(Raksts publicēts The Review and Herald, 1906. gada 5. aprīlī.)
“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.” “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū (un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla), pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:1-5,14)
Šī nodaļa vispārējos vilcienos runā par Kristus darba raksturu un tā nozīmi. Izprotot šo tematu, Jānis visu varu piedēvē Kristum un stāsta par Viņa varenību un lielumu. Viņš šīs dārgās patiesības dievišķajiem stariem liek spīdēt tālāk kā saules gaismai. Viņš Kristu izceļ kā vienīgo Vidutāju starp Dievu un cilvēci.
Mācība par Kristus nākšanu cilvēka miesā ir noslēpums, “noslēpums, kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem”. (Kol. 1:26) Tas ir lielais un dziļais dievbijības noslēpums. “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” (Jāņa 1:14) Kristus pieņēma [247] cilvēka dabu, kas ir daudz zemāka par Viņa Debesu izcelsmes dabu. Tieši tas visuzskatāmāk atklāj Dieva apbrīnojamo pretimnākšanu. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu.” (Jāņa 3:16) Un šo brīnišķo atziņu Jānis pasniedz tādā vienkāršībā, ka visi to var saprast un tikt apgaismoti.
Kristus nevis izlikās, ka pieņem cilvēka dabu, bet Viņš to tiešām pieņēma. Viņš reāli kļuva par cilvēku. “Tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis.” (Ebr. 2:14) Viņš bija Marijas dēls, cilvēciskas izcelsmes līnijā – Dāvida dēls. Viņš tiek nosaukts par cilvēku, par cilvēku Jēzu Kristu. “Viņam ir piešķirta daudz lielāka godība nekā Mozum, kā jau arī lielāks gods nekā namam ir tā cēlējam.” (Ebr. 3:3)
Kristus iepriekšējā eksistence
Tomēr, runājot par Kristus cilvēciskumu uz šīs Zemes, Dieva Vārds tikpat noteikti apliecina Viņa iepriekšējo eksistenci. Vārds eksistēja kā dievišķa Būtne, pat kā mūžīgais Dieva Dēls, viens ar savu Tēvu. No mūžīgiem laikiem Viņš bija derības Vidutājs, vienīgais, kurā tiek svētītas visas Zemes tautas, ja tās Viņu pieņem, – kā jūdi, tā pagāni. “Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa 1:1) Pirms vēl tika radīti cilvēki un eņģeļi, Vārds bija pie Dieva un bija Dievs.
Kristus bija Tas, kas radīja pasauli, “un bez Viņa nekas nav radies, kas ir” (Jāņa 1:3). Un, ja Kristus ir radījis visas lietas, tad Viņš ir pirms visām šīm lietām. Vārdi, kas to apliecina, ir tik skaidri, ka nevienam nav jāšaubās. Kristus savā būtībā bija Dievs, un turklāt visaugstākajā nozīmē. Viņš bija pie Dieva jau no mūžības, Dievs pār visu un svētīts vairāk par visu.
Kungs Jēzus Kristus, Dieva vienpiedzimušais Dēls, jau no mūžības eksistēja kā atsevišķa Persona, tomēr viens ar Tēvu. Viņš bija Debesu vislielākā godība un tur dzīvojošo saprātīgo būtņu Pavēlnieks, kurš taisnīgi [248] saņēma eņģeļu pielūgsmes pilno pagodināšanu. Dievs ar to netika aplaupīts. “Es esmu bijusi Kunga rīcībā jau Viņa ceļu pašā sākumā,” Viņš paziņo, identificējot sevi ar gudrību, “iekams Viņš kaut ko radīja, – es biju pie viņa, jau no pirmlaikiem. Es esmu ielikta un pastāvu jau no mūžības, no paša sākuma, iekams pat zeme vēl nebija. Kad vēl nebija dziļumu, es jau biju dzimusi, tad, kad ūdens vēl nebija krājies akās un avoti vēl neburbuļoja savā plūsmā. Iekams vēl nebija ielikti kalnu pamati un pakalni nebija radušies, – es jau pastāvēju, iekams Kungs vēl nebija izveidojis zemi, nedz arī to, kas ir uz zemes, pat arī vēl ne kalnus zemes virsū. Kad Viņš darīja debesis, es biju tur klāt, tāpat tad, kad Viņš pāri visiem dziļumiem pārstiepa pāri savu augsto debess jumu.” (Sal. pam. 8:22-27)
Patiesībā, ka Kristus bija viens ar Tēvu, pirms pasaulei tika likti pamati, atklājas gaisma un godība. Tā ir gaisma, kas spīd tumšā vietā un izstaro īpašas dievišķas godības spožumu. Būdama bezgalīgi noslēpumaina, šī patiesība, ieskauta neaptveramā un neizprotamā gaismā, paskaidro citas noslēpumainas un citādi neizskaidrojamas atziņas.
“Pirms kalni radušies, pirms zeme un pasaule radītas, Tu esi no mūžības uz mūžību, ak Dievs!” (Ps. 90:2) Ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu, un tiem, kas sēdēja nāves ēnas zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi.” (Mat. 4:16) Šajos Bībeles tekstos it kā dzīvos, no mūžīgā troņa plūstošās gaismas staros parādīta Kristus iepriekšējā eksistence, kā arī mērķis, kāpēc Viņš nāca uz mūsu pasauli. “Nu tad pulcējies, pulku meita; viņi pret mums apmetīsies. Tie ar rīksti sitīs Israēla Soģi vaigā. Un Betlēme, Evratā, jebšu tu esi maza starp tūkstošiem no Jūdas, no tevis Man izies, kas būs valdnieks Israēlā un kura iziešana ir no iesākuma, no mūžīgām dienām. “ (Mihas 5:1,2 – pēc Glika)
“Mēs sludinām Kristu, krustā sisto,” paziņoja Pāvils, “kas jūdiem apgrēcība un grieķiem ģeķība; bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība.” (1. Kor. 1:23,24) [249]
Noslēpums
Ka Dievs tā varēja parādīties miesā, tas tiešām ir noslēpums, un bez Svētā Gara palīdzības mums nav cerību to saprast. Vispazemojošākā mācība, ko cilvēkam nepieciešams apgūt, ir tā, ka, meklējot Dievu, cilvēciskai gudrībai nav nekādas nozīmes, un visa cilvēciskā piepūle, nesaņemot īpašu palīdzību, ir tikai neprāts. Cilvēks var likt lietā visus savus intelektuālos spēkus, viņam var būt izglītība, ko pasaule sauc par visaugstāko, tomēr Dieva acīs tas joprojām var palikt nezinošs. Senie filozofi lielījās ar savu gudrību, bet kāda nozīme tai bija Dieva svaru kausā? Salamanam bija plašas zināšanas, bet viņa gudrība pārvērtās par ģeķību, jo tas nespēja morāli pastāvēt, būt brīvs no grēka, stiprs pēc dievišķās līdzības veidotā raksturā. Salamans stāsta mums par saviem pētījumiem, savu neatlaidīgo pūļu un nemitīgās meklēšanas rezultātiem un beidzot paziņo, ka viņa gudrība ir niecība.
Savā gudrībā pasaule Dievu neatzina. Cilvēku spriedumi par dievišķo raksturu, to trūcīgās zināšanas par Dieva īpašībām nepalielināja un nepaplašināja viņu garīgo izpratni. Nepakļaujoties dievišķajai gribai, viņu prāts nekļuva cēlāks, bet tie iegrima visrupjākajā elku pielūgšanā. “Dižodamies ar savu gudrību, viņi kļuvuši nelgas un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem.” (Rom. 1:22,23) Lūk, kāda vērtība ir visiem apgalvojumiem un zināšanām bez Kristus.
“Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība,” sacīja Jēzus, “neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6) Kristum ir piešķirta vara dot dzīvību visiem radījumiem. “It kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs,” Viņš apliecina, “un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī.” “Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa 6:57,63) Kristus šeit neatsaucas uz savu mācību, bet uz savu personību, uz sava rakstura dievību. “Patiesi, patiesi, [250] Es jums saku,” Viņš apliecina kādā citā reizē, “nāk stunda, un tā ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos. Jo it kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam sevī. Un Viņš Tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka viņš ir Cilvēka Dēls.” (Jāņa 5:25-27)
Kristus dzimšanas nozīme
Dievs un Kristus jau no iesākuma zināja par sātana sacelšanos un Ādama krišanu, kurš pakļāvās nodevēja pieviļošajai varai. Kritušās cilvēces glābšanai bija paredzēts atpestīšanas plāns, atvēlot tai vēl vienu pārbaudes laiku. Dievs Kristu bija paredzējis par Starpnieku kopš pasaules radīšanas, par vietnieku un galvotāju jau no mūžības. Pirms vēl pasaule tika radīta, jau bija nolemts, ka Kristus dievībai būs jāietērpjas cilvēcībā. “Miesu,” sacīja Kristus, “Tu Man esi sataisījis.” (Ebr. 10:5)
Tomēr Viņš nenāca cilvēka veidā, pirms nebija piepildījies noteiktais laiks. Tikai tad Viņš ieradās uz mūsu Zemes, – kā mazs bērns Betlēmē.
Neviens pasaulē dzimušais bērns, pat no visapdāvinātākajiem Dieva bērniem, nekad nav pagodināts ar tādu prieka izpausmi, kā tika apsveikts Betlēmē dzimušais mazulis. Pār Betlēmes laukiem un pakalniem skanēja Dieva eņģeļu slavas dziesma: “Gods Dievam augstībā un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūkas 2:14) Ak, kaut cilvēces ģimene šodien to atzītu! Tad izteiktais paziņojums, uzņemtais tonis un iesāktā melodija pieaugtu spēkā un izplatītos līdz laika nobeigumam, atbalsojoties līdz pat Zemes galiem. Tad būtu slava Dievam, miers virs Zemes un cilvēkiem labs prāts. Kad uzlēks Taisnības Saule ar dziedināšanu savos spārnos, tad Betlēmes pakalnos iesākto dziesmu turpinās liela ļaužu pulka balss, kā daudzu ūdeņu balss, sakot: “Alelujā! Jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, Visuvaldītājs!” (Atkl. 19:6)
Paklausot visiem Dieva likumiem, Kristus cilvēkiem sagādāja glābšanās iespēju. Tas netika panākts, Kristum pārvēršoties par citu būtni, bet uzņemot [251] sevī cilvēcību. Tādā veidā Kristus cilvēcei sagādāja pastāvēšanas iespēju. Atpestīšanas darbs nozīmē cilvēces vadīšanu pie Kristus, kritušo cilti atkal savienojot ar dievību. Tāpēc Kristus pieņēma cilvēka dabu, lai cilvēki varētu būt viens ar Viņu, kā Viņš ir viens ar Tēvu, lai Dievs varētu cilvēku mīlēt, kā Viņš mīl savu vienpiedzimušo Dēlu, un cilvēki varētu kļūt par dievišķās dabas dalībniekiem, darīti pilnīgi Viņā.
Svētais Gars, kas nāk no Dieva vienpiedzimušā Dēla, cilvēcisko būtni – tās miesu, dvēseli un garu – savieno ar dievišķi cilvēcisko Kristus dabu. Šī saikne tiek ainota ar vīnakoku un tā zariem. Ierobežotais cilvēks tiek savienots ar Kristus visspēcību, un ticībā tā daba piesātinās ar Kristus dabu. Viņā mēs tiekam savienoti ar Dievu. [252]
