cilvēks, kuru pilda samaitāti nodomi. Šīs pieviltās dvēseles kā tikumam slepeni nododas netikumībai. Tas ir īpašs savaldzināšanas veids... Maldu mācībām un izvirtībai vienmēr ir kaut kāds valdzinošs spēks. Prāts tā tiek apmāts, ka nespēj vairs saprātīgi spriest, un iedomu tēli liek tam novirzīties no skaidrības priekšstatiem. Garīgais skats kļūst miglains; un ļaudis, kas līdz tam bija morāli neaptraipīti, samulst šo sātana aģentu viltīgās gudrības priekšā, kas gan paši sevi sauc par gaismas vēstnešiem. Šiem aģentiem spēku dod tieši krāpnieciskais darbs. Ja viņi droši izietu uz priekšu un tuvotos atklāti, tad tie bez kavēšanās tiktu atgrūsti; bet viņi vispirms cenšas iegūt līdzjūtību un uzticību, izlikdamies par svētiem, uzupurīgiem Dieva vīriem. Un tad kā īpaši sātana vēstneši tie sāk savu viltīgi gudro darbu, cenšoties izskaidrot, ka Dieva baušļi vairs nav spēkā, lai tādā veidā novērstu dvēseles no taisnības tekas. (11)
Kā vīriem, tā sievām jāstāv savās vietās un bezvainīgi jādzīvo. — Ne jau vienā acumirklī vīra vai sievas domas atstāj šķīstumu un svētumu, lai nodotos samaitātībai, izvirtībai un noziegumiem. Ir vajadzīgs laiks, lai cilvēcīgais pārveidotos dievišķā vai arī lai Dieva līdzībā radītas būtnes pagrimtu līdz dzīvnieku vai sātana līmenim. Mēs tiekam pārveidoti caur uzlūkošanu. Kaut veidots sava Radītāja līdzībā, cilvēks savu prātu tomēr var audzināt tā, ka grēks, kas tam kādreiz riebās, kļūst patīkams. Pārstājot lūgt un būt modram, viņš izbeidz apsargāt cietoksni — sirdi un sāk nodoties grēkam un noziegumiem. Domas kļūst zemākas, un nav iespējams tās pacelt no samaitātā stāvokļa, tāpēc ka tās pieradušas kalpināt tikumiskos un intelektuālos spēkus, pakļaujot tos zemiskām kaislībām. [331] Nepārtraukti ir jācīnās pret miesas prātu, un šai cīņā mums vajadzīga palīdzība, ko sniedz Dieva žēlastības skaidrojošā ietekme, kas virzīs augšup garu un radinās domas pie šķīstām un svētām lietām. (12)
Nav nekādas drošības ne jaunam, ne vecam, ja tas pie katra soļa neizjūt vajadzību meklēt Dievu un Viņa padomu. Tikai tie, kas uzturēs ciešu savienību ar Kungu, iemācīsies vērtēt cilvēkus, kā Viņš to vērtē, cienīt šķīsto, labo, pazemīgo un lēnprātīgo. Sirdī jāatrodas tādiem tās sargiem, kādi bija Jāzepam. Tad kārdinājumi atteikties no godīguma tiks atvairīti ar apņēmīgu lēmumu: „Kā lai es daru tik lielu ļaunumu un grēkoju pret Dievu?” Visspēcīgākās kārdināšanas nav nekāds atvainojums grēkam. Lai arī kāds spiediens tiktu izdarīts pret jums, grēks tomēr ir jūsu pašu izšķiršanās rezultāts. Grūtību iemesls ir cilvēka neatjaunotā sirds. (13)
Vai, redzot šī laika briesmas, mēs kā Dieva baušļus turoši ļaudis neizraidīsim no sava vidus visus grēkus, visu netaisnību un visu pretošanos Dieva norādījumiem? Vai patiesību apliecinošās sievietes stingri nesargās sevi, lai nedotu ne vismazāko pamudinājumu neatļautai tuvībai? Viņas var aizvērt durvis daudzām kārdināšanām ar stingru atturību un pienācīgu uzvedību. (14)
Sievietēm jāizceļas ar sevišķi pareizu uzvedību. — Es rakstu ar nospiestu sirdi, jo šī laikmeta sievietes, kā precētās, tā neprecētās, pārāk bieži nav tik atturīgas, kādām tām vajadzētu būt. Viņas tieši cenšas izpatikt vīriešiem. Viņas kā precētus, tā neprecētus vīriešus iedrošina parādīt tām uzmanību, un, kam būs vāji morālie spēki, tas tiks savaldzināts. Tāda izturēšanās, ja to atļaujas, notrulina tikumības izjūtu un aptumšo prātu, tā kā noziegums vairs nemaz neliekas grēcīgs. Pamostas domas, kādas nerodas, [332] ja sieviete stāvētu savā vietā un uzvedībā būtu skaidra un atturīga. Viņai pašai varbūt nav nekādu pretlikumīgu nolūku vai motīvu, bet viņa ir iedrošinājusi vīriešus, kas tiek kārdināti un kam vajadzīga visa palīdzība, kādu vien tie var saņemt no ļaudīm, ar kuriem saietas. Ar apdomīgu izturēšanos, atturību, neatļaujoties nekādas vaļības, nepieņemot nepienācīgu uzmanības parādīšanu un saglabājot augstu tikumīgu toni un vajadzīgo cieņu, varētu novērst daudz grēku. (15)
