(Raksts publicēts The Yout’s Instructor, 1908. gada 4. augustā)
“Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” (Jāņa 11:25) Viņš, kurš sacīja: “Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu,” (Jāņa 10:17) iznāca no kapa pats savas dzīvības spēkā. Cilvēka daba mira, bet dievība nemira. Savā dievībā Kristum bija vara salauzt nāves važas. Jēzus ir paziņojis, ka viņam ir dzīvība sevī, lai darītu dzīvus, kurus pats grib.
Visas radītās būtnes dzīvo, pateicoties Dieva gribai un Viņa spēkam. Tās dzīvību saņem no Dieva Dēla. Lai arī cik spējīgi un talantīgi nebūtu cilvēki, lai cik plašas nebūtu to iespēju robežas, dzīvību tie saņem no visas dzīvības Avota, un šis Avots ir Kristus. Vienīgi Tas, kuram vienīgajam ir nemirstība, kurš mājo gaismā un dzīvībā, varēja sacīt: “Man ir vara to (dzīvību) atdot un vara to atkal ņemt.” (Jāņa 10:18)
Kristus vārdus “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība”(Jāņa 11:25) skaidri dzirdēja romiešu sardze. Tos dzirdēja visa sātana armija. Un arī mēs tos saprotam, kad dzirdam. Kristus bija atnācis, lai, izpērkot daudzus, atdotu pats savu dzīvību. Kā Labais Gans Viņš avju labā ziedoja pats sevi. Tāda bija Dieva [302] taisnība – ar sodu pasargāt savus likumus. Tas bija vienīgais ceļš, kā saglabāt bauslību, kā to pasludināt par svētu, taisnu un labu. Tas bija vienīgais ceļš, kā parādīt grēka ārkārtējo grēcīgumu un uzturēt dievišķās autoritātes godu un varenību.
Dieva valsts pamatlikumu vajadzēja paaugstināt ar Viņa vienpiedzimušā Dēla nāvi. Kristus uzņēmās pasaules grēku vainu. Mūsu vērtība meklējama vienīgi Dieva Dēla inkarnācijā un nāvē. Viņš ciešanās varēja pastāvēt, jo Viņu stiprināja dievība. Viņš spēja izturēt, jo Viņu neaptraipīja neuzticība vai grēks. Kristus uzvarēja cilvēku labā, uzņemoties taisnīgu sodu viņu vietā. Viņš nodrošināja tiem mūžīgu dzīvību, vienlaikus paaugstinot bauslību un padarot to godājamu.
Kristum tika piešķirtas tiesības dot nemirstību citiem. Dzīvību, ko Viņš nodeva par cilvēci, Viņš atkal paņēma un sniedza to cilvēcei. “Es esmu nācis,” Viņš sacīja, “lai tiem būtu dzīvība un viss papilnam.” (Jāņa 10:10) “Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīga dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā.” (Jāņa 6:54) “Kas dzers no ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” (Jāņa 4:14)
Visi, kas ticībā vienoti ar Kristu, iet cauri piedzīvojumam: dzīvot, lai mūžīgi dzīvotu. “Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī.” (Jāņa 6:57) Tas “paliek Manī, un Es viņā”. (Jāņa 6:56) “Es to uzcelšu pastarā dienā.” (Jāņa 6:54) “Jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” (Jāņa 14:19)
Kristus savienojās ar cilvēci, lai cilvēce varētu kļūt vienota ar Viņu garā un dzīvībā. Kad cilvēks šīs savienības sniegtajā spēkā paklausa Dieva Vārdam, Kristus dzīvība kļūst par viņa dzīvību. Nožēlojošam grēciniekam Kungs saka: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” (Jāņa 11:25) Viņš nāvi uzskata par miegu – klusumu, tumsu, gulēšanu. Viņš par to runā tā, it kā tā būtu tikai īss acumirklis. “Ikviens, kas dzīvo [303] un tic Man,” Viņš paskaidro, “nemirs nemūžam.” (Jāņa 11:26) “Kas Manus vārdus turēs, tas nāvi neredzēs nemūžam.” (Jāņa 8:52) “Tas nāvi neredzēs nemūžam.” (Jāņa 8:51) Tāpēc ticīgam cilvēkam nāve ir niecīgs starpgadījums, jo nomirt viņam nozīmē aizmigt. Un “Dievs aizmigušos caur Jēzu atvedīs līdz ar Viņu”. (1.Tes. 4:14)
Laikā, kad aculiecinieces sievietes centās nest vēsti par augšāmcēlušos Pestītāju un Jēzus gatavojās parādīties lielam savu sekotāju pulkam, risinājās arī citi notikumi. Romiešu sardzei tika dota iespēja skatīt vareno eņģeli, kurš kādreiz, Kristum dzimstot, dziedāja uzvaras dziesmu, un dzirdēt arī citus eņģeļus, kuri tagad vienojās glābjošās mīlestības dziesmā. Brīnišķais skats, ko tiem bija atļauts redzēt, viņus tā ietekmēja, ka tie zaudēja samaņu un pakrita kā miruši. Kad Debesu pulks atkal tika paslēpts viņu skatam, tie piecēlās un devās uz dārza vārtiem tik ātri, cik vien trīcošās kājas tos spēja nest. Streipuļodami līdzīgi akliem vai piedzērušiem cilvēkiem, ar nāves bālām sejām, viņi visiem, kurus satika, stāstīja par šo dīvaino skatu, ko bija redzējuši paši savām acīm. Bet tiem pa priekšu pie priesteriem un tautas vadoņiem jau aizsteidzās citi vēstneši, lai, cik labi vien spēja, ziņotu par šo ievērojamo notikumu.
Sargi vispirms vēlējās doties pie Pilāta, bet priesteri un tautas vadītāji tos ieaicināja pie sevis. Stāstot par Kristus augšāmcelšanos, kā arī par daudzu citu uzmodināšanu līdz ar Viņu, šie nocietinātie kareivji izskatījās pavisam savādi. Tie priesteriem pastāstīja visu pie kapa redzēto. Viņiem nebija laika izdomāt vai sacīt kaut ko citu, kā vien patiesību. Bet priesteriem šīs vēstis nepatika. Tie labi apzinājās, ka Kristus tiesāšana Pashas svētku laikā bija piesaistījusi plašu sabiedrības uzmanību. Viņi saprata, ka ārkārtējie notikumi – pārdabiskā tumsa un varenā zemestrīce – nevarēja neatstāt iespaidu uz ļaudīm, tāpēc tie nekavējoties sāka plānot, kā tautu piekrāpt. Un kareivji tika uzpirkti melu vēsts izplatīšanai. [304]
