(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1897. gada 8. aprīlī)
“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.” (Jāņa 1:1-5) Pazemīgajā Nācaretes Vīrā pasaule nesaskatīja Dievību. Bezgalīgā Dieva vienpiedzimušais Dēls bija pasaulē, bet cilvēki Viņu nepazina Tā patiesajā raksturā.
“Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” (Jāņa 1:4) Šeit nav runa par fizisko dzīvību, bet par nemirstību, – par dzīvību, kas ir vienīgi Dievam. Vārdam, kas bija pie Dieva un kas ir Dievs, bija šī dzīvība. Fiziskā dzīvība ir kaut kas, ko katrs saņem individuāli. Tā nav mūžīga vai nemirstīga; jo Dievs, dzīvības Devējs, to atkal atņem. Cilvēkam nav varas pār savu dzīvību. Bet Kristus dzīvība bija neaizgūta. Neviens šo dzīvību Viņam nevar atņemt. “Es to dodu no sevis,” (Jāņa 10:18) Viņš sacīja. Kristū bija dzīvība, sākotnēja, neaizgūta, neatvasināta. Cilvēkam tādas dzīvības nav. To var iegūt [297] vienīgi no Kristus. To nevar nopelnīt; tā tiek piešķirta kā bezmaksas dāvana, ja mēs ticam Kristum kā savam personīgajam Pestītājam. Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3) Tas ir pasaulei atvērtais dzīvības Avots.
Pamācīdams Timoteju, Pāvils rakstīja: “Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām; dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības. Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā. Es tev piekodinu Dieva priekšā, kas visu dara dzīvu, un Kristus Jēzus priekšā, kas apliecinājis labo liecību Poncija Pilāta priekšā, šo bausli turēt neaptraipītu, nenicinātu līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atspīdēšanai, ko savā laikā parādīs Svētais un vienīgi Varenais, visu ķēniņu Ķēniņš un visu kungu Kungs, kam vien ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, ko neviens cilvēks nav redzējis, nedz var redzēt. Tam lai ir gods un mūžīga vara!” (1.Tim. 6:11-16)
Un vēl, jau iepriekš Pāvils bija izteicies: “Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā. Bet tāpēc es esmu atradis apžēlošanu, lai īpaši manī Kristus Jēzus parādītu visu savu lēnprātību par priekšzīmi tiem, kas turpmāk, paļaudamies uz viņu, iegūs mūžīgu dzīvību. Bet mūžīgajam, neiznīcīgajam Ķēniņam, neredzamajam vienīgajam gudrajam Dievam lai ir gods un slava mūžīgi mūžam!” (1.Tim. 1:15-17)
Nemirstību sagādājis Kristus
Kristus ir “cēlis gaismā dzīvību un neiznīcību ar evaņģēliju”. (2.Tim. 1:10) Šķirtam no Kristus, nevienam cilvēkam nevar būt kaut kāda neatkarīga garīga dzīvība. Grēcinieks nav nemirstīgs, jo Dievs ir sacījis: “Kura dvēsele grēko, tai jāmirst.” (Eceh. 18:4) Šie vārdi nozīmē tieši to, ko tie izsaka. Tie sniedzas tālāk par nāvi, kas ir kopēja visiem; tie [298] attiecas uz otro nāvi. To dzirdot, cilvēki satrūkstas un iebilst: Vai tad jūs cilvēku gribat pielīdzināt dzīvniekam? – Šī doma nav pareiza, jo kas ir tas, kas cilvēku paaugstina Dieva acīs? Vai tā ir sakrātā nauda? – Nē, jo Dievs ir paziņojis: zelts un sudrabs pieder Man. Ja cilvēks uzticēto mantu izlieto nepareizi, tad Dievs var izkaisīt ātrāk, nekā cilvēks spēj sakrāt. Cilvēkam var būt izcilas intelektuālās dotības, viņš var būt dabīgi bagāti apdāvināts. Bet to visu tam ir devis Dievs, viņa Radītājs. Turklāt Dievs var arī atņemt saprātu, un tad cilvēks kļūst kā Nebukadnēcars, pazemots līdz lauku zvēra līmenim. To Dievs pieļauj tad, ja cilvēks rīkojas tā, it kā gudrību un spēku būtu ieguvis neatkarīgi no sava Radītāja.
Cilvēks ir tikai mirstīga būtne, un, kamēr tas jutīsies pārāk gudrs, lai pieņemtu Jēzu, tas paliks tikai mirstīga būtne. Intelektuālajā sfērā cilvēki ir veikuši brīnišķas lietas, bet kas viņiem piešķīra spēku? – Vai ne Kungs Dievs Cebaots? Ja savās iedomātajās spējās ļaudis līksmos par savu varu un pagodinās sevi, sekodami pirmsplūdu pasaules priekšzīmei, tie aizies bojā. Kādreiz tik ilgi dzīvojošo cilvēku domas un tieksmes bija tikai ļaunas un vienmēr tādas. Zemes iedzīvotāji bija gudri uz ļaunu un tādēļ samaitāja savu mājvietu. Ja viņi būtu savienojušies ar To, kurš ir bezgalīgs gudrībā, tad ar savām Dieva dāvātajām spējām un talantiem būtu varējuši veikt apbrīnojamas lietas. Bet, novērsdamies no Dieva, tie izvēlējās sekot sātana vadībai, kā daudzi to dara arī šodien; un Kungs tos līdz ar visām viņu lielīgajām zināšanām noslaucīja no Zemes.
Pasaule var cilvēku godināt par to, ko tas paveicis, bet, ļaunprātīgi izlietojot un nelikumīgi piesavinoties talantus, kas, pareizi izlietoti, viņu paaugstinātu, cilvēks var ļoti ātri sevi pazemot Dieva acīs. Lai gan Kungs ir pacietīgs un negrib, ka kāds ietu bojā, Viņš vainīgo nevar attaisnot. Tādēļ ņemsim vērā Viņa vārdus: “Kāpēc jūs minat kājām Manus kaujamos upurus un Manus ēdamos upurus, ko Es esmu pavēlējis nest Manā miteklī? Un kāpēc tu savus dēlus vairāk godā nekā Mani, [299] ka jūs paši uzbarojaties no Manas tautas, Israēla, pirmo augļu un pirmdzimušo dāvanu upuriem? Tādēļ šāds ir Kunga, Israēla Dieva, lēmums: Tiešām, Es biju pateicis, ka tavam un tava tēva nama dzimumam Manā priekšā jāstaigā mūžīgi. Bet tagad Kunga lēmums ir šāds: tas lai ir tālu no Manis! Bet to, kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu, bet, kas Mani nicina, tie tiks pazemoti.” (1Sam. 2:29,30)
Dievs godā tos, kuri Viņam paklausa. “Kungs man atmaksā pēc
manas taisnības,” sacīja Dāvids, “pēc manu roku šķīstības Viņš man
atdod. Jo es esmu sargājis Kunga ceļus un neesmu atkāpies no sava Dieva.
Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost
no sevis.” (Ps. 18:21-23)
Kā iegūt mūžīgu dzīvību
Vienīgi tas, kas tic Kristum, var saņemt mūžīgo dzīvību. Vienīgi nepārtraukti uzņemot Kristus miesu un asinis, mums ir drošība, ka esam dievišķās dabas līdzdalībnieki. Šajā jautājumā nevienam nevajadzētu palikt vienaldzīgam, sakot: ja tikai mēs esam godīgi, tad nav svarīgi, kam mēs ticam. Ja nolūkā izpatikt sev vai kādam citam, jūs atsakāties kaut vai no viena būtiska patiesības grauda, tad vairs nevarat būt droši. Necentieties izvairīties no krusta! Ja mēs nesaņemam gaismu no Taisnības Saules, tad neesam savienoti ar visas gaismas Avotu; un, ja šī dzīvība un gaisma nepaliek mūsos, tad mēs nekad nevaram tikt glābti.
Dievs ir gādājis par visu nepieciešamo, lai sātans nespētu iznīcināt Viņa nodomu cilvēka radīšanā. Kad Ādams un Ieva ar nepaklausību ienesa pasaulē nāvi, cilvēces labā jau bija nodrošināts dārgs upuris. Tiem tika piešķirts vēl vairāk nekā sākumā. Atdodot par pasaules izpirkšanas maksu Kristu, savu vienpiedzimušo Dēlu, Dievs atdeva visas Debesis.
Kristus pieņemšana cilvēciskajai būtnei piešķir vērtību. Viņa upuris sniedz dzīvību un gaismu visiem, kas Jēzu atzīst par savu personīgo Pestītāju. Līdz ar Jēzu Kristu Dieva mīlestība tiek izlieta ikkatra Viņa miesas locekļa sirdī, nesot sev līdzi Dieva Tēva bauslības dzīvinošo [300] spēku. Tā Dievs var dzīvot ar cilvēku, un cilvēks var dzīvot ar Dievu. Pāvils par to saka: “Es ar Kristu esmu krustā sists, bet es dzīvoju, tomēr vairs ne es, bet manī dzīvo Kristus, un, ko es tagad dzīvoju miesā, to dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un pats par mani nodevies.” (Gal. 2:20 – pēc Glika)
Ja cilvēks ticībā kļūst viens ar Kristu, tas var iegūt mūžīgo dzīvību. Ar Kristus asinīm atpirktos Dievs mīl tāpat kā savu Dēlu. Kāda brīnišķa atziņa! Vai tiešām Dievs grēcinieku var mīlēt tāpat kā savu Dēlu? – Jā, Kristus tā ir teicis, un, kā Viņš saka, tā Viņš arī domā. Ja vien mēs dzīvā ticībā pieķersimies Kristus apsolījumam un uz Viņu paļausimies, tad Viņš ņems vērā visus mūsu plānus. Tāpēc uzlūkojiet Viņu un dzīvojiet! Visi, kas paklausa Dievam, ir ietverti Jēzus lūgšanā, kuru Tas izteica savam Tēvam: “Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu, lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos.” (Jāņa 17:26) – Apbrīnojama patiesība, ko cilvēkam vienkārši grūti aptvert!
Kristus ir paziņojis: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps ne mūžam.” (Jāņa 6:35) “Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.” (Jāņa 6:40) “Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīga dzīvība.” (Jāņa 6:47) “Ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdat un Viņa asinis nedzerat, tad dzīvības nav jūsos. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīga dzīvība, un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens, un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tas paliek Manī un Es tajā. It kā Mani dzīvais Tēvs ir sūtījis un Es dzīvoju caur Tēvu, tāpat, kas Mani ēd, tas arī dzīvos caur Mani. Šī ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tā, ko jūsu tēvi ēduši un nomiruši; kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi.” (Jāņa 6:53-58 – pēc Glika). “Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es uz jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa 6:63) [301]
