Draudzes lielā vajadzība
(Raksts publicēts grāmatas Kristus mūsu taisnība pirmā izdevuma Pielikumā, bet tehnisku iemeslu dēļ nākamajos izdevumos izlaists.)
Vislielākā un visneatliekamākā no visām mūsu vajadzībām, pēc kuras nepieciešams tiekties vispirms, ir patiesas dievbijības atmoda mūsu vidū. Vajadzētu nopietni censties iegūt Kunga svētību ne tāpēc, ka Dievs nevēlētos mums to piešķirt, bet tādēļ, ka mēs neesam gatavi saņemt. Mūsu Debesu Tēvs ir daudz labprātīgāks dot savu Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz, nekā laicīgi vecāki vēlas dot labas dāvanas saviem bērniem. Tomēr, atgriežoties, pazemojoties, nožēlojot un sirsnīgi lūdzot, mums jāizpilda nosacījumi, kurus īstenojot, Dievs ir apsolījis dot savu svētību. Atmodu drīkst sagaidīt vienīgi kā atbildi uz lūgšanām. Kamēr ļaudīm ir tik maz Dieva Svētā Gara, tie nespēj novērtēt Vārda sludināšanu, bet, kad Gara spēks skars viņu sirdi, tad uzrunas nepaliks bez ietekmes. Vadoties no Dieva Vārda mācībām un Viņa Gara iespaidā ļaudis, kas piedalās mūsu sanāksmēs, veselīgi visu pārdomājot, gūs dārgus piedzīvojumus un, mājās atgriezušies, būs sagatavoti atstāt dziedinošu iespaidu uz citiem. [122]
Vecie karognesēji zināja, ko nozīmē cīnīties ar Dievu lūgšanās un baudīt Viņa Gara izliešanos. Bet tie pamazām noiet no darbības skatuves, un kas nāks, lai stātos viņu vietā? Kā ir ar augošo paaudzi? Vai tās pārstāvji ir atgriezušies pie Dieva? Vai mēs apzināmies darbu, kas norisinās Debesu svētnīcā, vai gaidām kādu neatvairāmu spēku, kas nāks pār draudzi, pirms mēs uzmostamies? Vai mēs ceram redzēt atmodušos visu draudzi? Tāds laiks nekad nepienāks.
Draudzē ir personas, kas nav atgriezušās un kas neapvienosies sirsnīgās, uzvarošās lūgšanās. Darbs ir jāiesāk katram atsevišķi. Mums vairāk jālūdz un mazāk jārunā. Netaisnība vairojas, un ļaudis jāmāca nesamierināties ar dievbijības formu, bez Gara un bez spēka. Ja mēs būsim apņēmušies pārmeklēt savu sirdi, atstājot grēkus un uzvarot ļaunās tieksmes, tad nepaaugstināsimies iedomībā; mēs neuzticēsimies sev, pastāvīgi apzinoties, ka mūsu derīgums atkarīgs no Dieva.
Briesmas mums daudz vairāk draud no iekšienes nekā no ārienes. Spēka un sekmju kavēkļi daudz lielāki ir pašā draudzē nekā ārpusē. Neticīgajiem ir tiesības sagaidīt, ka tie, kas apliecina, ka tur Dieva baušļus un Jēzus ticību, darīs daudz vairāk par jebkuriem citiem sabiedrības locekļiem, lai ar savu konsekvento dzīvi, ar savu dievbijīgo priekšzīmi un aktīvo iespaidu sekmētu un godātu viņu pārstāvēto lietu. Bet cik bieži tie, kas sevi sauc par patiesības aizstāvjiem, izrādījušies par vislielāko šķērsli tās progresam! Piekoptā neticība, izteiktās šaubas un sirdī lolotā tumsa ieaicina ļaunos eņģeļus un paver ceļu sātanam piepildīt savus viltīgos nodomus.
Durvju atvēršana ienaidniekam
Dvēseļu ienaidniekam nav atļauts lasīt cilvēku domas, bet tas ir ļoti vērīgs un iegaumē vārdus; viņš analizē rīcību un savas kārdināšanas prasmīgi piemēro ikvienam, kas sevi pakļauj [123] viņa varai. Ja mēs censtos apspiest grēcīgas domas un jūtas, neļaujot tām izpausties vārdos vai rīcībā, tad sātans negūtu nekādus panākumus, jo viņš šim gadījumam nevarētu sagatavot savas īpašās kārdināšanas.
Bet cik bieži vārda kristieši pašsavaldīšanās trūkuma dēļ paši atver durvis dvēseļu pretiniekam! Šķelšanās un pat rūgti strīdi, kas apkaunotu pat pasaulīgu sabiedrību, ir parasta parādība draudzēs, tāpēc ka tiek pielikts pavisam maz pūļu, lai savaldītu nepareizas jūtas un apspiestu katru vārdu, ko sātans varētu izlietot sev par labu. Tiklīdz rodas jūtu atsvešināšanās, lietas apstākļi kļūst zināmi sātanam, un tā viņam tiek sagādāta iespēja izlietot savu čūskas gudrību un prasmi, lai šķeltu un postītu draudzi. Katra nevienprātība nes lielus zaudējumus. Abu iesaistīto locekļu personīgie draugi nostājas savu aizstāvamo pusē, un plaisa paplašinās. Bet sadalījies nams nevar pastāvēt. Vēršas plašumā arvien jauni apvainojumi un apsūdzības. Sātans ar saviem eņģeļiem aktīvi strādā, lai, no tādā veidā izsētās sēklas, nodrošinātu pļauju.
Pasaules ļaudis skatās un nievājoši izsaucas: “Redziet, kā šie kristieši viens otru ienīst! Ja tāda ir reliģija, tad mēs to nevēlamies.” Un viņi ar lielu apmierinājumu domā par sevi un savu nereliģiozo raksturu, kļūstot arvien apņēmīgāki neko nenožēlot, bet sātans gavilē par savām sekmēm.
Lielais krāpnieks savas viltības ir piemērojis ikkatrai dvēselei, kura ar nepārtrauktām lūgšanām un dzīvu ticību nav sagatavojusies pārbaudījumiem un aizsardzībai. Kā sludinātājiem un kā kristiešiem mums jāstrādā, lai no ceļa novāktu visus piedauzīšanās akmeņus. Mums jānovērš ikviens šķērslis. Tāpēc atzīsim un atstāsim ikkatru grēku, lai sagatavotu Kungam ceļu, ka Viņš varētu ienākt mūsu sanāksmēs un piešķirt savu bagāto žēlastību! Pasaule, miesa un velns ir jāuzvar.
Mēs ceļu nevaram sagatavot, draudzējoties ar pasauli, jo tā atrodas ienaidā ar Dievu, tomēr ar Kunga palīdzību mēs varam salauzt tās pavedinošo iespaidu pār sevi un citiem. Ne personīgi, ne arī kā ticīgo kopa mēs [124] nevaram panākt, lai nežēlīgais un apņēmīgais ienaidnieks mūs nekārdinātu, bet Jēzus spēkā mēs kārdināšanās varam pastāvēt.
No katra draudzes locekļa pasaulē var ieplūst nepārtraukta gaisma, tā ka tās iemītniekiem nebūs iemesla jautāt: ko šie ļaudis dara vairāk nekā citi? Pastāv un ir jāizmanto iespēja nekļūt līdzīgam pasaulei un izvairīties no visa, kas liekas ļauns, lai aprunātājiem netiktu dots nekāds iemesls. Mēs nekad neizbēgsim no pārmetumiem; tie būs; bet vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem, lai mēs netiktu nopelti savu pašu grēku vai neprāta dēļ, bet vienīgi Kristus dēļ.
Par visu vairāk sātans baidās no tā, ka Dieva ļaudis varētu atbrīvot ceļu, novācot katru šķērsli, kas Kungu aizkavē izliet savu Garu pār nīkuļojošo draudzi un grēkus nenožēlojošajiem ļaudīm. Ja sātanam atļautu piepildīt savus plānus, tad līdz laika galam vairs nenotiktu neviena atmoda – ne maza, ne liela. Bet viņa nodomi mums nav nezināmi, un mums šai ļaunajai varai ir iespējams pretoties. Kad būs sagatavots ceļš Dieva Garam, svētības neizpaliks. Tieši tāpat, kā sātans nevar aizvērt debesu logus, lai lietus nelītu uz zemi, tā viņam nav varas aizkavēt bagāto Dieva svētību nākšanu pār Viņa ļaudīm. Ļauni cilvēki un velni nespēj kavēt Dieva darbu vai nepieļaut Kunga klātbūtni Viņa ļaužu sanāksmēs, ja vien tie ar klusinātām un sagrauztām sirdīm atstāj un atzīst savus grēkus un ticībā pieprasa Viņa apsolījumu piepildīšanos. Katrai kārdināšanai, katrai pretestībai, kā atklātai, tā slepenai, var sekmīgi stāties pretī “ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! – saka Kungs Cebaots”. (Cak. 4:6)
Mēs dzīvojam salīdzināšanas dienā
Mēs dzīvojam lielās salīdzināšanas dienas laikā, kad mūsu grēki, tos atzīstot, nožēlojot un atstājot, jau pirms mums nonāk tiesā. Dievs tagad no saviem kalpotājiem nepieņems negarīgu, neko neizsakošu liecību, jo tāda nevar būt mūsu laika patiesība. Šīm dienām domātajai vēstij jāsniedz Dieva draudzei barība īstā laikā, bet sātans [125] pakāpeniski ir centies tai atņemt spēku, lai ļaudis netiktu sagatavoti pastāvēt Kunga dienā.
1844. gadā mūsu lielais Augstais Priesteris iegāja Debesu svētnīcas Vissvētākajā vietā, lai sāktu izmeklēšanas tiesas darbu. Vispirms tiek izskatītas taisno mirušo lietas. Kad šis darbs būs pabeigts, spriedumu pasludinās par dzīvajiem. Cik dārgi, cik svarīgi ir šie svinīgie acumirkļi! Par katru no mums Debesu tiesā uz izskatīšanu gaida sava lieta. Mums katram personīgi jātiek tiesātam atbilstoši miesā darītajiem darbiem. Laikā, kad ēnas kalpošanas iekārtā augstais priesteris Zemes svētnīcas Vissvētākajā vietā izpildīja salīdzināšanas darbu, no ļaudīm tika prasīts mērdēt savas dvēseles Dieva priekšā un nožēlot grēkus, lai tos varētu salīdzināt un izdzēst. Vai šajā īstajā salīdzināšanas dienā, kad Kristus Debesu svētnīcā aizlūdz savu ļaužu labā un kad par katru lietu jātiek pasludinātam galīgam, neatsaucamam spriedumam, no mums tiek prasīts kaut kas mazāks?
Kāds šajā bijājamajā un svinīgajā laikā ir mūsu stāvoklis? – Ak vai, kāds lepnums valda draudzē, kāda liekulība, kāda krāpšana, kāda mīlestība uz tērpiem, vieglprātību un izpriecām, kāda kāre pēc augstākas varas! Visi šie grēki tik ļoti aptumšo prātu, ka mūžīgās vērtības netiek saskatītas. Vai mums nevajadzētu meklēt Rakstos, lai saprastu, kur esam nonākuši šīs pasaules vēsturē? Vai nevajadzētu iepazīties ar darbu, kas tagad tiek veikts mūsu labā, un apzināties stāvokli, kādu mums kā grēciniekiem pienāktos ieņemt, kamēr vēl norit salīdzināšanas darbs? Ja mēs kaut cik vērtējam savas dvēseles glābšanu, tad ir jāpanāk noteikta pārmaiņa. Mums ar patiesu nožēlu jāmeklē Kungs; mums dziļos dvēseles pārdzīvojumos jānožēlo savi grēki, lai tie tiktu izdzēsti.
Mēs vairs ilgāk nedrīkstam uzturēties uz apburtās zemes. Mēs ātri tuvojamies pārbaudes laika beigām. Lai katrs sev jautā: Kā es pastāvēšu Dieva priekšā? Mēs nezinām, cik drīz Kristus nosauks mūsu vārdu, lai galīgi izlemtu mūsu lietu. Kāds, ak, kāds [126] būs šis spriedums? Vai mēs tiksim pieskaitīti taisnajiem vai arī atstāti kopā ar bezdievīgajiem?
Draudzei jāceļas un jānožēlo grēki
Lai draudze ceļas un Dieva priekšā nožēlo savu atkrišanu! Lai uzmostas sargi un dod bazūnei skaidru skaņu! Mums jāpasludina noteikts brīdinājums. Dievs saviem kalpiem pavēl: “Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!” (Jes. 58:1) Ir jāatmodina ļaužu uzmanība, jo, pirms tas netiks panākts, visas pūles būs veltīgas; kaut arī eņģelis no Debesīm nāktu un uz tiem runātu, viņa vārdi nedotu vairāk labuma, kā ja tie būtu izskanējuši miruša cilvēka nedzirdīgajās ausīs.
Draudzei jāatmostas darbam. Dieva Gars nekad nenāks, kamēr tā Viņam nebūs sagatavojusi ceļu. Ir jānotiek nopietnai sirds pārbaudei. Jāatskan vienotām, neatlaidīgām lūgšanām, ticībā atsaucoties uz Dieva apsolījumu. Ir jānorisinās nevis miesas ietērpšanai maisa drānās kā senos laikos, bet dziļai dvēseles pazemošanai. Mums nav ne vismazākā iemesla sevis slavēšanai vai paaugstināšanai. Mums vajadzētu pazemoties zem Dieva varenās rokas. Viņš nāks iepriecināt un svētīt patiesos meklētājus.
