(Raksts publicēts The Youth’s Instructor, 1898. gada 11. augustā, ar virsrakstu Augšāmcēlies Pestītājs – 2. daļa)
Kad Kristus pie krusta izsaucās “Viss piepildīts!” (Jāņa 19:30) notika varena zemestrīce. Tā atvēra kapus daudziem uzticīgiem Dieva bērniem, kas bija liecinājuši pret jebkura veida ļauniem darbiem un paaugstinājuši Debesu Kungu. Kad dzīvības Devējs tagad atstāja kapenes, pasludinot “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība,” (Jāņa 11:25) Viņš šos svētos no kapiem izsauca sev līdzi. Dzīvi būdami, tie bija nešaubīgi liecinājuši par patiesību, un tagad tiem vajadzēja nest vēsti par To, kurš viņus bija uzmodinājis no nāves. “Viņi,” sacīja Kristus, “vairs nav sātana gūstekņi. Es tos esmu atbrīvojis; Es tos esmu izvedis no kapa kā savas varas pirmos augļus, lai tie būtu ar Mani, kur Es esmu, un vairs nekad neredzētu nāvi un nepiedzīvotu sāpes.”
Savā kalpošanas laikā Jēzus vairākus mirušos atsauca dzīvē. Viņš uzmodināja Naines atraitnes dēlu, Jaīra meitu un Lācaru, bet tie netika ietērpti nemirstībā. Lai gan uzmodināti, tie joprojām bija padoti nāvei. Bet tie, kas iznāca no kapiem Kristus augšāmcelšanās brīdī, tika uzmodināti mūžīgai [305] dzīvei. Šis lielais atbrīvoto gūstekņu pulks uzkāpa Debesīs līdz ar Kristu, uzskatāmi apliecinot Viņa uzvaru pār nāvi un kapu.
Pēc augšāmcelšanās Kristus parādījās tikai saviem sekotājiem, tomēr liecību par šo notikumu netrūka. Tie, kas bija iznākuši no kapiem kopā ar Kristu, “parādījās daudziem”, (Mat. 27:53) pasludinot, ka Viņš ir uzcēlies no mirušiem un tie uzmodināti līdz ar Viņu. Pilsētā tie liecināja par piepildītajiem Rakstu pravietojumiem: “Tavi mirušie dzīvos, kopā ar Manu mirušo miesu tie celsies augšā. Uzmostieties un gavilējiet jūs, kas guļat pīšļos, jo tava rasa ir kā rasa uz zāles, un mirušos zeme izdos ārā.” (Jes. 26:19 – KJV) Šie svētie atspēkoja melus, kuru izplatīšanai bija uzpirkti romiešu sargi, – ka naktī atnākuši mācekļi un Jēzu izzaguši. No nāves uzmodināto cilvēku liecība nebija apklusināma.
Kristus pats bija pirmais auglis no aizmigušajiem. Tas, ka Dzīvības Lielkungs kļuva par pirmo augli, ko ēnas kalpošanā simbolizēja līgojamais kūlītis, pagodināja Dievu. “Jo, kurus viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā.” (Rom. 8:29) Tieši šo Kristus augšāmcelšanās notikumu jūdi godināja simboliskajā kalpošanā. Kad tīrumos nogatavojās pirmās vārpas, tās rūpīgi ievāca, un, ļaudīm dodoties uz Jeruzalemi, pienesa Kungam kā pateicības upuri. Nobriedušās labības kūlis tika līgots Dieva priekšā, atzīstot Viņu par pļaujas Kungu. Pēc šīs ceremonijas visi ar sirpi drīkstēja doties kviešu laukā, lai ievāktu pārējo ražu.
Tieši tā šos uzmodinātos vajadzēja parādīt visam Universam kā ķīlu, ka reiz celsies augšā visi, kas tic Kristum kā savam personīgajam Pestītājam. Tā pati vara, kas izveda no kapa Kristu, uzmodinās Viņa draudzi un to līdz ar Kristu, kā Viņa līgavu, pagodinās pāri visām valdībām un varām, pāri katram vārdam ne tikai šajā pasaulē, bet arī Debesu pagalmos, augšā esošajā pasaulē. Aizmigušo svēto uzvara augšāmcelšanās rītā būs visai krāšņa. Sātana [306] gaviles mitēsies, bet Kristus līksmosies uzvaras priekā un lielā godībā. Visus no kapa iznākušos dzīvības Devējs kronēs ar nemirstību.
Kristus pacelšanās Debesīs
Pestītāja darbs virs Zemes bija pabeigts. Viņam bija pienācis laiks atgriezties Debesu mājās. “Un Viņš tos izveda līdz Betānijai un, savas rokas pacēlis, tos svētīja. Un notika, kad viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs.” (Lūkas 24:50,51)
Kad Kristus, savus mācekļus svētījot, no tiem šķīrās, Viņu
apņēma mākonim līdzīgs eņģeļu pulks. Kristum vēl līdzi devās liels
atbrīvoto gūstekņu skaits. Viņš pats šos pirmos augļus no mirušajiem
gribēja pievest Tēvam kā pierādījumu, ka ir uzvarējis nāvi un kapu. Pie
Dieva pilsētas vārtiem Viņa ierašanos sagaidīja neskaitāms eņģeļu pulks.
Gājienam tuvojoties, pavadošie eņģeļi gavilējot uzrunāja pie vārtiem
stāvošos:
“Jūs vārti, paceliet savas palodas;
Un topiet augstākas, jūs mūžīgās durvis,
Lai godības Ķēniņš ieiet!”
“Kas ir šis godības Ķēniņš?” – jautāja sagaidošie eņģeļi.
“Tas Kungs, stiprs un spēcīgs,
Tas Kungs varens cīņā.
Jūs vārti, paceliet savas palodas;
Un topiet augstākas, jūs mūžīgās durvis,
Lai godības Ķēniņš ieiet.”
Tad eņģeļi, sagaidītāji, atkal jautāja: “Kas ir šis godības Ķēniņš?” un pavadošie melodiskā balsī atbildēja: “Kungs Cebaots, tas ir šis godības Ķēniņš!” (Ps. 24: 7-10) Pēc tam Dieva pilsētas vārti tika plaši atvērti, un pa tiem iegāja viss eņģeļu pulks.
Tur atradās tronis un ap to apsolījuma varavīksne. Tur bija serafi un ķerubi. Ap Kristu pulcējās eņģeļi, bet Viņš māja, lai tie pagaida. Viņš devās [307] pie Tēva un norādīja uz savu uzvaru, uz īsto līgojamo kūlīti – uz tiem, kas cēlušies augšā līdz ar Viņu, kas pārstāv nāves gūstekņus, kuri, bazūnei skanot, reiz iznāks no saviem kapiem. Tā Viņš tuvojās Tēvam, un, ja Debesīs ir prieks par katru atgriezušos grēcinieku, ja par ikkatru Tēva līksmība izpaužas dziesmā, tad mēģiniet savā iztēlē kaut nedaudz aptvert šo skatu. Kristus saka: Tēvs, tas ir paveikts. Es esmu izpildījis Tavu prātu, Mans Dievs. Es esmu pabeidzis šo glābšanas darbu. Ja Tava taisnība ir apmierināta, tad “Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis”. (Jāņa 17:24) Un tad kļūst dzirdama Dieva balss; taisnība ir apmierināta, sātans uzvarēts. “Žēlastība un uzticība sastopas; taisnība un miers skūpstās.” (Ps. 85:11) Tēva rokas apskauj Dēlu, un Viņa balss dzirdama, sakot: “Lai visi Dieva eņģeļi Viņu pielūdz!” (Ebr. 1:6) [308]
