(Raksts publicēts The Review and Herald, 1898. gada 5. aprīlī.)
Dieva bauslība, kā tā atklāta Rakstos, savās prasībās ir ļoti plaša. Katrs tur ietvertais princips ir taisns, svēts un labs. Bauslība izsaka cilvēku pienākumu pret Dievu; tā sniedzas līdz domām un izjūtām, un pārliecina par grēku ikvienu, kurš spēj saprast, ka ir pārkāpis tās prasības. Ja Dieva likumi attiektos vienīgi uz ārējo uzvedību, tad cilvēkus nevarētu vainot par nepareizām domām, vēlmēm un plāniem. Bet bauslība prasa, lai tīra būtu visa dvēsele, lai prāts būtu svēts un domas, un jūtas saskanētu ar šo mīlestības un taisnības standartu.
Cik tālu sniedzoši ir no Sinaja kalna pasludinātās bauslības principi, to savās mācībās uzskatāmi atklāja Kristus. Viņš atstāja dzīvu piemēru tās pielietošanai dzīvē, jo bauslības pamatprincipi mūžīgi paliks kā lielais taisnības standarts – standarts, pēc kura tajā lielajā dienā, kad tiks turēta tiesa un tiks atvērtas grāmatas, izskatīs ikkatra cilvēka lietu. Viņš nāca, lai piepildītu visu taisnību un kā cilvēces pārstāvis atklātu, ka ikviens var dzīvot tā, lai apmierinātu katru sīkāko Dieva prasību. Pateicoties Viņa žēlastībai, [212] nevienai cilvēciskai būtnei nav jāzaudē Debesis. Rakstura pilnību var sasniegt ikkatrs, kas pēc tās tieksies. Tas ir Evaņģēlija jaunās derības tiešais pamats. Jehovas bauslība ir kā koks, un Evaņģēlijs – šī koka smaržīgie ziedi un augļi.
Kad Dieva Gars cilvēkam atklāj bauslības pilnīgo nozīmi, tā sirdī norisinās pārmaiņa. Tā, pravietim Nātanam uzticīgi attēlojot patieso stāvokli, Dāvids spēja ieraudzīt savus grēkus un pēc tam tos arī atstāt. Viņš lēnprātīgi pieņēma padomu un pazemojās Dieva priekšā. Viņš atzina, ka “Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis. Bijība Kunga priekšā ir šķīsta, tā pastāv mūžīgi. Tā Kunga tiesas spriedumi ir patiesība, tie visi ir taisni; tie ir jaukāki nekā zelts, nekā kausēts zelts, tie saldāki nekā medus, kā vistīrākais tecinātais medus no šūnām. Arī Tavs kalps no tiem gūst pamācību, jo, kas tos iekāro, tam jau ar to vien ir liela alga. Kas gan apzinās savu maldīšanos? Šķīstī mani no manām neapzinātām kļūdām! Pasargi arī savu kalpu no augstprātīgas lepnības grēkiem, ka tie nevalda pār mani! Tad es būšu bez vainas un tīrs, bez lieliem pārkāpumiem. Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak, Kungs, mans patvērums un mans Pestītājs!” (Ps. 19:8-15)
Kā bauslību vērtēja Pāvils
Pāvils par bauslību sniedz sekojošu liecību: “Kas nu no tā izriet? Vai pati bauslība ir grēks? Nekādā ziņā ne! Bet to gan varu teikt: es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru. Tā izrādījās, ka bauslis, kam vajadzēja nest [213] dzīvību, man atnesa nāvi. Jo grēks, baušļa aizlieguma ierosināts, pievīla mani un ar to man atnesa nāvi.” (Rom. 7:7-11)
Grēks nenonāvēja bauslību, bet nonāvēja Pāvila miesas prātu. “Tagad turpretī bauslība zaudējusi savu spēku pār mums,” viņš paskaidro, “jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta.” (Rom. 7:6) “Vai tad labais man varēja atnest nāvi? Protams, ka ne! To ir darījis grēks. Tas, lai atklāti parādītos kā grēks, izlietodams labo par līdzekli, man ir nesis nāvi, lai, darbojoties bauslim, kļūtu pārpārim grēcīgs.” (Rom. 7:13) “Tātad bauslība kā tāda ir svēta un bauslis kā tāds – svēts, taisns un labs.” (Rom. 7:12) – Tā Pāvils savu klausītāju uzmanību pievērš pārkāptajam likumam, uzrādot tiem viņu vainu. Viņš tos pamāca, kā skolotājs mēdz pamācīt savus audzēkņus, atklājot tiem ceļu, kā atkal kļūt uzticīgiem Dievam.
Pārkāpjot bauslību, vairs nav ne drošības, ne miera, ne taisnības. Kamēr cilvēks grēko, tas nevar cerēt, ka spēs nevainīgs nostāties Dieva priekšā, lai Kristus nopelnā tiktu samierināts ar Dievu. Viņam jāpārtrauc pārkāpt bauslību un jākļūst uzticīgam un patiesam. Kad grēcinieks ieskatās lielajā tikumības spogulī, viņš tur ierauga sava rakstura trūkumus. Viņš redz sevi tādu, kāds viņš ir – netīru, samaitātu un sodam pakļautu. Bet viņš arī zina, ka bauslība nekādā veidā nevar izlīdzināt vainu vai piedot pārkāpējam. Viņam jāiet tālāk par bauslību. Bauslība ir tikai audzinātāja, kas to vada pie Kristus. Viņam jāuzlūko grēkus nesošais Pestītājs. Un, kad tam ir atklājies pie Golgatas krusta pienaglotais Kristus, mirstot zem visas pasaules grēku svara, tad Svētais Gars viņam rāda, kā Dievs izturas pret visiem, kuri nožēlo savus pārkāpumus. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)
Mums katram personīgi, vairāk kā to jebkad iepriekš būtu darījuši, jāņem vērā: “Tā saka Kungs.” Ir cilvēki, kas neizturas lojāli pret Dievu, apgāna svēto Sabatu, cenšas apiet visskaidrākos Dieva Vārda paziņojumus un izkropļo [214] to patieso nozīmi, bet tajā pašā laikā izmisīgi pūlas savu nepaklausību saskaņot ar Rakstiem. Tādu rīcību Vārds nosoda tieši tāpat kā tas nosodīja Rakstu mācītāju un farizeju izturēšanos Kristus dienās. Mums jāzina, kas ir patiesība. Vai rīkosimies līdzīgi farizejiem? Vai mēs novērsīsimies no vislielākā Skolotāja, kāds jebkad pasaulē bijis, un aizrausimies ar tradīcijām un cilvēku ieteikumiem un likumiem?
Bauslības pārkāpšanas sekas
Ir daudz pieņēmumu, pie kuriem mūsu domām nekad nevajadzētu kavēties. Ādams noticēja sātana meliem un pret Dieva raksturu vērstajiem viltīgajiem mājieniem. “Dievs Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem tu vari ēst pēc patikas. Bet no laba un ļauna atzīšanas koka neēd, jo tai dienā, kad tu no tā ēdīsi, tu mirdams mirsi.” (1. Moz. 2:16,17) Bet, kārdinot Ievu, sātans jautāja: “Vai Dievs Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?” Un sieva teica čūskai: “Mums ir atļauts ēst no visiem dārza koku augļiem. Bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: tos jūs neēdiet, nedz tos aiztieciet, citādi jūs mirsiet.” Tad čūska teica sievai: “Jūs nemirsiet vis. Bet Dievs zina, ka tajā dienā, kad jūs no tiem ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.” (1. Moz. 3:1-5)
Zināšanas, kuras Dievs nenovēlēja mūsu pirmajiem vecākiem, bija vainas apziņa pēc pārkāpuma. Bet, kad tie piekrita sātana viltīgajiem apgalvojumiem, mūsu pasaulē ienāca nepaklausība un grēks. Un šī nepaklausība Dieva skaidri izteiktajai pavēlei, šī uzticēšanās sātana meliem atvēra slūžas postam un ciešanām. Turpinot Ēdenes dārzā iesākto darbu, velns ir čakli pūlējies, lai cilvēki piekristu viņa apgalvojumiem kā pierādījumam pret Dievu. Viņš ir darbojies pretī Kristus centieniem atjaunot cilvēkos Dieva līdzību.
Ticība meliem Pāvilu nepadarīja par laipnu, [215] maigu un līdzjūtīgu vīru. Viņš bija reliģiozs fanātiķis, ārkārtīgi nikns pret patiesību attiecībā uz Jēzu. Viņš pārstaigāja visu zemi, gūstīdams vīrus un sievas, lai tos ieslodzītu cietumā. To atceroties, viņš pats apliecina: “Es biju jūds, dzimis Tarzā, Kilikijā, bet uzaudzināts šajā pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnībā tēvu bauslībā mācīts, tikpat dedzīgs Dievam, kā jūs visi šodien. Šo ticību esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīriešus un sievietes. “ (Ap.d. 22:3,4)
Cilvēces ģimene bija nonākusi grūtībās, tāpēc ka pārkāpa Tēva bauslību, tomēr Dievs neatstāja grēciniekus, neinformējot par zālēm pret grēku. Lai mēs varētu dzīvot, mira Dieva vienpiedzimušais Dēls. Kungs pieņēma šo upuri mūsu labā, mūsu vietā un par mums, ar nosacījumu, ka mēs Kristu atzīsim un Viņam ticēsim. Grēciniekam ticībā jāiet pie Kristus, jāsatver Viņa nopelns, savus grēkus uzliekot Viņam kā nastu nesējam un saņemot piedošanu. Tieši tādēļ Kristus nāca pasaulē, lai tādā veidā Viņa taisnību varētu pieskaitīt nožēlojošam, ticošam grēciniekam, un tas kļūtu par ķēnišķīgās ģimenes locekli, Debesu Ķēniņa bērnu, Dieva mantinieku un Kristus līdzmantinieku. [216]
