(Raksts publicēts The Review and Herald, 1874. gada 1. septembrī)
Mūsu Pestītājs pilnībā paļāvās uz Debesu Tēvu, ka Viņš netiks kārdināts pāri Tam piešķirtajiem spēkiem un uzvarēs, ja tikai pacietīgi panesīs pārbaudi, kurai tagad tika pakļauts. Kristus jau pats pēc savas gribas nemeklēja šīs briesmas. Dievs pieļāva, ka sātanam uz laiku bija vara pār Viņa Dēlu. Jēzus zināja, ka, ja Viņš šajos ārkārtīgi grūtajos pārbaudes apstākļos paliks uzticīgs, tad, ja arī nebūs citas iespējas, Dievs Viņam palīgā sūtīs kādu eņģeli. Viņš bija pieņēmis cilvēka dabu, un Viņam pienācās pārstāvēt cilvēci.
Sātans redzēja, ka arī ar otro lielo kārdināšanu tas Kristu nebija pārspējis. “Un velns viņu veda uz ļoti augstu kalnu un Tam rādīja visas pasaules valstis vienā acumirklī. Un velns uz Viņu sacīja: “Es Tev došu visu šo varu un visu šo godību, jo tā man ir nodota, un, kam es gribu, tam es to dodu. Kad Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” (Lūkas 4:5-7)
Pirmajās divās lielajās kārdināšanās sātans nebija atklājis ne savus īstos mērķus, ne raksturu. Viņš izlikās [286] par kādu augstu stāvošu vēstnesi no Debesu pagalmiem, bet tagad šo masku nometa. Kā kādā panorāmā tas Kristum vispievilcīgākajā gaismā rādīja visas pasaules valstis un sevi nosauca par šīs Zemes valdnieku.
Visvilinošākā kārdināšana
Šī pēdējā kārdināšana bija visvilinošākā no visām trim. Sātans zināja, ka Kristu sagaida sāpju, grūtību un dažādu cīņu pilna dzīve, tāpēc cerēja, ka šos apstākļus varēs izmantot savā labā, lai pierunātu Viņu atteikties no skaidrā godīguma. Šai pēdējā kārdināšanā tas koncentrēja visus savus spēkus, jo, atkarībā no tā, kurš gūs virsroku, izšķīrās tā liktenis. Velns apgalvoja, ka pasaule esot viņa īpašums un tas esot gaisā mītošo spēku valdnieks. Tas Jēzu aiznesa ārkārtīgi augsta kalna virsotnē un tad kā panorāmā Viņam rādīja visas pasaules valstis, kas tik ilgi bija atradušās tā pārvaldībā, piedāvājot tās kā kādu lielu dāvanu. Sātans Kristum paskaidroja, ka tādā veidā Viņš bez jebkādām ciešanām un briesmām pasauli iegūs savā īpašumā. Velns apsolīja atdot scepteri un varu un ļaut Kristum valdīt, prasot par to tikai vienu – lai Kristus tam parāda godu kā augstākajam, un visas šai brīdī skatītās pasaules valstis piederēs Viņam.
Tikai īsu brīdi Jēzus skats kavējās pie sātana rādītās godības, bet tad Viņš tūlīt novērsās un atteicās raudzīties vilinošajās ainās. Viņš nevēlējās ielaisties sarunās ar kārdinātāju un pakļaut riskam savu nelokāmo godīgumu. Kad sātans pieprasīja, lai tam parāda tādu godu, Kristū pamodās dievišķas dusmas, un Viņš vairs ilgāk nespēja paciest sātana zaimojošo iedomību, vai ļaut tam vēl atrasties savā tuvumā. Tagad Kristus izlietoja savu dievišķo autoritāti un pavēlēja sātanam aiziet. “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpo.” (Mat. 4:10) Velns savā lepnībā un augstprātībā bija sevi pasludinājis par likumīgo un paliekošo pasaules valdnieku, [287] par visu tās bagātību un godības īpašnieku, pieprasot, lai visi Zemes iedzīvotāji dotu tam godu, kas pienākas vienīgi pasaules un visu tajā esošo lietu Radītājam. Tas Kristum sacīja: “Es Tev došu visu šo varas pilnību un godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot.” (Lūkas 4:6) Sātans ar Kristu centās noslēgt īpašu vienošanos, apsolot uzreiz apmierināt visas Viņa pretenzijas, ja tikai Kristus to pielūgtu.
Šis pret Radītāju izteiktais apvainojums Dieva Dēlam lika to sašutumā norāt un aizraidīt prom. Pirmajā kārdināšanā sātans bija sev glaimojis, ka ir tik labi apslēpis savu īsto raksturu un mērķus, ka Kristus aiz visa tā nespēs saskatīt sacelšanās vadoni, kuru jau reiz bija uzvarējis un izraidījis no Debesīm. Kristus norājošie vārdi: “Atkāpies, sātan!” skaidri pierādīja, ka tas tika atpazīts jau pašā sākumā un ar visu savu krāpšanas mākslu nekādi nespēja ietekmēt Dieva Dēlu. Velns saprata: ja Kristus mirs, glābjot cilvēku, tad viņa paša varai būs gals un viņš tiks iznīcināts. Tāpēc tas bija rūpīgi izplānojis, ja vien būtu iespējams, neļaut Dieva Dēlam iesākto lielo darbu paveikt līdz galam. Ja cilvēces glābšanas plāns neizdotos, tad viņam tiešām paliktu valstība, uz kuru tas bija pretendējis. Velns bija iedomājies: ka veiksmes gadījumā, tas tomēr varētu valdīt pretēji Debesu Dieva gribai.
Kad Kristus atstāja Debesis, savu varu un godību, sātans gavilēja. Tas domāja, ka Dieva Dēls līdz ar to nonāks viņa rokās. Svētais pāris Ēdenē tik viegli kļuva par upuri kārdināšanai, ka velns cerēja ar savu sātanisko viltu un spēku pārvarēt pat Dieva Dēlu un tā izglābt savu dzīvību un valstību. Ja tam izdotos Jēzu pavedināt novirzīties no Tēva ieteiktā ceļa, kā viņš to bija panācis, kārdinot Ādamu un Ievu, tad mērķis būtu sasniegts.
Bija pienācis laiks, kad Jēzum vajadzēja izpirkt sātana pakļautībā nonākušos ļaudis, nododot savu dzīvību, lai tad vēl pēc zināma laika Viņam pakļautos viss – kā Debesīs, tā virs Zemes. Un Jēzus bija nesatricināms. Viņš pats izvēlējās ciešanu pilno dzīvi, [288] apkaunojošo nāvi, lai Tēva norādītajā veidā kļūtu par Zemes valstu likumīgo valdnieku un saņemtu tās par mūžīgu īpašumu. Arī sātans beidzot būs nodots Viņa rokās, lai tiktu sodīts ar nāvi un nekad vairs netraucētu ne Jēzu, ne godībā mītošās svētās būtnes.
Kārdināšana pilnībā atvairīta
Viltīgajam ienaidniekam Jēzus sacīja: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpo.” (Mat. 4:10) Velns no Kristus bija prasījis pierādījumu, ka Viņš ir Dieva Dēls, un šajā brīdī to saņēma. Tas bija spiests paklausīt Kristus dievišķajai pavēlei. Viņš tika apturēts un apklusināts. Tam nebija varas pretoties šim stingrajam norādījumam. Viņš bija spiests bez iebildumiem nekavējoties atstāt pasaules Glābēju.
Līdz ar to Kristus bija atbrīvots no sātana pretīgās klātbūtnes. Šī cīņa bija beigusies. Ar Kristus neizmērojamajām ciešanām gūtā uzvara tuksnesī bija tikpat pilnīga, cik pilnīga kādreiz bija Ādama sakāve. Tagad kādu laiku Dieva Dēls bija brīvs no sava spēcīgā ienaidnieka un ļauno eņģeļu leģionu klātbūtnes.
Pabeidzis kārdināšanas, sātans uz neilgu laiku no Jēzus aizgāja. Pretinieks tika uzvarēts, kaut arī cīņa bija ilga un ārkārtīgi smaga. Kristus izskatījās nomocījies un spēkus zaudējis; viņš pakrita pie zemes kā miris. Labie eņģeļi, kas Debesu pagalmos bija zemojušies Viņa priekšā un tikko, pārsteigti, ar sasprindzinātu interesi un dziļām sāpēm bija vērojuši savu mīļoto Pavēlnieku cīnāmies ar sātanu, tagad nāca un Viņam kalpoja. Tie sagatavoja barību un Viņu stiprināja, jo Jēzus gulēja kā miris. Redzot pasaules Pestītāju cilvēka glābšanas dēļ pārdzīvojam šīs neizsakāmās ciešanas, eņģeļi jutās pārsteigti un godbijības pārņemti. Tas, kurš Debesu pagalmos bija tāds pats kā Dievs, tagad viņu priekšā gulēja novājējis gandrīz sešas nedēļas ilgajā gavēnī. Vienu [289] un vientuļu Viņu bija vajājis no Debesīm izraidītais dumpinieku vadonis. Jēzus bija izturējis kārdināšanas, kas daudz smagākas par jebkuru cilvēkam pieļauto pārbaudījumu. Cīņa ar tumsas spēkiem Kristus cilvēciskajai dabai tās vājumā un nespēkā bija ilga un ārkārtīgi smaga. Eņģeļi no Tēva atnesa mīlestības un iedrošinājuma vēstis, kā arī apliecinājumu, ka visas Debesis gavilē par pilnīgo uzvaru, ko Viņš ieguvis cilvēka labā.
Cilvēces atpirkšanas maksa nekad netiks pilnībā saprasta, līdz atpestītie kopā ar savu Glābēju stāvēs pie Dieva troņa. Tikai tad, kad tie sāks aptvert nemirstīgās dzīvības vērtību un mūžīgo atalgojumu, arvien skaļāk atskanēs uzvaras un nebeidzamu gaviļu dziesma: “Cienīgs ir Jērs, kas tapa nokauts, ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu slavu un pateicību!” (Atkl. 5:12) “Un visus radījumus,” saka Jānis, “kas ir Debesīs un virs zemes, un zemes apakšā, un kas ir jūrā, un visus, kas tur ir iekšā, es dzirdēju sakām: Tam, kas sēž uz goda krēsla, un Jēram lai ir pateicība un slava, un gods, un vara mūžīgi mūžam.” (Atkl. 5:13)
Lai gan sātana visneatlaidīgākās pūles un tik spēcīgās kārdināšanas izrādījās nesekmīgas, tas tomēr neatmeta cerības, ka kaut kad nākotnē izdosies gūt panākumus. Velns domāja par Kristus kalpošanas laiku, kad tam atkal būs izdevības vērsties pret Viņu ar savu varu un viltību. Tas plānoja aptumšot jūdu, Dieva izredzētās tautas pilsoņu, prātu, lai tie Kristū nespētu saskatīt pasaules Glābēju. Sātans cerēja to sirdis piepildīt ar skaudību, greizsirdību un naidu pret Dieva Dēlu, lai tie Kristu nepieņemtu, bet padarītu Viņa dzīvi virs Zemes pēc iespējas grūtāku. [290]
