Atmodai sekojošā cīņa
(1893. gadā mūsu Betlkrīkas centrā veidojās ievērojama atmoda, kurā ļoti lielā mērā atklājās Dieva Gara darbība. Tomēr tālākajos notikumos, kas ātri sekoja cits citam, daudz svētību aizgāja zudumā. Šajā piedzīvojumā un tajā laikā sniegtajos padomos var atrast daudz vērtīgu pamācību.)
Pēc Dieva Gara izliešanās Betlkrīkā piedzīvojumi koledžā pierādīja, ka lielas garīgas gaismas laiks ir arī atbilstošas garīgas tumsas laiks. Tur vienmēr klāt ir sātans un viņa velnišķo aģentu leģioni, ar saviem spēkiem uzmācoties ikvienai dvēselei, lai iznīcinātu no Debesīm nākušo žēlastības straumju iespaidu, kas centās atmodināt un atdzīvināt ticīgo snaudošo enerģiju, ievirzot to noteiktā darbībā: sniegt tālāk citiem Dieva piešķirtās svētības. Ja visas daudzās, tad apgaismotās dvēseles būtu tūlīt devušās darbā, daloties ar citiem šim nolūkam no Dieva saņemtajās dāvanas, tad tiktu iegūts vēl vairāk gaismas un spēka. Kungs gaismu nesniedz tikai vienas personas vajadzībām, bet lai to izplatītu tālāk un tā Viņu pagodinātu. Tās iespaids nav noslēpjams.
Visos laikmetos garīgas atmodas periodiem un Svētā Gara izliešanai sekojusi garīga [130] tumsa un liela samaitātība. Ja ņem vērā Betlkrīkai no Dieva piešķirtās izdevības, priekšrocības un svētības, tad jāsaka, ka draudze nav godājami gājusi uz priekšu savā darbā, un Dieva svētība nedusēs pār draudzi, lai to apveltītu ar vēl lielāku gaismu, kamēr tā neizlietos jau iepriekš saņemto, kā Kungs ir norādījis savā Vārdā. Gaisma, kas varētu izlieties gaišos un spožos staros, morālajā tumsā kļūs arvien blāvāka. Dieva patiesības agresīvais spēks atkarīgs no sadarbības ar cilvēcisko darba rīku, no dievbijīgām, dedzīgām un nesavtīgām pūlēm, cenšoties patiesības gaismu sniegt tālāk citiem. [Manuscript 45, 1893.]
Briesmas Gara darbu sajaukt ar fanātismu
Man raksta par notikumiem sakarā ar Gara atklāšanos pēdējā sanāksmē (1893.g.) un koledžā, kur skaidri redzams, ka svētību neizmantošana dzīvē liek apmulst cilvēku prātam, līdz Debesu gaismu nosauc par vienkāršu satraukumu. Tādi uzskati mani ļoti skumdina. Mums ārkārtīgi jāuzmanās, lai neapbēdinātu Dieva Svēto Garu, nosaucot šī Gara darbību par fanātisma izpausmes veidu. Kā lai mēs zinām, ka ne tikai Betlkrīkā, bet arī daudzās citās vietās ir darbojies Dieva Gars, ja Tas nav atklājies skaidrā un nepārprotamā veidā?
Es nejūtos pārsteigta, ka vienu otru apmulsumā noveduši vēlākie rezultāti. Tomēr savos pēdējo četrdesmit deviņu gadu piedzīvojumos esmu redzējusi daudz šāda rakstura notikumu un zinu, ka Dievs ir strādājis ļoti uzkrītošā veidā; un lai neviens neuzdrošinās sacīt, ka tas nav bijis Dieva Gars. Tas ir tieši tas, kam mums jātic un pēc kā jālūdz, jo Dievs ir labprātīgāks dot Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz, nekā vecāki vēlas dot labas dāvanas saviem bērniem. Tomēr ne jau cilvēciskie darba rīki var noteikt pār Svēto Garu, bet gan Gars pār viņiem. Es nešaubos, ka Kungs ir bagātīgi svētījis skolas studentus un draudzi; tomēr lielas gaismas un Gara izliešanas [131] periodam gandrīz vienmēr sekojis dziļas tumsas laiks. Kāpēc? Tādēļ, ka arī ienaidnieks darbojas ar visu savu pieviļošo enerģiju, lai cilvēkos iznīcinātu Dieva Gara dziļi skarošā darba iespaidu.
Kad studenti skolā atgriezās pie futbola un citām sporta spēlēm, kad viņus savā varā pārņēma izpriecas, sātans saprata, ka ir īstais laiks iejaukties un iznīcināt Dieva Svētā Gara darbu, kas šīs cilvēciskās būtnes vēlējās pārveidot un lietderīgi izlietot. Ja skolotāji būtu pildījuši savu pienākumu, ja tie būtu apzinājušies lielo atbildību un izlietojuši Dieva dāvātās spējas, ļaujot Garam tās svētot mīlestībā uz patiesību, tad tiem pietiktu garīga spēka un dievišķa apgaismojuma, lai tiektos uz priekšu un uz augšu pa panākumu kāpnēm, kas sniedzas Debesīs. Ir skaidri redzams, ka viņi necienīja gaismu un nestaigāja tajā, sekojot Pasaules Gaismai.
Dīkdienībā, tukšās sarunās un dažādās spēlēs ir pavisam viegli pazaudēt Svētā Gara iespaidu. Staigāt gaismā nozīmē iet uz priekšu gaismas virzienā. Ja kāds, kurš saņēmis svētības, kļūst nolaidīgs un neuzmanīgs, nepaliekot nomodā lūgšanās, ja viņš neuzņemas krustu un nenes Kristus jūgu, ja mīlestība uz izpriecām un tiekšanās pēc pasaulīgiem sasniegumiem paņem visus viņa spēkus un spējas, tad Dievs vairs šī cilvēka dzīvē nav pirmais, pēdējais un vislabākais, bet ir ieradies sātans, lai veiktu savu daļu spēlē par viņa dvēseles dzīvību. Un, īstenojot labi izstrādātus plānus dvēseles iznīcināšanai, sātans var spēlēt daudz dedzīgāk nekā cilvēki (..)
Sekas, kādas radās pēc Dieva Gara darba Betlkrīkā, nav izskaidrojamas ar fanātismu, bet ar to, ka svētības saņēmušie cilvēki nepasludināja Tā tikumus, kas viņus izaicinājis no tumsas savā brīnišķajā gaismā, jo, kad Zemi apgaismoja Kunga godība, daži neizprata, kas tā tāda un no kurienes tā nāk, tāpēc ka pār tiem izlieto Garu izskaidroja un izlietoja nepareizi. Dievs ir nomodā par savu godu. Viņš neatbalstīs tos, kas Viņu negodā. Dažiem, kas jau atradās gaismā, vajadzēja pamācīt [132] nepiedzīvojušos staigāt gaismā, kad viņi to saņēma. Es vēlētos, kaut man būtu laiks visu aprakstīt daudz pilnīgāk, bet baidos, ka tāda laika man nav. [Letter 58, 1893.]
Ērti ceļi svētību zaudēšanai
Pēdējā laikā manu prātu ļoti nodarbina dažas lietas, un es jūtu, ka Dieva Gars mani spiež par tām rakstīt. (Vēstule adresēta Betlkrīkas koledžas prezidentam.) Vai Dievs jums nav laipni atvēris Debesu logus un nav izlējis pār jums svētības? Ak, jā! Bet tad bija īstais laiks pamācīt skolotājus un studentus, kā šo dārgo Dieva dāvanu paturēt, strādājot saskaņā ar pieaugošo gaismu un izdalot tās starus citiem. Vai gaisma no Debesīm tika dota? Un kādiem mērķiem? Vai ne tādēļ, lai tā atspīdētu tālāk praktiskos taisnības darbos? Ja tie, kas tik bagātīgi tika svētīti, būtu atklājuši dziļāku un dedzīgāku dievbijību, apzinoties, ka viņi ir atpirkti ar Dieva Jēra dārgajām asinīm un ietērpti Viņa pestīšanas drēbēs, vai tad viņi nepārstāvētu Kristu?
Vai tad spēles, balvas un boksa cimdu pielietošana nav sātana izmantotie audzināšanas līdzekļi, lai cilvēki iegūtu viņa rakstura īpašības? Kā būtu, ja tie varētu redzēt Golgātas Vīru Jēzu, skumji uz tiem noraugāmies, kā man tas tika rādīts? Lietas noteikti ir iegājušas nepareizā gultnē un kavējušas tik laipni dāvātā dievišķā spēka darbu. Katram patiesam kristietim pienākas pārstāvēt Kristu, atstarot gaismu, paaugstināt tikumības standartu un ar Dievam svētītiem vārdiem un iespaidu likt vieglprātīgajiem un bezrūpīgajiem domāt par Dievu un mūžību. Pasaule par mūžību vispār labprāt nedomātu, bet tai šajā ziņā nebūs panākumu, kamēr vien būs cilvēki, kas savā praktiskajā dzīvē pārstāvēs Kristu.
Katrs ticīgais ir kā loceklis zelta ķēdē, kas dvēseli saista pie Jēzus Kristus, un kā kanāls gaismas izplatīšanai tumsā mītošajiem. Līdzko [133] kāds zaudē savienību ar Jēzu, sātans tūlīt izmanto šo izdevību, liekot viņam ar vārdiem, garu un rīcību apkaunot Kristu, lai tā tiktu nepareizi atspoguļots Viņa raksturs. Es jautāju tev, mans brāli, vai izpriecu pārmērības nav radījušas nepareizu priekšstatu par Jēzus Kristus reliģiju? Kad Kungs Betlkrīkai pasniedza savas žēlastības bagātās dāvanas, kur atradās atbildīgās amatpersonas, kas būtu varējušas daudzās dvēseles pamācīt, kā dotās spējas izlietot, darot labu, derīgu darbu, kas radītu vajadzīgo pārmaiņu studijās, turklāt pilnīgi citādā veidā, un nevis uzbudinājumā un emocijās, ko izraisa spēles? Tāds izklaidēšanās veids neaudzina prātu, garu un raksturu, lai cilvēki būtu sagatavoti lielajiem pārbaudījumiem, ar kuriem tiem drīz būs jāsastopas. Par reliģiju izdaudzinātā paviršā dievbijība sadegs pārbaudījumu ceplī.
Kungs vēlas, lai skolotāji padomātu par sava piemēra kaitīgo ietekmi. Viņiem daudz vairāk jālūdz un jāņem vērā, ka pārliecinošais iespaids, kas izplūst no pareizi nokārtotas dzīves, no dievbijīgām sarunām un no dzīvas, skaidras kristietības, sagatavo sirds dārzu patiesības sēklas sējai, lai tā dotu bagātu ražu, kā arī Taisnības Saulei, kad Tā nāk ar saviem dziedinošajiem stariem. Lai jūsu taisnība tā spīd ļaužu priekšā, “ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs”(Mat. 5:16). “Jūs esat,” Kristus sacīja saviem mācekļiem, “zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un no ļaudīm saminama.” (Mat. 5:13) Draudze pasauli apgaismo nevis ar ārējo dievbijību, bet ar patiesības pārveidojošā, svētojošā spēka atklāšanu dzīvē un raksturā. (..)
Šai laikā ir pārāk daudz pazīmju, kas liecina, ka tuvojas noslēdzošā cīņa, un tāpēc jauniešus nevajadzētu pamudināt uz vieglprātību un spēlēm. [Letter 46, 1893.]
Briesmas, ka gaisma var pārvērsties tumsā
Kungs ir nolaidies izliet pār jums savu Svēto Garu. Telts sanāksmēs un mūsu [134] dažādajās iestādēs jūs esat saņēmuši lielu svētību. Jūs ir apmeklējuši Debesu gaismas, patiesības un spēka vēstneši, un nevajadzētu domāt, ka tādā veidā no Dieva saņemtās svētības ir kaut kas neparasts. Kā Kristus sev pakļauj savus izredzētos ļaudis? Vai ne ar Svētā Gara spēku, jo, lasot Rakstus, Svētais Gars runā uz prātu un iespiež patiesību cilvēku sirdīs. Pirms Jēzu piesita krustā, Viņš apsolīja, ka mācekļiem tiks sūtīts cits Aizstāvis. Viņš sacīja: “Tas jums par labu, ka Es aizeju. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es To pie jums sūtīšu. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. (..) Kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās pats no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.” (Jāņa 16:7,8,13,14)
Šis Kristus apsolījums pārāk maz tiek vērtēts, un Dieva Gara trūkuma dēļ nav izprasts bauslības garīgums un tās mūžīgi saistošās prasības. Tie, kas ir apliecinājuši, ka mīl Kristu, nav aptvēruši starp tiem un Dievu pastāvošās attiecības, un tās vēl joprojām viņu uztverē ir pavisam neskaidras. Viņi tikai nedaudz nojauš Dieva pārsteidzošo žēlastību, atdodot savu vienpiedzimušo Dēlu, lai glābtu pasauli. Viņi nesaprot, cik plašas ir svētā likuma prasības un cik cieši bauslības norādījumi jāieauž praktiskajā dzīvē. Viņi neaptver, cik nepieciešama ir un kādu lielu priekšrocību dod lūgšana, nožēla un paklausība Kristum. Tāpēc Svētajam Garam ir jāatklāj cilvēka prātam, kādu nodošanos Dievs var pieņemt. Gars apgaismo dvēseli un atjauno, svēto un padara cēlāku raksturu.
