(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1886. gada 15. aprīlī.)
Dāvids saka: “Kunga likumi ir pilnīgi.” (Ps. 19:8) “Jau sen no Tavām liecībām man ir zināms, ka Tu tās esi devis uz mūžīgiem laikiem.” (Ps. 119:152) Un apustulis Pāvils apliecina: “Bauslība kā tāda ir svēta, un bauslis kā tāds – svēts, taisns un labs.” (Rom. 7:12)
Būdams Universa augstākais Valdnieks, Dievs ir iesvētījis likumus ne tikai visu dzīvo būtņu, bet arī dabas procesu pārvaldīšanai. Itin viss, vai tas būtu liels vai mazs, dzīvs vai nedzīvs, ir pakļauts negrozāmiem likumiem, kurus nevar ignorēt. Šai ziņā nav nekāda izņēmuma, jo neko, ko radījusi dievišķā roka, nav aizmirsis Viņa prāts. Bet, kamēr dabā visu pārvalda dabas likumi, vienīgi cilvēks, ar prātu apveltīta būtne, ir atbildīgs morāles likumu priekšā, jo viņš tos spēj saprast. Vienīgi cilvēkam, radību vainagojošajai būtnei, Dievs ir devis sirdsapziņu dievišķā likuma svēto prasību izprašanai un sirdi, kas spējīga bauslību mīlēt kā svētu, taisnu un labu, tāpēc arī no cilvēka tiek prasīta tieša un pilnīga paklausība. Tomēr Dievs viņu nespiež paklausīt; tam ir atstāta iespēja brīvi izšķirties, kā rīkoties.
Tikai nedaudzi ir izpratuši cilvēka personīgās atbildības [217] būtību, kaut gan tai ir vissvarīgākā nozīme. Mēs katrs varam paklausīt un dzīvot vai arī pārkāpt Dieva likumus, ignorēt Viņa autoritāti un saņemt atbilstošu sodu. Tāpēc katra dvēsele tiek nostādīta šī ugunij līdzīgā jautājuma priekšā: Vai es paklausīšu balsij no Debesīm, Sinaja kalnā izteiktajiem vārdiem, vai arī pievienošos pūlim, kas tos min kājām? Tie, kas mīl Dievu, ar vislielāko prieku ievēros Viņa pavēles un darīs to, kas Viņam patīkams. Bet dabīga sirds parasti Dieva baušļus ienīst un karo pret to svētajām prasībām. Cilvēki noslēdzas sevī, atsakoties staigāt tiem dotajā gaismā. Viņi sirds skaidrību, Dieva labvēlību un cerību reiz nonākt Debesīs upurē un apmaina pret savtīgu apmierinājumu vai laicīgu ieguvumu.
Dziesminieks saka: “Kunga likumi ir pilnīgi.” (Ps. 19:7) Un tiešām, cik apbrīnojami šie Jehovas likumi ir savā vienkāršībā, plašumā un pilnībā! Tie ir tik īsi, ka mēs viegli varam iegaumēt katru priekšrakstu, un tomēr tik tālu sniedzoši, ka izsaka visu Dieva gribu un skar ne tikai ārējo rīcību, bet arī domas un nolūkus, sirds ilgas un izjūtas. Cilvēku izstrādātie likumi to nekad nespēj. Tie parasti attiecas tikai uz ārējo rīcību. Cilvēks var būt pārkāpējs, tomēr savus ļaunos darbus citu acīm spēj apslēpt; viņš var būt noziedznieks – zaglis, slepkava vai laulības pārkāpējs, – bet tik ilgi, kamēr tas nav atklāts, likums to nevar notiesāt kā vainīgu. Turpretī Dieva baušļi attiecas pat uz greizsirdību, skaudību, naidu, ļaunprātību, kāri pēc atriebības, iekāri un godkāri, kas bango dvēselē, bet vēl nav izpaudusies ārējā rīcībā tikai tāpēc, ka nav bijusi tāda izdevība, bet nevis vēlēšanās. Par šīm grēcīgajām izjūtām būs jāatbild tajā dienā, kad “Dievs ikkatru darbu vedīs tiesā, līdz ar visu, kas apslēpts, vai tas labs vai ļauns.” (Sal.māc. 12:14)
Dieva bauslība ir vienkārša
Dieva likumi ir vienkārši, skaidri un viegli saprotami. Ir ļaudis, kas lepni lielās, ka tic tikai tam, ko paši spēj izzināt, aizmirstot, ka cilvēku dzīvē [218] un Dieva spēka atklāsmēs dabā pastāv noslēpumi, kurus izskaidrot nav spējīga visdziļākā filozofija un visaptverošākie pētījumi. Tomēr Dieva likumos nav nekādu noslēpumu. Tajos izteiktās atziņas spēj saprast visi. Pat visvājākais prāts tos var aptvert, un visneizglītotākais var kārtot dzīvi un veidot raksturu atbilstoši šai dievišķajai mērauklai. Ja cilvēku bērni liktu lietā savas vislabākās spējas, lai paklausītu šiem likumiem, tad viņi iegūtu prāta asumu un spēku vēl labāk uztvert un izprast Dieva nodomus un plānus. Un šī pieaugšana turpinātos ne tikai pašreizējā dzīvē, bet visos mūžības laikmetos, jo, lai cik daudz mēs pietuvotos Dieva gudrības un varas izpratnei, priekšā vēl vienmēr paliks bezgalība.
Dievišķais likums prasa, lai mēs mīlam Dievu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu. Bez šīs mīlestības izpausmes runāšana par lielu ticību ir tikai liekulība. “Tev Dievu, savu Kungu, jāmīl no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzi ir: Tev savu tuvāko jāmīl kā sevi. Šajos abos baušļos,” saka Kristus, “ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mat. 22:37-40)
Bauslība prasa pilnīgu paklausību. “Kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pie visiem.” (Jēk. 2:10) Nevienu no šiem desmit priekšrakstiem nav iespējams pārkāpt, nekļūstot neuzticīgam pret Debesu Dievu. Vismazākā novirzīšanās no to prasībām, aiz nevērības vai tīši izdarītā pārkāpumā, ir grēks, bet katrs grēks grēcinieku pakļauj Dieva dusmām. Paklausība bija vienīgais nosacījums, lai senās Israēla tautas dzīvē piepildītos apsolījumi, kas to darītu par Dieva īpaši svētītu tautu, un paklausība bauslībai nesīs lielas svētības atsevišķiem cilvēkiem un tautām arī tagad, tieši tāpat, kā tās būtu saņēmuši ebreji.
Paklausība bauslībai ir būtiskākais ne tikai, lai mēs izglābtos, bet arī mūsu personīgajai laimei un visu ar mums saistīto cilvēku laimei. “Kas Tavu bauslību mīl, [219] tiem ir liels miers, un tie nekur neklūp,” (Ps. 119:165) apliecina inspirētais Vārds. Tomēr ierobežotais cilvēks šos svētos, taisnos un labos likumus, šo svabadības bauslību, kuru pats Radītājs piemērojis cilvēces vajadzībām, grib iztēlot par verdzības jūgu, par jūgu, kuru neviens cilvēks nespēj nest. Bet tas ir grēcinieks, kas bauslību uzskata par mokošu jūgu; tas ir pārkāpējs, kas tās priekšrakstos nespēj saskatīt nekādu skaistumu, jo miesīgs cilvēks “Dieva bauslībai nepaklausa un arī nespēj”. (Rom. 8:7)
“Bauslība dod grēka atziņu” (Rom. 3:20), jo “grēks ir bauslības pārkāpšana”. (1. Jāņa 3:4, KJV) Bauslība cilvēkus pārliecina par grēku; un, pirms tie var izjust vajadzību pēc Glābēja, tiem ir jāsaprot, ka viņi ir grēcinieki, kas pakļauti Dieva dusmām. Sātans nemitīgi pūlas, lai cilvēku vērtējumā samazinātu grēka briesmīgo raksturu. Un tie, kas min kājām Dieva baušļus, palīdz lielajam krāpniekam, jo atraida vienīgos noteikumus, ar kuru palīdzību var atpazīt grēku, kas runā uz grēcinieka sirdsapziņu.
Dieva baušļi skar arī tos slepenos nolūkus, kuriem pat, iespējams, iedomājoties par to grēcīgumu, bieži vien viegli paiet garām, kaut gan tie veido rakstura pamatu un kalpo kā pārbaudes akmens. Tas ir spogulis, kurā grēciniekam jāieskatās, ja tas vēlas pareizi novērtēt savu morālo stāju. Un, kad viņš ierauga, ka šis lielais taisnības standarts to notiesā, tad ar nākamo soli vajadzētu grēku nožēlot un meklēt pie Kristus piedošanu. Tā vietā gan daudzi cenšas sadauzīt spoguli, kas atklāj viņu trūkumus, tas ir, padarīt par spēkā neesošu bauslību, kas uzrāda vainas viņu dzīvē un raksturā.
Mēs dzīvojam lielas bezdievības laikmetā. Miljoniem ļaužu ir kļuvuši par grēcīgas dzīves un ļaunu ieradumu vergiem tā, ka tos saistošās ķēdes ir pavisam grūti saraut. Pār mūsu Zemi, līdzīgi plūdiem, gāžas netaisnība. Ik dienas tiek pastrādāti noziegumi, kas ir par briesmīgiem, lai tos pieminētu. Tomēr cilvēki, kas apliecina, ka ir sargi uz Ciānas mūriem, māca tautu, ka baušļi domāti vienīgi jūdiem un, iestājoties Evaņģēlija laikmeta brīnišķajām priekšrocībām, tagad zaudējuši [220] savu spēku. Vai starp valdošo netaisnību, noziegumiem un faktu, ka garīdznieki un ļaudis domā un māca, ka bauslība vairs nav saistoša, nepastāv zināma sakarība?
Dieva likumu notiesājošais spēks skar ne tikai to, ko mēs darām, bet arī to, ko nedarām. Mēs nevaram sevi attaisnot, ja nedarām to, ko saka Dievs. Mums ne tikai jāpārtrauc darīt ļaunu, bet arī jāmācās darīt labu. Kungs mums ir devis spējas, kas jāizlieto labos darbos, un, ja mēs tās neizlietojam, tad noteikti tiksim pieskaitīti ļaunajiem un kūtrajiem kalpiem. Mēs pat varam neizdarīt smagus grēkus, varbūt, ka tādi pārkāpumi nekad netiks atzīmēti pret mūsu vārdiem Dieva grāmatās, bet fakts, ka mūsu darbi nav atzīti par skaidriem, labiem un cēliem, rādot, ka neesam pareizi izlietojuši mums uzticētās dāvanas, mūs tik un tā pakļaus sodam.
Dieva likumi pastāvēja arī pirms cilvēka radīšanas. Tie bija piemēroti svētajām būtnēm un pārvaldīja pat eņģeļus. Pēc grēkā krišanas taisnības pamatlikumus neizmainīja. Bauslībai neko neatņēma un nemainīja nevienu no tās svētajiem priekšrakstiem. Kāda tā bija no iesākuma, tāda turpinās pastāvēt nepārtrauktajos mūžības laikmetos. Dziesminieks saka: “Jau sen no Tavām liecībām man ir zināms, ka Tu tās esi devis uz mūžīgiem laikiem.” (Ps. 119:152)
Ātri tuvojas Kunga diena, kad pēc šiem likumiem, kas pārvalda eņģeļus, kas prasa skaidrību visapslēptākajās domās, ilgās un noskaņojumā un kas “ir stipri mūžīgi mūžam” (Ps. 111:8), tiks tiesāta visa pasaule. Pārkāpēji var sev glaimot, ka Visaugstākais nezina, ka Visvarenais neņem vērā, tomēr Viņš ilgi to necietīs. Drīz tie par saviem darbiem saņems atmaksu – nāvi, kas ir grēka alga. Bet taisnos ļaudis, kas šos likumus ievērojuši, ielaidīs pa Debesu pilsētas pērļu vārtiem un Dieva un Jēra klātbūtnē kronēs ar nemirstību un mūžīgu prieku. [221]
