(Raksts publicēts The Youth’s Instructor, 1898. gada 13. oktobrī.)
Vissvarīgākais ir, lai katra cilvēciska būtne, kas apveltīta ar spējām domāt un spriest, saprastu savas attiecības ar Dievu. Mūsu skolās atpestīšanas darbs netiek rūpīgi pētīts. Daudziem studentiem nav reālas izpratnes par cilvēces glābšanas plānu. Mūsu labā kā ķīla dots Dieva Vārds. Tas, kurš jūt līdzi mūsu nespēkā un vājumā, mūs aicina: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mat. 11:28-30)
Studenti, jūs esat drošībā vienīgi tad, ja pilnīgā padevībā un paklausībā savienojaties ar Kristu. Šis jūgs ir patīkams, jo Kristus nes visu smagumu. Kad jūs pacelsiet krusta nastu, tā kļūs viegla; un krusts jums būs mūžīgās dzīvības ķīla. Katram ir priekšrocība priecīgi sekot Jēzum, ikkatrā solī izsaucoties: “Tava žēlastība darīja mani lielu.” (2. Sam. 22:36) Ja mēs vēlamies doties uz Debesīm, tad par savu mācību grāmatu mums [243] jāņem Dieva Vārds. Dienu no dienas mums jāsmeļ gudrība no inspirētajiem vārdiem.
Apustulis Pāvils iesaka: “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam; bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams (kā cilvēces dzimtas pārstāvis), Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā locītos visi ceļi.” (Filip. 2:5-10)
Cilvēka Jēzus Kristus pazemošanās cilvēciskajam prātam ir neizprotama; tomēr Viņa dievību un eksistenci pirms pasaules radīšanas nekad nav iespējams apšaubīt tiem, kas uzticas Dieva Vārdam. Apustulis Pāvils te runā par mūsu Starpnieku, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, kurš godības stāvoklī bija Dieva veidā, visu Debesu karapulku Pavēlnieks, bet, ietērpis savu dievību cilvēcībā, pieņēma kalpa veidu. Jesaja ziņo: “ Viens bērns mums dzimis, viens Dēls mums dots, un valdība ir uz Viņa kamieša, un Viņa vārds top saukts: Brīnums, Padomdevējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Lielkungs. Lai valdība top vairota un mieram nav gala uz Dāvida goda krēsla un Viņa valstībā, ka Viņš to sataisa un stiprina ar tiesu un taisnību no šī laika mūžīgi.” (Jes. 9:6,7, pēc Glika)
Piekrītot kļūt par cilvēku, Kristus parādīja tādu pazemību, par ko jābrīnās visām Debesu saprātīgajām būtnēm. Pārsteigums, iespējams, nebūtu tik liels, ja Viņš pirms tam nebūtu ieņēmis tik augstu stāvokli. Mums labi jāpadomā, lai saprastu, kā Kristus nolika savu karalisko tērpu, ķēniņa kroni un augsto varu, un savu dievību ietērpa cilvēcībā, lai cilvēku varētu satikt tur, kur tas atradās, un sniegt cilvēces ģimenei morālu spēku kļūt par Dieva dēliem un [244] meitām. Lai glābtu cilvēku, Kristus kļuva paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.
Dieva Dēla cilvēcība mums nozīmē vairāk par visu. Tā ir zelta ķēde, kas mūs saista pie Kristus un caur Kristu pie Dieva. Šim tematam jābūt mūsu izpētes objektam. Kristus bija īsts cilvēks un, kļūstot par cilvēku, atklāja savu pazemību. Tomēr viņš bija Dievs miesā. Domājot par to, mēs darītu labi, ja atcerētos, ko Kristus teica Mozum pie degošā krūma: “Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” (2. Moz. 3:5) Pie šīs tēmas mums vajadzētu griezties ar skolnieka pazemību un grēkus nožēlojošu sirdi. Tomēr Kristus inkarnācijas jautājuma aplūkošana ir auglīgs lauks, kas bagātīgi atalgos ikvienu dziļi rokošu apslēpto patiesību meklētāju.
Raksti kā mūsu rokasgrāmata
Bībele mūs ved pa drošu taku uz mūžīgo dzīvi. Dievs ir inspirējis cilvēkus uzrakstīt mūsu labā atklāto patiesību, kas ir pievilcīga, un tos, kas to pieņem un īsteno dzīvē, apveltī ar morālu spēku, ierindojot starp visaugstāk attīstītajiem prātiem. Visiem, kas Dieva Vārdu padara par savu izpētes priekšmetu, uztveres spējas arvien paplašināsies. Daudz vairāk par jebkurām citām studijām tas padziļinās mūsu izpratni un apveltīs ar jaunu spēku. Dieva Vārds prātu vada saskarē ar plašiem un cēliem patiesības principiem. Tas mūs cieši savieno ar Debesīm, sniedzot gudrību, zināšanas un izpratni.
Aizraujoties ar parastiem literāriem sacerējumiem, ar neinspirētu cilvēku rakstiem, prāta attīstība tiek traucēta un tas paliek sekls, jo netiek vadīts saskarē ar mūžīgās patiesības dziļajiem un visu aptverošajiem principiem. Mūsu izpratne neapzināti piemērojas to lietu uztverei, pie kurām tā pierod, un, par tām domājot, novājinās un kļūst šaurāka.
Dievs vēlas, lai tiktu pētīti Raksti – zinātnes avots, kas stāv augstāk par katru cilvēcisko piedāvājumu. Viņš [245] grib, lai ļaudis iedziļinātos šajās patiesības raktuvēs, iegūstot tur atrodamo lielo bagātību. Tomēr pārāk bieži Bībeles zinātnes vietā tiek liktas cilvēciskas teorijas un gudrība. Ļaudis nopūlas Dieva nodomu pārstrādāšanā; viņi cenšas šķirot Bībeles grāmatas un ar saviem izgudrojumiem liek Rakstiem apstiprināt melus.
Tieši tas, kas cilvēkam nepieciešams
Dievs Evaņģēlija pieņemšanu nav darījis atkarīgu no cilvēka gudrības. Evaņģēlijs ir domāts kā barība, kas apmierina cilvēka garīgās vajadzības. Katrā gadījumā tas ir tieši tas, kas cilvēkam nepieciešams. Tie, kas domā, ka audzēkņiem mūsu mācību iestādēs vajag pētīt visdažādākos autorus, paši nemaz nepazīst Bībeles lielās tēmas. Skolotājiem pašiem vajadzētu ņemt visu grāmatu Grāmatu un, lasot Rakstus, pārliecināties, ka Evaņģēlijam ir spēks pazemīgam un sagrauztam garam pierādīt savu dievību.
Evaņģēlijs ir Dieva spēks un Dieva gudrība. Kristus raksturā virs Zemes atklājās dievība, un Viņa dotais Evaņģēlijs Viņa mantojumam starp cilvēkiem jāpēta visās izglītības iestādēs, līdz skolotāji, bērni un jaunieši ierauga, ka tiem sava ticība, mīlestība un pielūgsme jāvelta vienīgajam patiesajam un dzīvajam Dievam. Vārds ir jāgodā un tam jāpaklausa. Šai grāmatai, kas satur ziņojumus par Kristus dzīvi un darbu, Viņa mācībām, ciešanām un galīgo uzvaru, jākļūst par mūsu spēka avotu. Mums šai pasaulē tiek dāvāta priekšrocība mācīties dzīves skolā, lai sagatavotos augstākai eksistencei – visaugstākās skolas augstākajam līmenim, kur Dieva vadībā mūsu studijas turpināsies mūžības nebeidzamajos laikmetos. [246]
