(Raksts publicēts The Review and Herald, 1874. gada 18. augustā un 1. septembrī)
Sātana plāns gūt uzvaru pār Kristu, kārdinot Viņa ēstgribu, cieta sakāvi. Šeit, tuksnesī, Kristus cilvēces labā guva uzvaru pār nesavaldību ēšanā, līdz ar to paverot cilvēkam iespēju visos nākamajos laikos Viņa vārdā uzvarēt nesātību savā labā. Tomēr sātans cīņu nevēlējās pārtraukt, līdz, centībā gūt uzvaru pār pasaules Pestītāju, nebūtu izmēģinājis visus līdzekļus. Tas labi saprata, ka cīņas iznākums, kurš būs uzvarētājs – Kristus vai viņš –, izšķirs tā likteni. Un, lai ar savu pārāko spēku iedvestu Kristum godbijību, tas Jēzu aizveda uz Jeruzālemi, uzcēla pašā Dieva nama jumta galā un turpināja uzmākties ar kārdinājumiem.
Velns atkal pieprasīja, lai Kristus, ja Viņš tiešām ir Dieva Dēls, to pierāda, metoties lejā no galvu reibinošā augstuma, kur tas Viņu bija nolicis. Tā velns Kristu skubināja parādīt uzticību sava Tēva sargājošajām rūpēm. Pirmajā kārdināšanā, kas saistījās ar barību, sātans centās pamodināt šaubas par Dieva mīlestību un Tēva rūpēm par savu Dēlu, [282] norādot uz apkārtni un Kristus izsalkumu kā pierādījumu, ka Dievs nav ar Viņu. Šai ziņā sekmju nebija. Tāpēc tagad tas centās savā labā izmantot Kristus paļāvību un pilnīgo uzticēšanos, kādu Dēls bija parādījis savam Debesu Tēvam, lai skubinātu uz pašpaļāvību. “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.” Bet Jēzus nekavējoties atbildēja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” (Mat. 4:6,7)
Pašpaļāvības grēks
Pašpaļāvības grēku ir grūti atšķirt no pilnīgas ticības un paļaušanās uz Dievu. Sātans sev glaimoja, ka spēs savā labā izmantot Kristus cilvēciskumu, lai paskubinātu viņu no paļāvības pāriet uz pašpaļāvību. Šajā sfērā ir avarējušas daudzas dvēseles. Sātans mēģināja Kristu piekrāpt ar glaimiem. Tas atzina, ka, tuksnesī, vissmagākajos apstākļos, Kristus ir rīkojies pareizi, uzticoties Dievam un paļaujoties uz Viņu kā savu Tēvu. Tagad tas Kristu skubināja nolaisties no tempļa jumta, lai tādā veidā Viņš vēl spēcīgāk apliecinātu savu pilnīgo paļāvību uz Dievu un dotu vēl vienu pierādījumu pārliecībai, ka ir Dieva Dēls. Velns sacīja, ka Kristum, ja Viņš tiešām ir Dieva Dēls, nav ko baidīties, jo blakus esošie eņģeļi Viņam palīdzēs. Citējot Rakstus, velns vēlējās parādīt, cik labi tos saprot.
Pasaules Glābējs savā godīgumā nesvārstījās un apliecināja pilnīgu paļāvību Tēva apsolītajai aizgādībai. Viņš nevēlējās nevajadzīgi pārbaudīt Dieva uzticību un mīlestību, lai gan atradās ienaidnieka rokās, turklāt ārkārtīgās grūtībās un briesmās. Viņš negribēja paklausīt sātana priekšlikumam kārdināt Dievu, pašpaļāvīgi izmantojot Tēva aizgādību. Sātans atsaucās uz Rakstiem, kas tam šķita šim gadījumam piemēroti, cerēdams tā īstenot savus īpašos, tieši Pestītājam pielāgotos plānus.
Kristus zināja, ka Dievs Viņu tiešām pasargātu, ja [283] Tēvs pats būtu pieprasījis, lai Jēzus metas lejā no Tempļa jumta. Bet, ja Viņš to darītu, atsaucoties vienīgi uz sātana izaicinājumu pārbaudīt Tēva sargājošās rūpes un mīlestību, tad tas neliecinātu par Viņa ticības stiprumu. Sātans pavisam labi saprata, ka gadījumā, ja Kristu, Dieva neaicinātu, izdotos pierunāt nolaisties no Tempļa jumta, lai tikai pierādītu savas tiesības uz Debesu Tēva sargājošo aizgādību, Viņš ar šo soli atklātu savas cilvēciskās dabas vājumu.
Arī no otrās kārdināšanas Kristus iznāca kā uzvarētājs. Smagajā cīņā ar vareno ienaidnieku Viņš parādīja pilnīgu uzticību savam Tēvam. Ar šo uzvaru mūsu Glābējs cilvēkiem atstāja pilnīgu paraugu, rādot, ka visos pārbaudījumos un briesmās viņu vienīgā drošība ir nelokāmā paļāvībā un uzticībā Dievam. Viņš atteicās pārgalvīgi izmantot Tēva žēlastību un pakļaut sevi briesmām, kas Debesu Dievam liktu parādīt savu spēku, lai Viņu izglābtu, jo Jēzus būtu piespiedis Tēvu darboties Viņa labā un līdz ar to neatstātu saviem ļaudīm nevainojamu priekšzīmi ticībai un nelokāmai paļāvībai uz Dievu.
Kārdinot Kristu, sātans Viņu centās pavedināt uz pārdrošu pašpaļāvību, lai Viņš parādītu cilvēcisku vājumu un vairs nevarētu būt pilnīgs paraugs Zemes iemītniekiem. Velns domāja, ka gadījumā, ja Kristus neizturēs kārdinājuma pārbaudi, cilvēcei vairs nebūs glābšanas iespējas un šī cilts pilnībā nonāks tā varā.
Kristus - mūsu cerība un piemērs
Kristus pazemojās un tuksnesī mokoši cieta cilvēces dēļ, jo līdz ar Ādama krišanu tika zaudēts viss. Kristus bija vienīgā cerība, kā atgūt Kunga labvēlību, jo pārkāpjot Dieva likumus, cilvēks no Viņa bija aizgājis tik tālu, ka tam vairs nebija iespējams Dieva priekšā pazemoties tik dziļi, kā prasīja smagais pārkāpums. Dieva Dēls spēja pilnībā saprast pārkāpēja drausmīgos grēkus un sava bezgrēcīgā rakstura dēļ, vienīgi Viņš cilvēka labā varēja panākt pieņemamu izlīgumu, pats pārdzīvojot [284] Tēva nepatikas mokošo izjūtu. Dieva Dēla ciešanas un pārdzīvojumi par pasaules grēkiem bija atbilstoši Viņa dievišķajai izcelsmei un skaidrībai, kā arī cilvēces pārkāpumu lielumam.
Kristus ir mūsu priekšzīme ikvienā jomā. Pārdomājot Viņa pazemošanos garajā pārbaudījuma un gavēņa laikā tuksnesī, lai mūsu labā gūtu uzvaru pār kārdinājumu nepareizi apmierināt ēstgribu, mums ir no kā mācīties, kad mēs tiekam kārdināti. Ja savaldīties ēdot cilvēces ģimenei ir tik grūti un šī tieksme tik bīstama, ka Dieva Dēlam tāpēc vajadzēja pakļauties tādai pārbaudei, cik svarīgi un cik nepieciešami tad mums savu apetīti vienmēr paturēt prāta kontrolē. Lai cilvēka labā te gūtu uzvaru, mūsu Pestītājs gavēja gandrīz sešas nedēļas. Kā gan ļaudis, kas saucas par kristiešiem, ar skaidru sirdsapziņu, labi zinādami Kristus atstāto priekšzīmi, var atļauties apmierināt savas iegribas, baudot to, kas novājina prātu un sirdi? Tas tiešām ir nožēlojams fakts, ka ieradumi pakļauties savām tieksmēm, no kā cieš veselība un kas novājina morālos spēkus, tagad tur verdzības saitēs lielu kristīgās pasaules daļu.
Daudzi, kas atklāti atzīst savu dievbijību, nemaz nejautā, kāpēc Kristus tik ilgi gavēja un cieta tuksnesī. Viņam ciešanas ne tik daudz sagādāja tiešais izsalkums, kā apziņa par briesmīgajiem rezultātiem, kas piemeklēs cilvēci, ļaujot vaļu savām iegribām un tieksmēm. Viņš zināja, ka negausība ēdot kļūs par cilvēka elku, kas liks aizmirst Dievu un nostāsies tieši ceļā tā izglābšanai. [285]
