(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1898. gada 9. jūnijā.)
Pēc cilvēka krišanas sātans paziņoja, ka cilvēciskās būtnes ir pierādījušas, ka tās nespēj ievērot Dieva likumus. Viņš par to centās pārliecināt visu Universu. Šķita, ka sātana vārdi ir patiesi, tāpēc Kristus nāca krāpnieku atmaskot. Ar tādiem pašiem spēkiem, kādi pieejami ikvienam cilvēkam, Debesu Majestāte uzņēmās cilvēka lietu un nepadevās ļaunā ienaidnieka kārdinājumiem, rādot, ka arī cilvēks var tiem nepadoties. Tas bija vienīgais ceļš, kā cilvēks varēja kļūt par dievišķās dabas līdzdalībnieku. Pieņemot cilvēka dabu, Kristus spēja saprast cilvēka pārbaudījumus, bēdas un visus to apņemošos kārdinājumus. Eņģeļi, kas nepazina grēku, nevarēja just līdzi cilvēkam tā īpatnējos pārbaudījumos. Kristus nāca mums pretī, pieņemot cilvēka dabu, un visās lietās tika kārdināts līdzīgi mums, lai zinātu, kā kārdinātajiem palīdzēt.
Ietērpjoties cilvēcībā, Kristus kļuva par daļu no katras cilvēciskās būtnes. Viņš bija cilvēces Galva. Kā dievišķi cilvēciska Būtne Viņš ar savu izstiepto cilvēcisko roku aptvēra visu cilvēci, kamēr ar dievišķo roku Viņš varēja cieši turēties pie Bezgalīgā troņa. [253]
Ak, kas par skatu Debesu iemītniekiem! Kristus, kuram bija svešs pat vismazākais grēka traips vai netīrība, pieņem mūsu dabu tās samaitātībā. Šī pazemošanās ir par lielu, lai ierobežotais cilvēks to spētu aptvert. Dievs parādījās miesā. Viņš pats pazemojās. Kāds temats pārdomām, dziļai un sirsnīgai apcerei! Tik bezgalīgi liels Viņš bija kā Debesu Majestāte un tomēr pazemojās tik dziļi, nezaudējot nevienu ne vismazāko daļiņu no savas cieņas un godības! Viņš nokāpa līdz nabadzībai, līdz visdziļākajai nicināšanai cilvēku vidū. Mūsu dēļ Viņš kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu tikt darīti bagāti. “Lapsām ir alas,” Viņš sacīja, “putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav, kur savu galvu nolikt.” (Mat. 8:20)
Kristus pakļāvās apvainojumiem un apsmieklam, nicināšanai un zobgalībām. Jēzus dzirdēja, kā Viņa vēsti, kas bija pilna mīlestības, laipnības un žēlastības, sagrozīja un izlietoja ļaunprātīgi. Viņš dzirdēja sevi nosaucam par dēmonu virsnieku, tāpēc ka tikko bija apliecinājis, ka ir Dieva Dēls. Kristus dzimšana bija pārdabiska, bet Viņa paša tauta, kas savas acis bija padarījusi aklas pret garīgām lietām, to uzskatīja par kauna traipu. Mūsu rūgtākajās ciešanās nav ne piliena, ko Viņš nebūtu izbaudījis. Lai Dievam varētu pievest daudz dēlu un meitu, Viņš ir uzņēmies mūsu lāstu.
Apziņai, ka Jēzus uz šīs Zemes kļuva par sāpju un bēdu nomāktu vīru, ka Viņš atstāja Debesu mājas, lai kritušo cilvēku glābtu no mūžīgās bojāejas, vajadzētu satriekt pīšļos visu mūsu lepnību, likt kaunēties no iedomības un atklāt mums pašapmierinātības grēku. Uzlūkojiet Viņu, kurš grēcīgo cilvēku vajadzības, grūtības, ciešanas un bēdas padarīja par savējām! Vai mums varētu ienākt prātā doma, ka Dievam bija jāiztur šīs grēka izraisītās mokas un dvēseles sāpes?
Pieņēmis cilvēka dabu un nostājies kā cilvēces Pārstāvis, Kristus atnāca uz šo Zemi, lai cīņā ar sātanu pierādītu, ka cilvēks, kādu Dievs to radīja, savienots ar Tēvu un Dēlu, var paklausīt katrai dievišķajai prasībai. Runājot sava kalpa vārdiem, Jēzus saka: “Viņa baušļi nav grūti.” (1. Jāņa 5:3) Tas bija [254] grēks, kas cilvēku šķīra no Dieva, un tas ir grēks, kas saglabā šo atšķirtības stāvokli.
Pravietojums Ēdenē
Ienaids, par kuru runā Ēdenē izteiktais pravietojums, neattiecas tikai uz sātanu un Dzīvības Lielkungu. Tam vajadzēja kļūt universālam. Sātanam un viņa eņģeļiem bija jāsaņem visas cilvēces ienaids. “Es celšu ienaidu,” sacīja Dievs, “starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu Viņam iekodīsi papēdī.” (1. Moz. 3:15)
Starp čūskas dzimumu un sievas dzimumu celtais ienaids bija pārdabisks. Domājot par Kristu, ienaids vienā nozīmē bija dabisks, bet citā nozīmē, sakarā ar cilvēciskā un dievišķā apvienošanos, tas bija pārdabisks. Šis ienaids nekad neattīstījās līdz tik augstai pakāpei kā tad, kad Kristus kļuva par mūsu pasaules iemītnieku. Un nekad virs Zemes nebija dzīvojusi Būtne, kas tik pilnīgi ienīda grēku kā Kristus. Viņš bija redzējis tā pieviļošo un valdzinošo varu pār svētajiem eņģeļiem, un tāpēc cīņai pret grēku tika ziedoti visi Viņa spēki.
Kristus skaidrība un svētums, tās Būtnes neaptraipītā taisnība, kura negrēkoja, bija nemitīgs pārmetums par katru pārkāpumu šajā juteklisko baudu un grēka pilnajā pasaulē. Morālajā tumsā, kurā sātans bija ietinis šo pasauli, no Viņa dzīves izstaroja patiesības gaisma. Jēzus atklāja sātana melus un krāpšanu un daudzās sirdīs iznīcināja tā samaitājošo iespaidu. Tieši tas sātanā radīja milzīgu naidu. Ar savu kritušo būtņu karapulkiem ļaunais nolēma doties visniknākajā cīņā, jo pasaulē bija ieradies Viens, kurš pilnībā pārstāvēja Tēvu, Būtne, kuras raksturs un dzīve atspēkoja sātana sagrozītos priekšstatus par Dievu. Velns Dievam bija piedēvējis pats savas īpašības. Tagad Kristū tas redzēja atklājamies Dieva patieso raksturu, ka Viņš ir līdzjūtīgs, žēlojošs Tēvs, kas nevēlas, ka kāds pazustu, bet grib, lai visi, nožēlojot grēkus un atgriežoties, nāktu pie Viņa un saņemtu mūžīgu dzīvību.
Spēcīgs pasaulīgums ir bijis viens no sātana [255] vissekmīgākajiem kārdinājumiem. Viņš ir centies panākt, lai cilvēku sirds un prāts tik pilnīgi nodotos laicīgiem vilinājumiem, ka domām par Debesīm vairs neatliktu ne mazākās vietas. Viņš ļaudis pārvalda ar mīlestību uz pasauli. Tad zemes lietas aizēno dievišķās, izraidot Kungu no redzesloka un cilvēka prāta. Patiesības vietā tiek pieņemti un mīlēti viltus dievi un viltus mācības. Cilvēkus apbur pasaules spožums un vizuļi. Tie tā pieķeras zemes lietām, ka daudzi gatavi uz jebkuru grēku, lai tikai iegūtu kādu laicīgu labumu.
Sātans cerēja pārspēt Kristu tieši šajā punktā, jo domāja, ka cilvēcībā Viņš būs viegli uzvarams. Un tā “velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību un uz To saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” (Mat. 4:8,9) Bet Kristus palika nesatricināms. Viņš izjuta šīs kārdināšanas spēku, bet mūsu labā stājās tai pretī un uzvarēja. Viņš izlietoja vienīgi tādus ieročus, kas pieejami visām cilvēciskajām būtnēm – Tā Vārdu, kurš ir varens padomā, – “Stāv rakstīts”. (Mat. 4:4,10)
Ar kādu spraigu interesi Debesu eņģeļi un nekritušās pasaules vēroja šo cīņu, kur tika aizstāvēts bauslības gods! Ne tikai mūsu pasaules, bet arī plašā Debesu Universa labā strīds tika izšķirts uz visiem laikiem. Tumsas sazvērnieki gan gaidīja, vai neradīsies kāda izdevība uzveikt cilvēces dievišķi cilvēcisko Pārstāvi, lai lielais atkritējs varētu izsaukties : “Uzvara!” un pasaule un tās iedzīvotāji uz visiem laikiem nonāktu tā pārvaldībā.
Bet sātans spēja aizsniegt tikai ”papēdi”; tas nevarēja pieskarties galvai. Un, Kristum mirstot, viņš saprata, ka cīņa ir zaudēta. Velns saprata, ka tā raksturs tagad bija skaidri redzams visām Debesīm un ka Debesu būtnes un Dieva radītās pasaules pilnībā nostāsies Dieva pusē. Viņš zināja, ka izredzes vēl turpmāk kādu iespaidot ir galīgi zudušas. Kristus cilvēcība uz mūžīgiem laikiem izšķīra strīda jautājumu. [256]
Kristus cilvēciskās dabas bezgrēcība
Uzņemoties cilvēka dabu tās kritušajā stāvoklī, Kristum nebija ne vismazākās līdzdalības grēkā. Viņš bija pakļauts cilvēciskajam nespēkam un vājumam, lai “piepildītos Jesajas vārdi, kas saka: Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas”. (Mat. 8:17) Jēzus juta līdzi mūsu nepilnībām un visās lietās tika kārdināts līdzīgi mums. Tomēr Viņš nepazina grēku. Viņš bija nenoziedzīgs un nevainīgs Jērs. (1. Pēt. 1:19) Ja sātans būtu spējis Kristu pavedināt uz grēku kaut vismazākajā sīkumā, tad tas būtu saminis Pestītāja galvu. Bet tas spēja aizskart tikai Viņa papēdi. Ja tiktu ievainota galva, tad cilvēcei vairs nebūtu cerības. Tad pār Kristu, tāpat kā pār Ādamu, nāktu dievišķās dusmas. Kristus un draudze būtu bez cerības.
Mums nav nekāda iemesla šaubīties par Kristus dabas pilnīgo bezgrēcību. Mūsu ticībai jābūt saprātīgai, uzlūkojot Jēzu pilnīgā uzticībā un līdz galam paļaujoties uz Viņa salīdzinošo upuri. Lai dvēseli neapņemtu tumsa, tas ir pats svarīgākais. Šis svētais Starpnieks ir spējīgs mūs izglābt, jo Viņš savā cilvēciskajā raksturā ieinteresētajam Universam atklāja nevainojamu un pilnīgu pazemību, absolūtu paklausību visām Dieva prasībām. Cilvēkam tagad tiek piedāvāts dievišķs spēks, lai tas varētu kļūt par dievišķās dabas līdzdalībnieku, izbēgot no samaitāšanas, ko pasaulē rada iekāre. Tāpēc nožēlojošs, ticošs cilvēks var tikt pārvērsts par Dieva taisnību Kristū. [257]
