(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1892. gada 19. decembrī)
Cilvēkam pašam sevi izglābt nav iespējams. Viņš gan sevi šajā ziņā var pievilt, bet nevar izglābt. Cilvēka glābšanai derīga vienīgi Kristus taisnība, un tā ir Dieva dāvana. Tas ir patiesais kāzu tērps, kurā tu kā gaidīts viesis drīksti ieiet Jēra kāzu mielastā. Tāpēc ticībā nevilcinoties pieķeries Kristum, un tu kļūsi par jaunu radījumu Jēzū, par gaismu pasaulē.
Kristus ir nosaukts “Kungs – mūsu taisnība”, un ikvienam ticībā vajadzētu sacīt: “Kungs – mana taisnība”. Kad mēs pilnā paļāvībā satversim šo Dieva dāvanu, tad mūsu lūpas slavēs Viņu, un mēs arī citiem varēsim sacīt: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29) Tad mēs pazudušajiem spēsim izskaidrot pestīšanas plānu, kā Kungs grēka lāsta nomāktajā pasaulē kritušajiem un bezcerībā nonākušajiem grēciniekiem ir ieviesis žēlastības noteikumus un atklājis savas pretimnākšanas vērtību un nozīmi. Žēlastība ir nepelnīta labvēlība. Eņģeļi, kuriem grēks ir pilnīgi svešs, nesaprot, ko nozīmētu tiem parādīta žēlastība, bet mūsu [332] grēcīgums it kā pats sauc pēc žēlsirdīgā Dieva ārkārtējas labvēlības. Tā bija žēlastība, kas mūsu Pestītājam lika meklēt nomaldījušās avis un vest atpakaļ pie ganāmpulka.
Vai tu jūti, ka tavai dvēselei kā trūkst? Vai tu salksti un slāpsti pēc taisnības? Tad tas ir pierādījums, ka Kristus darbojas pie tavas sirds un liek izjust šo vajadzību, lai tu Viņu meklētu, un Viņš, dodot tev Svēto Garu, izdarītu tavā labā to, ko tu pats nespēj. Kungs nav paredzējis nekādus citus nosacījumus kā vien izsalkumu pēc Viņa žēlastības, vēlēšanos pieņemt Viņa padomu un ilgas pēc Viņa mīlestības. “Lūdz!” – jo lūgšana apliecina, ka tu apzinies savu vajadzību, un, ja tu lūdz ticībā, tad arī saņemsi. Kungs to ir apliecinājis ar savu vārdu, un tas nevar pievilt. Apziņa, ka tu esi grēcinieks, ir pietiekošs pamats, lai lūgtu pēc Viņa žēlastības un līdzjūtības. Tu drīksti griezties pie Dieva ne tāpēc, ka būtu svēts, bet tāpēc, ka tu lūdz Viņu šķīstīt tevi no visiem grēkiem un netaisnības. Tad kāpēc tu vēl gaidi? Kāpēc tu neturi Dievu pie vārda, sakot:
“Kungs, es nododos Tev, un tas ir viss, ko varu darīt!”
Ja nāk sātans un kā ēna nostājas starp tevi un Dievu, apsūdzot pārkāpumos, kārdinot neuzticēties un apšaubīt Viņa žēlastību, tad saki: “Es nedrīkstu atļaut savam vājumam nostāties starp mani un Dievu, jo Viņš ir mans stiprums. Mani grēki, kuru ir visai daudz, tagad uzlikti Jēzum, manam dievišķajam Vietniekam un Upurim. Tāpēc es pieķeros Viņa krustam.”
Neviens cilvēks, ielūkojoties sevī, nevar savā raksturā atrast kaut ko, kas to varētu ieteikt Dievam vai nodrošināt viņa pieņemšanu. Grēciniekam ir iespējams tuvoties Dievam, tikai pateicoties Jēzum, kuru Tēvs nodeva, lai sagādātu pasaulei dzīvību. Vienīgi Jēzus ir mūsu Glābējs, Aizstāvis un Starpnieks; vienīgi Viņā mums ir cerība uz [333] piedošanu, mieru un taisnību. Tas ir Kristus asiņu spēks, kas grēka sasistai dvēselei var atdot veselību. Kristus ir tā smarža, svētais vīraks, kas tavu lūgumu padara Tēvam pieņemamu. Tāpēc tu droši vari sacīt:
“Kāds esmu, tāds es atnāku,
Uz saviem spēkiem neceru.
Ak, šķīsti mani, nabagu –
Tā gauži lūdzos, Dieva Jērs.”
Iet pie Kristus - tas neprasa smagu garīgu piepūli un ciešanas; tas nozīmē – vienkārši pieņemt atpestīšanas noteikumus, ko Dievs skaidri atklājis savā Vārdā. Svētība visiem ir brīvi pieejama. Aicinājums ir vispārējs: “Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu sudrabu par to, kas neder uzturam? Klausieties, klausieties uz Mani, tad jums būs daudz laba ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību!” (Jes. 55:1,2)
Taisnība atrodama Kristū
Tad nāciet, meklējiet un atrodiet! Spēka rezervuārs ir atvērts; tas ir pilns un brīvi pieejams. Nāciet ar pazemīgu sirdi, atmetot domu, ka Dieva labvēlības nopelnīšanai jums jāizdara kāds labs darbs vai ka jums pašiem jākļūst labākiem, pirms varat nākt pie Kristus. Jūs neko tādu nespējat izdarīt, jūs paši savu stāvokli nevarat uzlabot. Bez Kristus mums nav ne vērtības, ne taisnības. Ja mēs neesam ietērpti Kristus neaptraipītajā taisnībā, tad savā grēcīgumā, vājumā un cilvēciskajā nepilnībā nevaram rādīties Dieva priekšā. Mums jātiek atrastiem Viņā un ne savā, bet Viņa taisnībā tērptiem. Tad Vārdā, kas stāv pāri visiem vārdiem, vienīgajā cilvēkiem dotajā Vārdā, kuru piesaucot cilvēks var tikt glābts, pieprasiet Dieva apsolījuma piepildīšanos, sakot: “Kungs, piedod manu grēku; es savu roku lieku Tavā rokā, palīdzi man, jo citādi es eju bojā. Es Tev [334] uzticos!” Pestītājs ikvienam nožēlojošam grēciniekam atgādina: “Neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani,” (Jāņa 14:6) “un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) “Es esmu tavs palīgs!” (Ps. 35:3)
Atsaucoties Kristus aicinājumam un pieķeroties Viņam, jūs parādāt glābjošu ticību. Gadījuma rakstura runāšana par reliģiskām lietām, lūgšana pēc garīgām svētībām bez īsta dvēseles izsalkuma un dzīvas ticības dod maz labuma. Ziņkārīgais pūlis, kas drūzmējās ap Jēzu, saskarē ar Viņu neieguva nekādu vitālu spēku. Bet, kad nelaimīgā, slimā sieviete, kas cieta jau divpadsmit gadu, savā lielajā vajadzībā izstiepa roku un aizskāra Jēzus apģērba malu, tā sajuta, ka ir dziedināta. Kristus zināja, ka no Viņa ir izgājis spēks, un, pagriezies pret ļaužu drūzmu, jautāja: “Kas Mani ir aizskāris?” (Lūkas 8:45) Pārsteigti par tādu jautājumu, mācekļi iebilda: “Meistar, ļaudis tev laužas virsū un tevi spiež.” Bet Jēzus sacīja: “Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis.” Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās Viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija Viņu aizskārusi un ka viņa tūlīt bija kļuvusi vesela. Bet Viņš tai sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!” (Lūkas 8:45-48) Ticība, kas spēj sniegt dzīvu savienību ar Kristu, mūsos izpaudīsies kā atziņa par Viņa pārākumu, kā pilnīga paļāvība un nedalīta nodošanās Viņam. Tāda ticība darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Tā Kristus sekotāja dzīvē rada patiesu paklausību Dieva likumiem; jo mīlestība pret Dievu un mīlestība pret cilvēkiem ir rezultāts dzīvai savienībai ar Kristu. Bet, ja kādam nav Kristus Gara, tas Viņam nepieder.” (Rom. 8:9)
Jēzus saka: “Es esmu vīnakoks, jūs tie zari.” (Jāņa 15:5) Vai vispār ir iespējams iedomāties vēl tuvākas attiecības? Zaram taču ir tādas pašas šķiedras kā vīnakokam. Zari no stumbra pastāvīgi un netraucēti [335]saņem barību, dzīvību un spēku. Nepieciešamās barības vielas zariem piegādā saknes. Tādas ir ticīgā attiecības ar Kristu, ja tas paliek Viņā un pieņem Viņa sniegto barību. Tomēr šādās garīgās attiecībās ar Kristu dvēsele var nonākt, tikai pateicoties personīgi izlietotai ticībai. “Bez ticības nevar Dievam patikt” (Ebr. 11:6), jo tieši ticība ir tā, kas mūs savieno ar Debesu piedāvāto spēku un stiprina cīņai pret tumsas varām. Jo “šī ir tā uzvara, kas uzvar pasauli – mūsu ticība.” (1.Jāņa 5:4) Ticība dvēseli iepazīstina ar Dieva esamību un klātbūtni, un, ja cenšamies dzīvot vienīgi Dieva godam, mums arvien vairāk atklājas Viņa rakstura skaistums un žēlastības lielums. Mēs kļūstam garīgi stipri, jo elpojam Debesu gaisu un apzināmies, ka Kungs ir mums blakus un mūs uztur. Uzlūkojot Viņu, kurš ir visaugstākais un pats mīlīgākais starp tūkstošu tūkstošiem, mēs paceļamies pāri pasaulei un tiekam pārvērsti Viņa līdzībā. [336]
