(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1903. gada 30. septembrī)
Ādams krita nepaklausības dēļ. Dieva likums bija pārkāpts, Viņa valdība – apkaunota, un taisnība prasīja, lai par pārkāpumu tiktu samaksāts.
Nolūkā glābt cilvēci no mūžīgas nāves Dieva Dēls piedāvājās izciest sodu par nepaklausību, jo vienīgi ar Debesu Lielkunga pazemošanos varēja atņemt šo negodu, apmierināt taisnību un atdot cilvēkam to, ko tas bija pazaudējis. Cita ceļa vienkārši nebija. Ja arī kāds eņģelis nāktu uz šo Zemi, lai izturētu pārbaudi, kur Ādams paklupa un krita, tas neko nelīdzētu. Tas neatņemtu nevienu grēka traipu un cilvēkam nepiešķirtu nevienu pārbaudes laika stundu.
Kristus, kurš bija līdzīgs Dievam, Tēva “godības atspulgs un būtības attēls”, (Ebr. 1:3) savu dievību ietērpa cilvēka dabā un nāca uz šo Zemi, lai ciestu un mirtu par grēciniekiem. Dieva vienpiedzimušais Dēls pazemojās un kļuva paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Nesdams savā miesā grēka lāstu, Viņš visu cilvēku sniedzamības robežās nolika laimi un nemirstību. [309]
Tas, kuru godāja visas Debesis, ieradās šajā pasaulē, lai cilvēka dabā nostātos cilvēces priekšgalā, gan kritušajiem eņģeļiem, gan nekritušo pasauļu iemītniekiem apliecinot, ka ar sagādāto dievišķo palīdzību ikvienam ir iespējams paklausīt Dieva pavēlēm. Dievā Dēls mira par tādiem, kam nebija tiesību prasīt Viņa mīlestību. Mūsu dēļ Kristus izcieta visu, ko vien sātans spēja pret Viņu izdomāt.
Apbrīnojams – pat vairāk nekā apbrīnojams, cilvēka prātam neaptverams – ir Pestītāja upuris mūsu labā, kas ēnas veidā bija attēlots visos pagātnes upuros un visā svētnīcas kalpošanā. Un šis upuris jau iepriekš bija paredzēts. Apziņa, ka mūsu mūžīgās labklājības nodrošināšanai bija nepieciešamas Viņa ciešanas, saviļņo un padara maigāku ikviena ticīgā sirdi. Kristus sevi nodeva kā ķīlu, ka panāks mūsu pilnīgu atbrīvošanu, vienlaikus apmierinot Dieva taisnības prasības un saglabājot Viņa bauslības augsto svētumu.
Neviena par Tēva vienpiedzimušo Dēlu svētumā zemāka būtne nevarēja pienest upuri, kas spētu šķīstīt visus – pat visgrēcīgākos un vairāk pagrimušos, – ja tikai tie pieņem Pestītāju par savu salīdzināšanas maksu un kļūst paklausīgi Debesu likumiem. Nekas mazāks cilvēkam nevarēja atgriezt Dieva labvēlību.
Ar kādām tiesībām Kristus izrāva gūstekņus no ienaidnieka rokām? – Tādas tiesības deva upuris, kas apmierināja Debesu valsti pārvaldošos taisnības pamatlikumus. Jēzus nāca uz šo Zemi kā pazudušās cilvēces Glābējs, lai uzvarētu viltīgo ienaidnieku un ar savu nesatricināmo uzticību taisnībai izglābtu visus, kas Viņu pieņem par savu Pestītāju. Par cilvēci Viņš samaksāja pie Golgātas krusta, tā iegūstot tiesības izraut gūstekņus no lielā viltnieka ķetnām, kas, apmelodams Dieva pārvaldes sistēmu, panāca cilvēka krišanu, kurš līdz ar to zaudēja visas tiesības būt par krāšņās un mūžīgās valsts uzticīgu pavalstnieku.
Mūsu Pestītājs par mums ir samaksājis. Nevienam vairs nevajag palikt sātana verdzībā. Kristus stāv mūsu priekšā kā mūsu visspēcīgais Palīgs. “Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop [310] brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būtu uzticams Augsts Priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus. Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebr. 2:17,18)
“Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.(..) Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, (..) pilns žēlastības un patiesības. (..) Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.” (Jāņa 1:11-16)
Visi Dieva ģimenē adoptētie ir Viņa Gara pārveidoti ļaudis. Savu iegribu apmierināšanas un pašmīlības vietā stājusies pašaizliedzība un visu pārspējoša mīlestība uz Dievu. Neviens cilvēks svētumu nemanto kā pirmdzimtības tiesības, ne arī spēj kļūt uzticīgs Dievam ar kādām izgudrotām metodēm. “Bez Manis,” saka Kristus, “jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa 15:5) Cilvēciskā taisnība ir kā “netīras skrandas”. Bet ar Dievu iespējamas visas lietas. Glābēja spēkā jebkurš vājš un maldīgs cilvēks var kļūt vairāk nekā uzvarētājs pār ļaunumu, kas viņu apstāj. [311]
