Mūs gaida darbs; vai gribam piedalīties? Ir jāstrādā ātri, un neatlaidīgi jāiet uz priekšu. Mums jāsagatavojas lielajai Kunga dienai. Nav laika, ko drīkstētu izšķiest, nav laika, ko varētu ziedot savtīgiem mērķiem. Ir jābrīdina pasaule. Ko mēs katrs personīgi darām, lai nestu gaismu citiem? Dievs ikvienam cilvēkam ir paredzējis savu darbu, katram jāpaveic sava daļa, un mēs nevaram to pamest novārtā, neapdraudot savu dvēseli.
Ak mani brāļi, vai jūs apbēdināsiet Svēto Garu un liksiet Tam aiziet? Vai jūs atstāsiet aiz durvīm svētības nesošo Glābēju, tāpēc ka neesat sagatavoti Viņa klātbūtnei? Vai jūs pametīsiet dvēseles, lai tās bez patiesības atziņas iet bojā tikai tādēļ, ka jums patīk ērtības un viegla dzīve, ka nevēlaties nest nastu, kuru Jēzus nesa jūsu labā? Atmodīsimies taču no šī miega! “Esiet [127] skaidrā prātā, esiet modri! Jūsu pretinieks – velns – staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” (1. Pēt. 5:8) [The Review and Herald, March 22, 1887]
Atmodu pavadīs reformas
Daudzās sirdīs garīgās dzīvības elpa ir vairs tik tikko manāma. Tas mani ļoti sāpina. Es baidos, ka aktīvs karš pret pasauli, miesu un velnu vairs vispār nenotiek. Vai turpināsim priecāties par daļēji mirušu kristietību, par pasaules savtīgo, alkatīgo garu, dalīdamies tās bezdievībā un uzsmaidīdami tās meliem? Nu nē! Ar Dieva žēlastību stāvēsim droši par patiesības pamatlikumiem, līdz galam paliekot stipri savā sākotnējā uzticībā. Mums ir ieteikts: “Savā darbā neesiet kūtri; esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Kungam.” (Rom. 12:11) Mums ir viens Meistars – Kristus. Uz Viņu mums jāskatās; no Viņa jāsaņem gudrība. Ar Viņa žēlastību mums jāsaglabā godīgums, pazemīgi un lēnprātīgi nostājoties Dieva priekšā – tādā veidā pārstāvot Viņu pasaulē.
Mūsu draudzēs ļoti tiek pieprasītas svētrunas. Svētā Gara vietā locekļi ir paļāvušies uz svinīgām runām, kas atskan no paaugstinājuma. Tiem dotās garīgās dāvanas neaizskartas un nelietotas ir pārvērtušās vājumā. Ja sludinātāji izietu jaunos laukos, locekļi būtu spiesti uzņemties atbildību un viņu spējas lietojot pieaugtu.
Dievs smagi apsūdz sludinātāju un draudzes locekļu garīgo vājumu, sacīdams: “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no savas mutes. Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs.” (Atkl. 3: 15-18) [128]
Dievs aicina uz garīgu atmodu un garīgām reformām. Bet, ja tas nenotiks, tad šie remdenie ļaudis kļūs Kungam arvien pretīgāki, līdz Viņš atteiksies tos atzīt par saviem bērniem.
Atmodai un reformām jānotiek Svētā Gara darbības rezultātā. Tie gan ir divi atšķirīgi procesi. Atmoda nozīmē garīgās dzīves atjaunošanu, sirds un prāta spēku straujāku darbību un augšāmcelšanos no garīgās nāves. Reformas nozīmē pārkārtošanos: pārmaiņu uzskatos un teorijās, dzīves veidā un ieradumos. Reformas nekad nenesīs vērtīgo taisnības augli, ja tās nebūs savienotas ar garīgu atmodu. Gan atmodai, gan reformām jāpaveic savs noteiktais darbs, un, to darot, tās saplūdīs kopā. [The Review and herald, Feb. 25, 1902.]
Tiks lietoti vienkārši līdzekļi
sMan ir rādīts, ka Kungs savus plānus īstenos ar dažādām metodēm un līdzekļiem. Lielajā un svētajā dvēseļu glābšanas darbā Viņš izmantos ne tikai visapdāvinātākos, ne tikai tos, kas ieņem augstas uzticības vietas vai arī visizglītotākos, skatoties no pasaules redzes viedokļa. Kungs lietos vienkāršus līdzekļus, iesaistot vēsts izplatīšanā daudzus, kuriem bijis maz iespēju palīdzēt attīstīt Viņa darbu. Un, lietojot šos vienkāršos līdzekļus, Viņš atmodinās ticību patiesībai tādos cilvēkos, kuriem pieder manta un zemes īpašumi, un tie tiks ietekmēti kļūt par Viņa līdzstrādniekiem darba tālākajā attīstībā. [Letter 62, 1909] [129]
