(Raksts publicēts The Review and Herald, 1898. gada 8. novembrī)
“Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.” (2.Kor. 4:6)
Pirms krišanas mūsu pirmo vecāku prātu vēl neaptumšoja neviens mākonis, kas padarītu neskaidru izpratni par Dieva raksturu. Viņi dzīvoja pilnīgā saskaņā ar sava Radītāja gribu. Tos apņēma brīnišķa gaisma, paša Dieva gaisma. Kungs satikās ar svēto pāri un sniedza tam dažādus norādījumus, pievēršot uzmanību savu roku darbiem, jo viņus apņemošā daba bija kā mācību grāmata, kas liecināja par Dieva esamību. Uz tiem runāja ikkatrs dārza koks. Vērojot apkārt esošo radību, bija skaidri saskatāmas neredzamās lietas, pat Kunga mūžīgais spēks un dievība.
Bet, lai gan ir taisnība, ka tad Dievs bija visai labi noprotams dabā, tas tomēr neapstiprina apgalvojumu, ka arī pēc krišanas Ādams un viņa pēcnācēji no dabiskās pasaules par Viņu varēja iegūt pilnīgas zināšanas. Daba ar savu atklāsmi cilvēkam spēja palīdzēt, kamēr tas vēl nebija grēkojis, bet pārkāpumi [291] dabai pārvilka lāsta ēnu, kas nostājās starp dabu un dabas Dievu. Ja Ādams un Ieva nekad nebūtu pieļāvuši nepaklausību Radītājam, ja tie būtu palikuši uz pilnīgi godīgas dzīves takas, tad vienmēr varētu atzīt un saprast Dievu. Tomēr, kad viņi uzklausīja kārdinātāja balsi un grēkoja, Debesu nevainības tērpa gaisma tos atstāja, un, šķīrušies no šī gaismas apģērba, viņi apvilka Dieva nepazīšanas tumšās drēbes. Skaidrā un pilnīgā gaisma, kas līdz tam viņus apņēma, padarīja gaišu visu, kam tie tuvojās, bet, zaudējuši Debesu gaismu, Ādama pēcnācēji vairs nespēja Dieva radībā atpazīt Viņa raksturu.
Visa daba, kādu mēs to redzam šodien, sniedz pavisam vāju priekšstatu par Ēdenes skaistumu un krāšņumu; tomēr tā vēl arvien nepārprotamā veidā liecina par Dieva godību. Grēka lāsta sagandētajā dabā vēl arvien daudzas lietas ir nenoliedzami brīnišķas. Zemi taču ir radījusi spēkā visvarena un laipnībā, žēlastībā un mīlestībā apbrīnojama Būtne, un, pat padota iznīcībai, daba turpina runāt, sniedzot patiesu liecību par gudrībā nepārspējamo Mākslas Meistaru. Šajā mums atvērtajā dabas grāmatā – skaistajos, smaržīgajos ziedos ar dažādajām smalkajām krāsu niansēm – Dievs mums ir devis nepārprotamus savas mīlestības pierādījumus. Pēc Ādama pārkāpuma Kungs varēja iznīcināt katru plaukstošo pumpuru un atvērušos ziedu vai arī atņemt mums tik patīkamo puķu smaržu. Lāsta pārņemtajā un aptraipītajā zemē, ērkšķos, dadžos un nezālēs mēs varam izlasīt mūs nosodošos likumus, bet ziedu maigā krāsa un smarža atgādina, ka Dievs vēl arvien mūs mīl, ka Viņa žēlastība Zemei vēl arvien nav pilnīgi atņemta.
Daba cilvēcei sniedz daudzas garīgas pamācības. Puķes novīst tikai tāpēc, lai uzziedētu no jauna, un norāda mums uz augšāmcelšanās iespēju, kad visi, kas mīl Dievu, no jauna uzplauks augšā esošajā Ēdenē. Tomēr pilnībā atklāt Kunga lielo un apbrīnojamo mīlestību daba nespēj. Tāpēc pēc krišanas grēkā tā nepalika vienīgā cilvēku skolotāja. Lai pasauli neapklātu [292] tumsa un mūžīga garīga nakts, dabas Dievs ar mums paredzēja satikties Jēzū Kristū. Dieva Dēls ieradās pasaulē kā Tēva atklāsme. Viņš “bija patiesais Gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku”. (Jāņa 1:9) Mums jāuzlūko “Dieva godības atziņas gaisma Kristus vaigā”. (2.Kor. 4:6)
Sava vienpiedzimušā Dēla personā Debesu Dievs ir nācis mums pretī un pazemojies līdz cilvēciskai dabai. Uz Toma jautājumu Jēzus atbildēja: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tēva kā vien caur Mani. Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu, un no šī laika jūs Viņu pazīstat un Viņu esat redzējuši.” Filips Viņam saka: “Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.” Jēzus viņam saka: “Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu Mani nepazīsti, Filip? Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tad tu saki: rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī? Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara savus darbus. Ticiet Man, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī; bet ja ne, tad vismaz šo darbu dēļ ticiet.” (Jāņa 14:6-11)
Visgrūtākā un pazemojošākā mācība, kas cilvēkiem jāapgūst, ir atziņa par to, cik maz iespēju sniedz cilvēciskā gudrība, un kāda nevarība joprojām pastāv, lai ar savām pūlēm pareizi izprastu dabu. Grēks ir aptumšojis prātu, tādēļ pats no sevis cilvēks nespēj izskaidrot dabu, nepaaugstinot to pāri Radītājam. Viņš nespēj tajā saskatīt Dievu vai Dieva sūtīto Jēzu Kristu. Viņš līdzinās atēniešiem, kas cēla altārus dabas pielūgšanai. Atrazdamies Marsa kalnā, Pāvils Atēnu iedzīvotājiem stāstīja par dzīvā Dieva varenību pretstatā viņu pielūgtajiem elkiem.
“Jūs, atēniešu vīri,” viņš sacīja, “es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamajam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, To es jums sludinu. Dievs, kas radījis [293] pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam ko vajadzētu. Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu. Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: Mēs arī esam Viņa cilts. Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam.” (Ap.d. 17:22-29)
Daba nav Dievs
Tos, kuriem ir patiesa atziņa par Dievu, matērijas likumi vai dažādas dabas norises nekad nepadarīs tik neprātīgus, ka viņi neievērotu vai sāktu noliegt Dieva nepārtraukto darbību dabā. Daba nav Dievs un nekad nav bijusi Dievs. Dabas balss liecina par Dievu, bet daba nav Dievs. Kā Viņa roku darbs tā tikai liecina par Dieva spēku. Dabas autors ir Dievība. Dabīgajai pasaulei pašai nav nekādas varas, izņemot to, ko tai sniedz Radītājs. Ir personīgs Dievs, Tēvs; un ir personīgs Kristus, Dēls. “Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem; šinīs pēdējās dienās uz mums runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nes visas lietas ar savu spēcīgo vārdu un, izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā.” (Ebr. 1:1-3)
Dziesminieks saka: “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu. Nav nekādas valodas, nedzird ne vārda, [294] neskan to balss. “ (Ps. 19:1-3) Daži var iedomāties, ka grandiozās lietas dabīgajā pasaulē ir pats Dievs. Tās nav Dievs. Visas apbrīnojamās lietas un parādības debesīs izpilda vienīgi tām paredzēto uzdevumu. Tās ir kā Kunga instrumenti vai darba rīki. Dievs ir ne tikai Radītājs, bet arī visu lietu Pārvaldnieks. Dievišķā Būtne pastāvīgi strādā, uzturot savu radību. Tā pati roka, kas satur kalnus un līdzsvaro tos savās vietās, vada arī pasaules to noslēpumainajās gaitās ap sauli.
Šķiet, nav nevienas dabas norises, par kuru nevarētu atrast atsauksmes Dieva Vārdā. Raksti ziņo, ka “Viņš liek saulei uzlēkt” un lietum līt. (Mat. 5:45) Viņš “liek zālei augt uz kalniem”. “Viņš izkaisa sniegu kā vilnas pūkas un izber salnu kā pelnus. Viņš met savus krusas graudus kā maizes druskas zemē. (..) Kad Viņš pavēl, tad tie izkūst; kad Viņš sūta savu atkušņa vēju, tad ūdeņi notek.” (Ps. 147:8,16-18) Viņš “ievada ar zibeņiem lietu, izved vēju no tā slēptuvēm”. (Ps. 135:7)
Šie Svēto Rakstu vārdi neko nerunā par neatkarīgiem dabas likumiem. Lai piepildītu savus plānus, Dievs rada matēriju ar visām tās īpašībām. Viņš izlieto sev zināmos līdzekļus, lai varētu zelt augu valsts. Dievs sūta rasu, lietu un saules starus, lai uzdīgtu zāle, kas zemi pārklāj ar zaļu segu; lai uzplauktu, ziedētu un nestu augļus krūmi un augļu koki. Mēs nedrīkstam domāt, ka reiz iedarbinātu likumsakarību spēkā sēklas izveidojas pašas no sevis, vai lapas izplaukst, jo tām tas jādara. Dievs ir devis likumus, bet tie ir tikai līdzekļi Viņa rokās, ar kuriem Viņš iegūst attiecīgus rezultātus. Katra sīkākā sēkliņa dīgstot izlaužas cauri zemei un turpina augt, vienīgi pateicoties tiešai Dieva darbībai. Tas ir Dieva spēks, kas liek salapot kokiem un uzziedēt puķēm.
Arī cilvēka fiziskais organisms atrodas Dieva pārziņā, tomēr tas nav līdzīgs pulkstenim, kas, reiz uzvilkts, turpina tikšķēt pats no sevis. Sirds pukst, pulss seko pulsam un ieelpa – izelpai, bet visa būtne atrodas Dieva pārziņā. “Jūs esat Dieva aramais tīrums, [295] Dieva celtne.” (1.Kor. 3:9) Dievs ir Tas, kurā mēs dzīvojam, kustam un esam. Katru sirds pukstu, katru ieelpu un izelpu iedvesmo Tas, kurš Ādama nāsīs reiz iepūta dzīvības dvašu. To veic visur klātesošais Dievs, lielais “Es Esmu”.
Senie filozofi lepojās ar savām plašajām zināšanām. Bet palasiet, ko par to saka inspirētais apustulis: “Dižodamies ar savu gudrību, viņi kļuvuši nelgas un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putnam, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem. (..) Viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju.” (Rom. 1:22-25) Savā cilvēciskajā gudrībā pasaule nespēj atzīt Dievu. Tās gudrie vīri no Dieva radītajiem darbiem iegūst tikai nepilnīgas zināšanas par Radītāju un savā muļķībā dabu un dabas likumus paaugstina pāri dabas Dievam. Tie, kam trūkst pareizas atziņas par Dievu, kuru Viņš par sevi ir devis Kristū, dabā par Viņu iegūs tikai nepilnīgas zināšanas; un šī izpratne, kas ne tuvu neļauj aptvert Dieva augsto stāvokli, lai visu esošo saskaņotu ar Viņa prātu, cilvēkus var padarīt par elku pielūdzējiem. Dižodamies ar savu gudrību, viņi kļūst par nelgām.
Tiem, kas domā, ka zināšanas par Dievu spēs apgūt bez Viņa Atklāsmes, ko Vārds nosauc par Viņa būtības attēlu, (Ebr. 1:3) vispirms jākļūst muļķiem savā vērtējumā, lai tad varētu runāt par gudrību. Vienīgi no dabas nav iespējams iegūt pilnīgu izpratni par Dievu, jo pati daba ir nepilnīga. Savā nepilnībā tā nespēj atklāt Dievu un uzrādīt Dieva rakstura morālo vērtību. Bet Kristus nāca kā personīgs pasaules Glābējs. Viņš pārstāvēja personīgu Dievu. Kā personīgs Pestītājs Viņš reiz pacēlās Debesīs, un nāks atkal kā uz Debesīm aizgāja – kā personīgs Pestītājs. Viņš ir Tēva būtības attēls. “Viņā mājo visa dievības pilnība cilvēka miesā.” (Kol. 2:9) [296]
