(Šis raksts publicēts Īpašās liecībās, Ser. B, Nr. 2. 51-59. lpp., 1904.)
Kad no cilvēkiem izraudzītie palīgi paklausīs pavēlei iet uz priekšu un sludināt patiesību, Kungs darbā ieviesīs jaunu, vitālu spēku. Tas, kurš ir paziņojis, ka Viņa patiesībai jāspīd mūžīgi, šīs atziņas liks sludināt uzticīgiem vēstnešiem, kuri bazūnei dos skaidru skaņu. Patiesība tiks kritizēta, izsmieta un nicināta, bet jo vairāk to izmeklēs un pārbaudīs, jo spožāk tā mirdzēs.
Kā tautai mums jāstāv uz mūžīgās patiesības platformas, kas izturējusi visdažādākās pārbaudes un grūtības. Mums jāturas pie mūsu ticības drošajiem pamatprincipiem. Paša Dieva atklātie patiesības pamatlikumi ir mūsu vienīgais īstais pamats. Tie mūs padarījuši par ļaudīm, kādi mēs tagad esam. Aizgājušais laiks nav mazinājis to vērtību. Ienaidnieks pastāvīgi cenšas šīs patiesības izraut no to vietas un aizvietot ar viltus teorijām. Savu maldinošo nodomu īstenošanai tas izmantos visu, ko vien spēs. Bet Kungs modinās cilvēkus ar asām uztveres spējām, kas šīm patiesībām ierādīs to īsto vietu Dieva plānā.
Debesu vēstnesis mani pamācīja, ka daži spriedumi grāmatā Dzīvais templis ir [202] neveselīgi un ievedīs maldos tādus cilvēkus, kuri nav pilnībā nostiprinājušies mūsu laika patiesības pamatlikumos. Tur sastopami tukši, nepamatoti minējumi par Dieva personību un to, kur atklājas Viņa klātbūtne. Nevienam cilvēkam uz šīs Zemes ar tādiem jautājumiem nav tiesību spekulēt. Jo vairāk tiks apspriestas tādas dīvainas teorijas, jo mazāk ļaudis spēs saprast Dievu un patiesību, kas dara svētu dvēseli.
Viens otrs nāk pie manis un lūdz izskaidrot grāmatā Dzīvais templis paustos viedokļus. Es atbildu: “Tie ir neizskaidrojami.” Tur izteiktie uzskati nedod pareizu priekšstatu par Dievu. Visā grāmatā ir iepīti Rakstu izteicieni, bet tie izlietoti tā, ka maldiem tiek piešķirts patiesības izskats. Melīgas teorijas ir pasniegtas tik patīkamā veidā, ka tās novedīs no ceļa daudzus, ja šie cilvēki nebūs sevišķi uzmanīgi.
Mums nav vajadzīgs šai grāmatā sastopamais misticisms. Tie, kas pieņem tādu sofistiku, drīz vien atklās, ka nonākuši tur, kur ar tiem var sarunāties ienaidnieks, lai vadītu viņus prom no Dieva. Man rādīts, ka grāmatas sarakstītājs atrodas uz nepareiza ceļa. Viņš no sava redzesloka ir pazaudējis šim laikam dotās īpašās patiesības. Viņš neapzinās, kurp ved viņa soļi. Patiesības taka atrodas ļoti tuvu maldu ceļam, un prātam, kuru nevada Svētais Gars un kurš tāpēc nav spējīgs ātri ieraudzīt atšķirību starp patiesību un maldiem, abas takas var saplūst vienā.
Briesmu tuvošanās skats
Ap to laiku, kad publicēja grāmatu Dzīvais templis, naktī manu acu priekšā slīdēja ainas, kas liecināja, ka tuvojas kādas briesmas un ka man tām jāsagatavojas, uzrakstot to, ko Dievs ir atklājis par mūsu ticības pamatprincipiem. Man atsūtīja Dzīvā tempļa kopiju, bet tā nelasīta stāvēja bibliotēkā. No gaismas, ko Kungs man devis, es zināju, ka Dievs nav apstiprinājis dažus no grāmatā aizstāvētajiem uzskatiem un tie ir kā slazdi, ko ienaidnieks sagatavojis pēdējām [203] dienām. Es domāju, ka to noteikti sapratīs un ka man nav vajadzības par to vēl kaut ko sacīt.
Strīdos, kas izraisījās starp brāļiem par šīs grāmatas mācībām, tie, kas atbalstīja tās plašāku izplatīšanu, paziņoja, ka “tā satur tos pašus uzskatus, ko ir mācījusi māsa Vaita”. Tāds apgalvojums man trāpīja tieši sirdī. Es jutos dziļi satriekta, jo zināju, ka tāda lietu nostādne nav patiesa.
Beidzot mans dēls sacīja: “Māt, tev vajadzētu izlasīt vismaz kādu daļu no šīs grāmatas, lai redzētu, vai tā saskan ar tev no Dieva doto gaismu.” Viņš apsēdās man blakus, un mēs kopā izlasījām priekšvārdu, lielāko daļu no pirmās nodaļas un arī atsevišķas rindkopas citās nodaļās. Lasot es atradu tieši tos izteicienus, no kuriem man bija pavēlēts brīdināt ļaudis mana atklātā darba sākumā. Kad es pirmo reizi atstāju Menas štatu, man bija jādodas cauri Vermontai un Masačūsetsai, lai liecinātu pret tādiem uzskatiem. Dzīvais templis saturēja šo teoriju alfu. Es zināju, ka pēc īsa laika sekos omega, un tāpēc drebēju par mūsu ļaudīm. Es sapratu, ka man brāļi un māsas jābrīdina neielaisties strīdā par Dieva klātbūtni un personību. Paziņojumi, kas par to atrodami Dzīvajā templī, ir nepareizi. Teksti no Rakstiem, kas izmantoti izklāstītās mācības atbalstīšanai, tiek lietoti nevietā.
Esmu spiesta runāt, lai noraidītu apgalvojumu, ka ar maniem rakstiem varot atbalstīt grāmatā Dzīvais templis paustās mācības. Šajā grāmatā var būt izteicieni un domas, kas saskan ar maniem rakstiem, un manos rakstos var būt daudzi izteicieni, kas, izrauti no kopsakarības un izskaidroti pēc Dzīvā tempļa sarakstītāja prāta, liksies vienādi ar šīs grāmatas mācībām. Tas var dot šķietamu atbalstu apgalvojumam, ka tur izteiktie uzskati saskan ar maniem rakstiem. Bet lai Dievs pasargā no šo uzskatu uzvaras.
Tikai nedaudzi spēj saskatīt, kādas sekas būs šai [204] dažu cilvēku aizstāvētajai sofistikai. Bet Kungs ir pavēris priekškaru un man atklājis tās rezultātus. Spiritisma teorijas par Dieva personību, izsekojot to loģiskajam secinājumam, sagrauj visu kristīgās ticības būtību. Tās nemaz nevērtē gaismu, kuru no Debesīm nonākušais Kristus deva apustulim Jānim, lai to tālāk sniegtu Viņa ļaudīm. Tās māca, ka mums priekšā stāvošajiem notikumiem nav tādas nozīmes, lai tiem pievērstu īpašu uzmanību. Tās atņem iespaidu Debesu izcelsmes patiesībai un nolaupa Dieva ļaudīm viņu pagātnes piedzīvojumus, piedāvājot to vietā viltus zinātni.
Nakts atklāsmē man skaidri rādīja, ka daži šos uzskatus ir novērtējuši kā varenas patiesības, kas mums tagad būtu jāpieņem un jāizvirza priekšplānā. Mana uzmanība tika pievērsta kādai platformai, kas bija nostiprināta ar spēcīgiem baļķiem – Dieva Vārda patiesībām. Kāds, kurš ieņēma atbildīgu vietu ārstnieciskajā darbā, pavēlēja vispirms vienam un pēc tam vēl citiem cilvēkiem šos platformu saturošos baļķus atraisīt. Tad es izdzirdu balsi sakām: “Kur ir sargi, kam vajadzēja stāvēt uz Ciānas mūriem? Vai viņi guļ? Šo platformu būvēja Galvenais Meistars, un tā izturēs vētras un negaisus. Vai viņi atļaus šim vīram sludināt mācības, kas noliedz Dieva tautas pagātnes piedzīvojumus? Ir pienācis laiks izšķirošai rīcībai.”
Dvēseļu ienaidnieks ir centies vadīt uz domām, ka septītās dienas adventistu vidū jānotiek lielai reformai un ka šai reformai jāsastāv no to mācību atmešanas, kas veido mūsu ticības pamatus, ka viss jāpārkārto savādāk. Bet kādi būtu šīs reformas rezultāti, ja to īstenotu dzīvē? – Patiesības pamatprincipi, kurus Dievs savā gudrībā devis atlikušo draudzei, tiktu atmesti kā nederīgi. Mūsu reliģija tiktu sagrozīta. Galvenie pamatlikumi, kas stiprinājuši darbu pēdējos piecdesmit gadus, tiktu uzskatīti par kļūdu. Tiktu izveidota jauna organizācija un uzrakstītas grāmatas par jaunu kārtību. Tiktu ieviesta intelektuālās filozofijas sistēma, un tās pamatlicēji izietu pilsētās un darītu [205] apbrīnojamu darbu. Uz Sabatu, protams, skatītos nenopietni, tāpat kā uz Dievu, kas to iecēlis. Nekam neatļautu nostāties ceļā jaunajai kustībai. Vadītāji mācītu, ka tikumība ir labāka par netikumību, bet, atmetot Dievu, viņi paļautos uz cilvēcisko spēku, kas bez Dieva ir pilnīgi nevērtīgs. Viņu pamats būtu likts uz smiltīm, un vētra un negaiss celtni sagrautu.
Kas ir pilnvarots sākt tādu kustību? Mums ir Bībele. Mums ir savi piedzīvojumi, kurus apstiprinājusi Svētā Gara apbrīnojamā darbība. Mums ir patiesība, kura neatzīst nekādu kompromisu. Vai tad mums nav jānoraida itin viss, kas nesaskan ar šo patiesību?
Es vilcinājos un kavējos nosūtīt vēsti, kuru Kunga Gars skubināja man uzrakstīt. Es nevēlējos pakļauties pamudinājumam runāt par šīs sofistikas maldinošo iespaidu. Tomēr Dieva aizgādībā šim viltum ir jāstājas pretī.
Aisbergs! “Ejiet tam pretī!”
Neilgi pirms tam, kad nosūtīju liecību par ienaidnieka centieniem iedragāt mūsu ticības pamatu, es lasīju par kuģi, kas miglā bija sadūries ar aisbergu. Vairākas naktis es ļoti maz gulēju; šķita, ka esmu tā nospiesta kā rati zem kūlīšu svara. Tad vienā naktī man skaidri atklāja iespaidīgu skatu. Uz ūdeņiem, biezā miglā tīts, atradās kāds kuģis. Pēkšņi novērotājs iekliedzās: “Aisbergs! Tieši priekšā!” Pacēlies augstu pāri kuģim, tur tiešām slējās milzīgs ledus kalns. Autoritatīva balss sauca: “Ejiet tam pretī!” Nenotika ne vismazākā vilcināšanās. Laiks prasīja tūlītēju rīcību. Mašīnists padeva pilnu tvaiku, un vīrs pie stūres virzīja kuģi tieši virsū aisbergam. Krakšķēdams kuģis ietriecās ledus masā, kas no šīs sadursmes sašķīda daudzos gabalos, ar pērkonam līdzīgu troksni sabrūkot pāri klājam. Sadursmes spēks pasažierus stipri satricināja, tomēr bojā neaizgāja neviena dzīvība. Kuģis gan bija cietis, bet labojams. No pēkšņā trieciena tas it kā atlēca atpakaļ, visā garumā [206] drebēdams kā dzīva būtne, bet pēc tam atkal devās tālāk savā ceļā.
Es labi sapratu šī skata nozīmi. Es biju saņēmusi pavēli un biju dzirdējusi vārdus, it kā mūsu Kapteinis teiktu: “Ejiet tam pretī!” Es sapratu, kāds ir mans pienākums un ka tagad nedrīkstu zaudēt ne acumirkli. Bija pienācis laiks izšķirošai rīcībai. Man nekavējoties vajadzēja paklausīt pavēlei: “Ejiet tam pretī!.
Tajā naktī es uzcēlos pulksten vienos un rakstīju tik ātri, cik vien mana roka spēja kustēties. Dažas nākamās dienas es strādāju no rīta līdz vakaram, sagatavojot mūsu ļaudīm dotos norādījumus par maldiem, kas bija starp mums ielauzušies.
Es biju pārliecināta, ka notiks pilnīga reforma un tiks saglabāti pamatprincipi, par kuriem mēs cīnījāmies sākumā un kuri Svētā Gara spēkā bija tik skaidri izteikti.
Mūsu ticības stiprais pamats
Daudzi mūsu ļaudis nesaprot, cik stipri ielikts mūsu draudzes ticības pamats. Mans vīrs, vecākais sludinātājs Džozefs Beitss, Pīrsa tēvs {Tā atmiņās tika saukti vecākie brāļi starp celmlaužiem. “Pīrsa tēvs” bija Stefans Pīrss, kurš sākuma gados kalpoja kā sludinātājs un administrators. “Endrūsa tēvs” bija Edvards Endrūss, Dž. N. Endrūsa tēvs. – Pilnvaroto padome}, vecākais sludinātājs Hīrams Edsons un vēl citi – visi dziļi domājoši, cēli un godīgi vīri – bija starp tiem, kas pēc laika paiešanas 1844. gadā patiesību meklēja kā kādu apslēptu mantu. Es ar viņiem satikos, un mēs kopīgi pētījām Rakstus un lūdzām pēc gaismas, bieži paliekot nomodā līdz vēlai nakts stundai un kādreiz pat visu nakti. Atkal un atkal šie brāļi sanāca kopā, lai iedziļinātos Bībeles patiesībās, lai censtos saprast to nozīmi un būtu sagatavoti ar spēku tās pasniegt tālāk citiem. Kad viņi savos pētījumos nonāca līdz vietai, kur vajadzēja atzīt – te nu mēs vairāk neko nespējam – pār mani izlējās Kunga Gars, es tiku ievesta atklāsmē un saņēmu izskaidrojumus [207] par tikko pētītajām Rakstu daļām, kā arī norādījumus sekmīgam darbam un sludināšanai. Tā tika iegūta gaisma, kas palīdzēja saprast Rakstus par Kristu, Viņa misiju un priestera darbu. Man tika paskaidrota visa savstarpēji saistīto patiesību ķēde, kas sniedzās no tā laika līdz brīdim, kad mēs ieiesim Dieva pilsētā, un šos Kunga dotos norādījumus es sniedzu tālāk citiem.
