Visā šajā laikā es nevarēju saprast brāļu spriedumus. Mans prāts bija it kā aizslēgts, un es nespēju aptvert pētāmo Rakstu vietu nozīmi. Tas bija viens no grūtākajiem pārbaudījumiem manā dzīvē, un tāds stāvoklis saglabājās, līdz atbilstoši Dieva Vārdam tika noskaidrotas visas galvenās mūsu ticības pamatmācības. Brāļi zināja, ka es bez atklāsmes nebūtu spējusi šīs atziņas saprast un tāpēc dotās atklāsmes atzina par gaismu, kas nākusi tieši no Debesīm.
Divus vai trīs gadus mans prāts joprojām palika slēgts Rakstu izpratnei. Dodoties savās darba gaitās, mēs ar vīru apmeklējām Endrūsa tēvu (skat. iepriekšējo piezīmi), kurš stipri cieta no reimatisma uzliesmojumiem. Kad mēs par viņu lūdzām, es uzliku rokas uz viņa galvas un sacīju: “Endrūsa tēv, Kungs Jēzus tevi dziedina!” Viņš acumirklī kļuva vesels, piecēlās, staigāja pa istabu un slavēja Dievu, sacīdams: “Es nekad iepriekš kaut ko tādu neesmu piedzīvojis. Šai telpā ir Dieva eņģeļi.” Tur bija atklājusies Kunga godība, jo visā namā, šķiet, spīdēja gaisma, un kāda eņģeļa roka tika uzlikta arī uz manas galvas. No tā laika līdz pat šim brīdim es esmu spējīga izprast Dieva Vārdu.
Un kas tas par iespaidu, kas šajā mūsu vēstures posmā ierosina cilvēkus tik dedzīgi un negodīgi strādāt, lai nojauktu mūsu ticības pamatus – pamatus, kas, ar lūgšanām pētot Dieva Vārdu un saņemot atklāsmes, tika likti mūsu darba sākumā? Uz šī pamata mēs esam cēluši visus pagājušos piecdesmit gadus, vai tad jābrīnās, ka man kaut kas jāsaka, redzot izvēršamies darbu, [208] kas tiecas nobīdīt pie malas dažus mūsu ticības pamatprincipus? Man jāpaklausa pavēlei: “Ejiet tam pretī!”
Man jānes brīdinājuma vēstis, ko Kungs man devis, un sekas jāatstāj Dievam. Šī lieta man tagad jāatklāj visā pilnībā, jo nedrīkst pieļaut, ka Dieva tauta tiktu iznīcināta.
Mēs esam Dieva baušļus turošie ļaudis. Pagājušajos piecdesmit gados mums ir piedāvāti visdažādākie maldi, lai aptumšotu izpratni par Vārda mācībām – it īpaši par Kristus kalpošanu Debesu svētnīcā un par Debesu vēsti šīm pēdējām dienām, kā eņģeļi to atklāj Atklāsmes grāmatas četrpadsmitajā nodaļā. Septītās dienas adventistiem ir piedāvātas visāda veida vēstis, lai tās ieņemtu patiesības vietu, kas punktu pa punktam ir atklāta ar lūgšanām pavadītā Rakstu pētīšanā un kuru apliecinājis Kunga brīnumus darošais spēks. Tāpēc ceļa zīmes, kas mūs darījušas par tiem, kas mēs esam, ir jāsaglabā, un tās tiks saglabātas, kā Dievs to ir pateicis savā Vārdā un sava Gara liecībās. Viņš mūs aicina ticībā stingri turēties pie galvenajiem pamatprincipiem, kas balstās uz neapstrīdamu autoritāti. [209]
