(Raksts publicēts The Review and Herald, 1891. gada 22. decembrī)
Pat visaugstākajam Debesu eņģelim nav iespējams samaksāt izpirkšanu par vienu pazudušu dvēseli. Ķerubiem un serafiem ir vienīgi tā godība, ar kādu Radītājs savus radījumus ir apveltījis, bet cilvēka izlīgšanu ar Dievu varēja nodrošināt vienīgi Dievam līdzīga Būtne, kurai ir tādas rakstura īpašības, kas to dara cienīgu cilvēka labā runāt ar bezgalīgo Dievu, kā arī pārstāvēt Viņu kritušajā pasaulē. Cilvēka Vietniekam un Galvotājam bija nepieciešama cilvēka daba, saistība ar cilvēces ģimeni, kura tam jāpārstāv, un kā Dieva sūtnim – arī dievišķā daba, savienībai ar Bezgalīgo, lai varētu pasaulei atklāt Dievu un kalpot par Vidutāju starp Dievu un cilvēku.
Tāds bija vienīgi Kristus. Ietērpis savu dievību cilvēcībā, Viņš atnāca uz šo Zemi, lai sauktos par Cilvēka Dēlu un par Dieva Dēlu. Viņš vienlaikus bija cilvēka garants un Dieva sūtnis, jo, ar savu taisnību apmierinot bauslības prasības, galvoja par cilvēku, un, atklājot kritušajai cilvēcei Dieva raksturu, pārstāvēja Visaugstāko. [258]
Pasaules Glābējam bija vara vilkt cilvēkus pie sevis, klusināt viņu bailes, izklīdināt tumsu, iedvest tiem cerību un drosmi un ierosināt ticēt Dieva labprātībai pieņemt tos dievišķā Vietnieka nopelnā. Baudot Dieva mīlestību, mums vienmēr vajadzētu būt pateicīgiem, ka Debesu pagalmos mums ir Vidutājs, Aizstāvis un Starpnieks, kas Tēva priekšā aizlūdz mūsu labā.
Mums ir viss nepieciešamais, kas iedrošina lūgt, lai mēs tiktu piepildīti ar ticību un paļāvību uz Dievu. Kad laicīgas valsts ķēniņš grib ļaudis pārliecināt par savu vārdu patiesumu, kā visvērtīgāko ķīlu tas piedāvā savu bērnu, kuru tad izpērk, izpildot doto solījumu. Un paskatieties tikai, kādu ķīlu Tēvs dod, garantējot savu vārdu uzticību! Lai cilvēkiem apliecinātu sava nodoma nemainību, Viņš liek savam vienpiedzimušajam Dēlam nākt uz šo pasauli, uzņemties cilvēka dabu, ne tikai īsajos Zemes dzīves gados, bet kā mūžīgu garantu Dieva uzticībai, to paturot arī Debesu pagalmos. Ak, cik dziļa un neaptverama ir Dieva gudrības un mīlestības bagātība! “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka mēs tiekam saukti Dieva bērni.” (1. Jāņa 3:1)
Ticot Kristum, mēs kļūstam par karaliskās ģimenes locekļiem, Dieva mantiniekiem un Jēzus Kristus līdzmantiniekiem. Kristū mēs esam viens. Skatoties uz Golgātu un uzlūkojot karalisko Cietēju, kurš cilvēka dabā un viņa labā nesa bauslības lāstu, izzūd visas tautību atšķirības, visas sektantiskās nesaskaņas; izgaist visa sabiedrības augstāko šķiru godāšana un lepošanās ar savu stāvokli.
Gaisma, kas no Dieva troņa apspīd Golgātas krustu, uz visiem laikiem pieliek punktu cilvēku radītajai šķirošajai sienai starp sabiedrības kārtām un rasēm. Jebkuras kārtas ļaudis kļūst vienas ģimenes locekļi un Debesu Ķēniņa bērni, ne kādas laicīgas varas iespaidā, bet Dieva mīlestības spēkā, – tā Dieva, kurš Jēzu atdeva nabadzības, bēdu un pazemošanās pilnai dzīvei, apkaunojošai un mokošai nāvei, lai Viņš daudzus dēlus un meitas varētu vadīt uz godību.
Ne amats, ne ierobežotā gudrība, ne spējas, ne apdāvinātība nevienai personai nepiešķir [259] augstāku pakāpi Dieva vērtējumā. Intelekts, saprāts un talanti ir Dieva dāvanas, kas izlietojamas Viņam par godu, Viņa mūžīgās valsts uzcelšanai. Debesu skatījumā vērtība ir vienīgi garīgajam un morālajam raksturam. Tas pārdzīvos kapu un uz mūžības nebeidzamajiem laikmetiem tiks ietērpts nemirstīgā godībā. Cilvēku tik augsti godātā karaliskā kārta nekad neiznāks no kapenēm, kur tā ieiet. Ļaužu bagātība, gods, gudrība, kas kalpojusi ienaidnieka mērķiem, nespēj sagādāt to īpašniekiem ne mantojumu, ne slavu, ne cienījamu vietu nākamajā pasaulē. Vienīgi tie, kas augstu vērtējuši Kristus žēlastību, kas tos darījusi par Dieva mantiniekiem un Kristus līdzmantiniekiem, uzcelsies no kapa sava Glābēja līdzībā.
Visi, kas tiks atrasti cienīgi būt par locekļiem Debesu Valdnieka ģimenē, viens otru atzīs par Dieva dēliem un meitām. Viņi sapratīs, ka spēku un piedošanu saņem no viena un tā paša avota – no Jēzus Kristus, kas par viņu grēkiem bija piesists pie krusta. Tie apzinās, ka viņiem savas rakstura drēbes jāmazgā Kristus asinīs, lai tie Viņa vārdā būtu pieņemami Tēvam un kādreiz varētu atrasties starp taisnības baltajās drēbēs tērpto svēto pulku krāšņās sanāksmes dalībniekiem.
Vienoti Kristū
Ja Dieva bērni ir vienoti Kristū, kā gan lai Jēzus skatās uz cilvēka sabiedrisko stāvokli, šķirošanu pēc ādas krāsas, rases, amata, bagātības, izcelsmes vai izglītības? Vienotības noslēpums ir atrodams ticīgo vienlīdzībā Kristū. Šķiršanās no Kristus ir iemesls visām nesaskaņām, strīdiem un nevienprātībai. Kristus ir centrs, uz kuru visiem vajadzētu tiekties; un jo vairāk mēs tuvosimies centram, jo tuvāki kļūsim viens otram izjūtās, līdzjūtībā un mīlestībā, pastāvīgi pieaugot raksturā un Jēzus līdzībā. Dievs neuzlūko cilvēka vaigu.
Kristus zināja, ka laicīgs greznums ir bezvērtīgs, tāpēc ārišķībām nepievērsa nekādu uzmanību. Dvēseles skaidrībā [260] un rakstura un principu cēlumā Viņš stāvēja augstu pāri pasaules tukšajiem ieradumiem. Lai gan pravietis Viņu raksturo kā nievātu, ļaužu atstātu, pilnu sāpju un vājības (Jes. 53:3), Viņš tomēr bija visaugstākais starp Zemes dižciltīgajiem vīriem. Cilvēku sabiedrības vislabākās aprindas būtu Viņam parādījušas uzmanību, ja vien Kristus būtu bijis ar mieru pieņemt to pakalpojumus, bet viņš nemeklēja pūļa aplausus un palika neatkarīgs no jebkura cilvēciska iespaida. Viņam, kurš bija atstājis Debesu godību un krāšņumu, kuram nebija nekāda laicīga spožuma, kurš nenodevās greznībai un nemeklēja ārēju izrādīšanos, bet pazemību, – Viņam bagātība, stāvoklis un sabiedrības kārtas visā to dažādībā un cilvēciskā lieluma atšķirībās bija tikai daudzas niecības pakāpes.
Vienkāršajiem, nabadzības saistītajiem, rūpju nomāktajiem un smaga darba nospiestajiem ļaudīm nav iespējams Jēzus dzīvē atrast neko tādu, kas tos ierosinātu domāt, ka Kristus nepazīst viņu likstas, viņu smagos apstākļus un nevarētu tiem just līdzi viņu trūkumā un sāpēs. Jēzus pazemīgās ikdienas dzīves vienkāršība saskanēja ar Viņa necilo dzimšanu un materiālajiem apstākļiem. Bezgalīgā Dieva Dēls, dzīvības un godības Kungs pazemojās līdz visparastākajai un pieticīgākajai dzīvei, tā ka nevienam nav iemesla domāt, ka Jēzus tam nav pieejams. Viņš sevi darīja visiem sasniedzamu. Viņš neizmeklēja dažus labākos, ar kuriem biedroties, tajā pašā laikā noraidot visus pārējos. Dieva Gars ir ļoti apbēdināts, ja konservatīvisms noslēdz cilvēkus pret viņu līdzcilvēkiem, un jo sevišķi tad, ja tas notiek starp ļaudīm, kas saucas par Dieva bērniem.
Kristus nāca sniegt pasaulei piemēru, cik laba var kļūt cilvēka daba, ja tā savienojas ar dievību. Atklājot savu žēlastību, līdzjūtību un mīlestību, Viņš Zemes iedzīvotājus iepazīstināja ar jaunu lieluma izpratni. Viņš Dievu parādīja pilnīgi citā gaismā. Kā cilvēces pārstāvis Viņš ļaudīm mācīja dievišķās pārvaldes sistēmas zinātni, uzrādot neapstrīdamo taisnības un žēlastības izlīgšanas vērtību. Taisnības un žēlastības savienošana sevī neietver nekādu kompromisu ar grēku, ne arī noraida kādu taisnības prasību, bet iedala katrai dievišķajai īpašībai [261] tai noteikto vietu, tā ka žēlastība var izpausties savu vainu nenožēlojoša grēcinieka sodīšanā, pati nezaudējot savu maigumu un līdzjūtīgo dabu, un taisnība var izpausties piedošanā nožēlojošam pārkāpējam, nenovēršoties ne no viena godīguma principa.
Kristus mūsu Augstais Priesteris
Tas viss kļuva iespējams tāpēc, ka Kristus cilvēka dabā ienesa dievišķā rakstura īpašības un starp cilvēci un dievību nolika savu krustu, tā uzceļot tiltu pāri bezdibenim, kas grēcinieku šķīra no Dieva.
“Jo Viņš jau nepieņem eņģeļus (neuzņemas eņģeļu dabu), bet gan Ābrahāma cilti. Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būt uzticams Augsts Priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus. Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebr. 2:16-18)
“Jo mums nav augsts priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebr. 4:15)
“Jo katrs no cilvēku vidus ņemtais augstais priesteris cilvēku labā tiek iecelts kalpošanai Dievam, lai nestu dāvanas un upurus par grēkiem; viņš var iežēloties par nezinātājiem un maldīgajiem, tāpēc ka arī viņš pats ir vājības apņemts. Un tās dēļ viņam pienākas kā tautas, tā arī sevis dēļ upurēt par grēkiem. Un neviens pats sev neņem šo godu, bet Dieva aicināts, tāpat kā Ārons. Tāpat arī Kristus nav piesavinājies godu tikt par Augsto Priesteri, bet Tas, kas Viņam ir teicis: “Mans Dēls Tu esi, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.” Kā arī citā vietā Viņš saka: “Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas.” Savas miesas dienās ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm un, Dēls būdams, tomēr ir mācījies paklausību no tā, ko [262] cietis. Un, pilnību sasniedzis, Viņš ir palicis visiem, kas Viņam paklausa, par mūžīgas pestīšanas gādātāju.” (Ebr. 5:1-9)
Jēzus nāca, lai cilvēciskajām pūlēm pievienotu morālo spēku, tāpēc Viņa sekotāji nekādā gadījumā nedrīkst atļauties no sava redzesloka pazaudēt Kristu, kurš ir viņu priekšzīme visās lietās. Kungs sacīja: “Es pats svētījos par viņiem, ka ir viņi būtu svētīti patiesībā.” (Jāņa 17:19) Jēzus savu bērnu priekšā noliek patiesību, lai viņi to varētu uzlūkot un uzlūkojot Viņa žēlastības spēkā tiktu pārvērsti no pārkāpumiem uz paklausību, no morālās netīrības uz skaidrību, no grēka uz sirds svētumu un taisnu dzīvi.
Īpaša šķira Debesīs
Daži no izglābtajiem Kristum būs pieķērušies dzīves pēdējās stundās, tāpēc tie, kas mirstot pestīšanas plānu vēl pilnīgi nesaprata, Debesīs saņems tālākas pamācības. Kristus izglābtos vedīs pie dzīvības upes un atklās tiem visu, ko viņi, dzīvojot virs Zemes, nevarēja aptvert. [Undated manuscript 150.] [263]
