Eņģeļi var tikt uzņemti arī šodien. — Bībele ļoti uzsver viesmīlības parādīšanas vajadzību. Tā ne tikai pavēl kopt viesmīlības ieradumu kā mūsu pienākumu, bet sniedz arī daudzus skaistus ainojumus par šī jaukā (ieraduma) norādījuma ievērošanu un tam sekojošām svētībām. Izcilākais no tiem ir Ābrahāma piedzīvojums...
Šos laipnības darbus Dievs uzskatīja par pietiekoši svarīgiem, lai tos uzrakstītu Savā Vārdā; un vairāk kā pēc tūkstoš gadiem uz tiem atsaucas inspirētais apustulis: „Neaizmirstiet labprāt dot māj vietu, jo caur to daži nezinot ir eņģeļus uzņēmuši savās mājās.”
Ābrahāmam un Latam dāvātā priekšrocība nav liegta arī mums. Parādot viesmīlību Dieva bērniem, arī mēs savos dzīvokļos varam uzņemt Viņa eņģeļus. Pat mūsu dienās eņģeļi cilvēku izskatā ienāk mūsu mājās un var tikt uzņemti. Kristiešus, kas dzīvo Dieva vaiga gaismā vienmēr pavada neredzami eņģeļi, un šīs svētās būtnes pēc sevis mūsu mājvietās atstāj kādu svētību. (1)
Neievērotās izdevības un priekšrocības. — Rakstura īpašība „labprāt dot mājvietu” ir viena no tām, kura, kā Svētais Gars to norāda, iezīmē cilvēku, kas ir spējīgs nest atbildības draudzē. Un visai draudzei dota pavēle: „Dodiet māj vietu cits citam labprāt un bez kurnēšanas. Lai viens otram kalpo, ikviens ar to dāvanu, kā tas ir dabūjis, kā labi namturi par dažādām Dieva dāvanām.”
Šīs pamācības savādā kārtā nav ņemtas vērā. Bet starp tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, īsta viesmīlība tiek kopta pavisam maz. Iespēju parādīt viesmīlību mūsu pašu [446] ļaudis nevērtē tā, kā vajadzētu – kā priekšrocību un svētību. Vispār ir pārāk maz sabiedriskuma, pārāk maz vēlēšanās dot vietu vēl kādiem diviem vai trim pie ģimenes galda, īpaši neapgrūtinot sevi un necenšoties izrādīties. (2)
Nepiemērota aizbildināšanās. — Par Dieva svēto neuzņemšanu savās mājās un sirdīs es daudzreiz esmu dzirdējusi aizbildināmies: „Ak, man nekas nav sagatavots, es neko neesmu ne vārījusi, ne cepusi, - tiem jāiet kaut kur citur.” Un nākošajā vietā varbūt izgudrota cita aizbildināšanās, lai neuzņemtu tos, kuriem vajadzīga viesmīlība, tā kā šie cilvēki jūtas ļoti apbēdināti un dodas prom ar nepatīkamu iespaidu par tā saucamo brāļu un māsu viesmīlību. Ja jums, māsas, nav maizes, tad atdariniet Bībelē sniegto piemēru. Ejiet pie sava kaimiņa un sakiet: „Lūdzams, aizdod man trīs maizes, jo draugs pie manis no ceļa ir atnācis, un man nav ko tam celt priekšā.„
Mums nav neviena piemēra, kur maizes trūkums būtu attaisnojis atsacīšanos uzņemt mājās cilvēkus, kas lūdz pajumti. Elijam nonākot pie Carpatas atraitnes, tā dalījās savā mazumā ar Dieva pravieti, un Dievs darīja brīnumu, ka Viņa kalpa uzņemšana un dalīšanās maizes kumosā uzturēja pašu atraitni un pasargāja arī viņas dēla dzīvību. Tā tas būs arī daudzu citu dzīvē, ja tie visu darīs ar prieku Dievam par godu.
Daži aizbildinās ar sliktu veselību, — ja viņi būtu stipri, tad gan tā rīkotos. Šādi cilvēki tik ilgi visas intereses ir saistījuši ap sevi, tik daudz domājuši par savām nožēlojamām izjūtām un tik daudz runājuši par savām ciešanām, grūtībām un bēdām, ka tās kļuvušas par viņu tagadējo patiesību. Viņi nespēj domāt par nevienu citu [447] kā tikai par sevi, lai arī cik ļoti citiem būtu vajadzīga līdzjūtība un palīdzība. Jums, kas ciešat no sliktas veselības, ir dots dziedināšanas līdzeklis. Ja tu apģērbsi kailo, ievedīsi savā mājā izdzīto un dalīsi savu maizi ar izsalkušo, „tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma un tava dzīvība (veselība — angļu tulk) no jauna zels.” Labie darbi ir brīnišķīgas zāles pret slimībām. Kas iesaistās šajā pasākumā, tie aicināti saukt uz Dievu, un Viņš Sevi devis ķīlā, ka tiem atbildēs. Viņu dvēsele tiks paēdināta tuksnesī, un tie būs līdzīgi slacinātam dārzam, kam nekad netrūkst ūdens. (3)
Ar savtīgu atraušanos tiek zaudētas svētības. — Dievam nepatīk savtīga interese, kas tik bieži atklājas rūpēs par „sevi un savu ģimeni”. Katrai ģimenei, kas kopj šo garu, ir nepieciešama atgriešanās, vadoties no šķīstajiem pamatlikumiem, kas mums par priekšzīmi parādīti Kristus dzīvē. Kas noslēdzas sevī un savējos, kas labprāt nevēlas uzņemt un pacienāt viesus, tie zaudē daudz svētību. (4)
Eņģeļi gaida, lai redzētu, vai mēs satversim mūsu sniedzamības robežās noliktās svētības darīt labu, — gaida, lai redzētu, vai gribam aplaimot citus, ka tie savukārt varētu aplaimot mūs. Kungs Pats tā iekārtojis, ka mūsu apstākļi ir dažādi, — vieni ir trūcīgi, otri bagāti, daži apbēdināti, — lai visiem būtu iespējams veidot savus raksturus. Dievs ar nolūku pieļāvis trūcīgos, lai mēs tiktu izmeklēti un pārbaudīti un atklātos, kas ir mūsu sirdīs. (5)
Kad viesmīlības gars mirst, sirdi paralizē savtīgums. (6)
Cik tālu vajadzētu sniegties viesmīlībai? — Mūsu sabiedriskos sarīkojumos nevajadzētu valdīt pasaulīgo ieradumu garam, bet gan Kristus Garam un Viņa Vārda mācībām. Visos savu svētku sarīkojumos izraēlieši ieslēdza trūcīgos, svešiniekus un levitus, kas priesteriem palīdzēja [448] svētnīcā, kā arī reliģijas mācīšanā un misijas darbā. Tos uzskatīja kā viesus no tautas puses, ar kuriem dalījās viesmīlībā visos sabiedriskajos un reliģiskajos līksmības gadījumos un par kuriem maigi rūpējās, ja tie saslima vai nonāca trūkumā. Tieši tamlīdzīgus cilvēkus mums labprāt vajadzētu uzņemt savās mājās. Cik daudz tāda viesmīlība iepriecinātu un iedrošinātu misijas laukā strādājošu med. māsu vai skolotāju, rūpju nogurušu un darbā nomāktu māti vai gados vecu, nespējīgu cilvēku, kam bieži vien nav māju, kas spiests cīnīties ar nabadzību un daudzām drosmi atņemošām grūtībām.
Kristus saka: „Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ. Bet kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kroplus, tizlus un aklus; un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko tev atmaksāt; tad tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšā.”
Šie ir viesi, kuru uzņemšana jūs sevišķi nenogurdinās. Jums nevajadzēs tiem sagādāt grūti pagatavojamus vai dārgus cienastus. Jums nemaz nevajadzēs pūlēties ārējās greznības labā. Silta, sirsnīga uzņemšana, vieta pie jūsu pavarda, iespēja sēdēt pie jūsu ģimenes galda, priekštiesība dalīties ar jums lūgšanas stundas svētībās daudziem no viņiem līdzināsies Debesīs apsolītam prieka mirklim.
Mūsu līdzjūtībai jāsniedzas pāri savam „es” un ģimenes sienu nožogojumam. Kas savas mājas darīs par svētību citiem, tiem tiks piešķirtas dārgas izdevības. Sabiedriskajam iespaidam ir brīnišķīgs spēks. Ja vien vēlamies, mēs to varam izmantot kā līdzekli, lai palīdzētu ap mums esošajiem ļaudīm. (7) [449]
Patvērums kārdinātiem jauniešiem. — Mūsu mājām vajadzētu būt kārdinātu jauniešu patvēruma vietai. Ļoti daudzi stāv dzīves krustceļos. Izvēli, kas veido viņu likteni kā šajā, tā nākošajā dzīvē, nosaka ikkatrs iespaids, ikkatra ietekme. Viņus pie sevis aicina grēks. Tā mājvietas izveidotas spožas un pievilcīgas., Tās priecīgi sagaida katru atnācēju. Mums visapkārt atrodas jaunieši, kuriem nav māju, un daudz tādu, kuru mājās trūkst atbalstoša, augšup ceļoša spēka un jaunieši tiek iedzīti grēkā. Tie aiziet bojā tieši mūsu durvju priekšā.
Šiem jauniešiem vajadzīga līdzjūtībā pasniegta roka. Vienkārši, laipni vārdi, neuzkrītoši parādītas mazas uzmanības izklīdinās kārdināšanu mākoņus, kas savelkas ap dvēseli. Patiesai, Debesīs dzimušai līdzjūtības atklāsmei ir spēks atvērt siržu durvis, kurām vajadzīgs Kristum līdzīgu vārdu aromāts un Kristus mīlestības Gara smalkjūtīgais, sirsnīgais pieskāriens. Ja mēs interesētos par jauniešiem, ielūgtu viņus savās mājās un apņemtu ar priecīgu, atbalstošu iespaidu, tad daudzi ar prieku iegrieztos augšup vedošajā tekā. (8)
Palieciet ģimenes vienkāršības rāmjos. — Atnākot viesiem, kas parasti atgadās diezgan bieži, nevajadzētu pielaist, ka tie aizņem visu mātes laiku un uzmanību; pirmā vietā ir jāstāda viņas bērnu laicīgā un garīgā labklājība. Laiku nevajadzētu izlietot kūku, pīrāgu un neveselīgu gaļas ēdienu gatavošanai galda vajadzībām. Tie ir neparedzēti izdevumi, un daudzi tos nevar atļauties. Tomēr visvairāk ļaunuma atnes rādītā priekšzīme. Lai ģimene paliek savos vienkāršības rāmjos. Necentieties atstāt iespaidu, it kā jūs varat vest tādu dzīves veidu, kas patiesībā iet pāri jūsu līdzekļiem. Necentieties parādīties tādi, kādi jūs patiesībā neesat, [450] ne sava galda klāšanā, ne izturēšanās veidā.
Kaut arī jums pret viņiem jāizturas laipni un jādara viss, lai tie justos kā mājās, tomēr vienmēr jāatceras, ka jūs esat skolotājs saviem mazajiem, kurus Dievs jums ir devis. Viņi jūs novēro, un nekādai jūsu rīcībai nevajadzētu viņu kājas ievirzīt nepareizās sliedēs. Esiet saviem viesiem tāda, kāda jūs katru dienu esat saviem bērniem — patīkama, uzmanīga, laipna. Tā visi var būt audzinātāji, priekšzīme labiem darbiem. Tāda rīcība liecinās, ka ir vēl kaut kas svarīgāks, par ko domāt, nekā, ko ēdīsim, ko dzersim un ar ko ģērbsimies. (9)
Uzturiet miera pilnu un atpūtu sniedzošu atmosfēru. — Mēs būtu daudz laimīgāki un daudz derīgāki mājai un sabiedrībai, ja vadītos no Kristus lēnprātības un vienkāršības. Tā vietā, lai pūlētos izrādīties un pamodināt viesos apbrīnu vai skaudību, mums ar savu priecīgo izturēšanos, līdzjūtību un mīlestību vajadzētu censties visus ap sevi padarīt laimīgus. Lai visi redz, ka mēs tiecamies saskaņoties ar Kristus prātu. Kaut arī mūsu dzīve ir pavisam vienkārša, tomēr lai viņi redz mūsos pieticības un pateicības garu. Jau pati īstas kristīgas mājas atmosfēra ir mieru un atpūtu sniedzoša. Tāda priekšzīme nepaliks bez iespaida. (10)
Debesīs tiek vests pārskats par izdevumiem. — Kristus ved rēķinus par visiem izdevumiem, kas radušies uzņemot un pacienājot cilvēkus Viņa dēļ. Viņš gādā par visu, kas nepieciešams šim darbam. Kas Kristus dēļ uzņem savus brāļus, darot vislabāko, lai apmeklējums būtu lietderīgs kā viesiem, tā viņiem pašiem, Debesīs tiek atzīmēti kā ļaudis, kas cienīgi saņemt īpašas svētības.
